Dzīves spēles noteikumu maiņa. Saruna ar Gintu Kaminski

Ministru kabinets ir atbalstījis Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas sagatavoto Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu, kas piedāvā 119 pašvaldību vietā Latvijā izveidot 39 vietvaras. Piedāvātais novadu zīmējums, izņemot Pierīgu, stipri izskatās pēc atgriešanās pie padomju laiku rajoniem. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (A/P) iztiecies, ka likumprojekts ir saskaņots ar visām iesaistītajām pusēm, izņemot Latvijas Lielo pilsētu asociāciju un Latvijas Pašvaldību savienību, kura uzskata, ka reforma īstenojama, sākotnēji izveidojot apriņķu modeli un tikai pēc tam pakārtojot pašvaldību karti. Latvijas Pašvaldību savienību jau trešo gadu vada Gints Kaminskis. SestDiena devās pie viņa noskaidrot stāvokli frontē.

Kā jūs kļuvāt par pašvaldību vadītāju? Skolā to nemāca.

1990. gadā beidzu Latvijas Valsts konservatoriju kā kordiriģents. Tas bija laiks, kad cilvēki pašdarbībā piedalījās daudz aktīvāk nekā šodien. Jau studiju gados strādāju ar dažādiem koriem – tautas kori Cesvaine, Cēsu kori Wenden, arī Vecaucē un Dobeles Sidrabē biju kormeistars. Manos koros 1990. gada koru karos 90 cilvēku bija "uz dēļiem". Tas 29 gadu laikā ir mainījies, sastāvi kļuvuši mazāki. Tā ir viena no lietām, kam Latvijā nepieciešama papildu uzmanība, runājot par tādu fenomenu kā Dziesmu un deju svētki. Protams, Dziesmu svētku estrādē baudot kora mākslu, mēs priecājamies par notiekošo un, tiekoties ar saviem ārvalstu partneriem, lepojamies par šo izcilo sasniegumu, lai gan citreiz naudu Dziesmu svētkiem iedodam no līdzekļiem īpašiem gadījumiem. Manuprāt, šim ciklam ir jābūt stabili iekļautam, lai zinātu, ka šī unikālā tradīcija Latvijā pastāvēs. Tad nāca brīvvalsts laiki, radās sajūta, ka jādara vēl kaut kas papildus. 2001. gadā mani ievēlēja par Auces pilsētas domes priekšsēdētāju, bet jau pirms tam biju iestājies Latvijas Universitātē juristos. 2003. gadā universitāti beidzu.

Kas notika ar jūsu kordiriģēšanu?

2000. gadu sākumā man vēl bija kamerkoris, bet šobrīd esmu profesionāls klausītājs.

Un diriģējat kaut ko citu.

Jā, varbūt. Korī ir dažāda vecuma cilvēki, dažādu profesiju pārstāvji, cilvēki ar dažādu izglītību, kuriem jāvienojas kopā vienā dziesmā. Tas man varbūt ir devis iespēju arī šodien runāt ar dažādiem cilvēkiem dažādās situācijās un meklēt kompromisus.

Ko vadīt ir grūtāk – kori vai pašvaldību?

Es tā negribētu salīdzināt. Katram savs laiks un sava vieta. Nezinu, vai tad, ja man būtu otrreiz jāiet tas ceļš, ko sāku 2001. gadā, es to izdarītu. Ar šodienas prātu – jā, bet ja man otrreiz vajadzētu nonākt pie tās pašas situācijas...

Pie Auces pašvaldības vadīšanas?

Jā. Iziet cauri vēlreiz tam procesam... Lai gan grūti pateikt. 2005. gadā bija nākamais solis, biju ne tikai Auces, bet arī Dobeles rajona padomes priekšsēdētājs. 2009. gads, novadu reforma, tiku atkal ievēlēts Auces novadā. 2013. gadā, nākamajās vēlēšanās, Pašvaldību savienībā kļuvu par novadu apvienības valdes priekšsēdētāju, vienu no Pašvaldību savienības priekšsēža vietniekiem, un nu jau trešo gadu strādāju šeit. Absolūti nebiju domājis to darīt, tikai mazāk nekā mēnesi pirms kongresa pateicu, ka esmu gatavs uzņemties šo amatu.

No otras puses, ir četru gadu cikls. Kādreiz teica: nost ar vecajiem, kas ir aizsēdējušies, iesīkstējuši, kam ir padomju izglītība! Nu, man ir padomju izglītība, kura mūzikā bija tiešām augstā līmenī, vēl šodien baudām tās laurus. Protams, gadās arī jauni talanti, bet pateicoties tālaika sistēmai – mūzikā tā nebija politizēta.

Kaut kas jau bija jānodzied arī režīmam.

Nodziedāja arī, Gido Kokars diriģēja Ģeņ pobedi (Uzvaras diena) Dziesmu svētkos, nodevām meslus, bet būtība bija pilnīgi atšķirīga... Kas attiecas uz aizsēdēšanos, es kā pašvaldības vadītājs darbojos gandrīz 17 gadu, tas ir ilgs laiks, bet absolūti nejūtu, ka tagad es varētu tā mierīgi sēdēt un viss notiktu. Te procesi nepārtraukti mainās, tās ir nepārtrauktas reformas, idejas, un nepārtraukti jādomā, kā to vai citu situāciju labāk atrisināt. 

 Arī šodien. Ir ierēdņu domāšana, uzskats, ka viss ir jāuzraksta uz papīra, un tad es velku ar pirkstu līdzi un tikai tā pildu. Man tas nešķiet pareizs virziens. Pareizāk ir būt arī pašam ar savu domu (protams, turoties pie vadlīnijām), nevis censties sīki aprakstīt katru situāciju. Arī Pašvaldību savienības kongresā nācām ar domu par normatīvisma mazināšanu, ar ideju, ka, vienu likumu pieņemot, vismaz divi likumi ir jāatceļ. Normāli cilvēks nemaz nevar izlasīt tik daudz likumu, cik ir pieņemts, tāpēc rodas problēmas ar to pildīšanu. Šobrīd bieži dzirdam, ka netiek pildīts tas vai cits likums. Manuprāt, tas ir pilnīgi nenormāli, tad sākas tiesiskais nihilisms! Ja es drīkstu nepildīt vienu likumu, varbūt drīkstu nepildīt arī otru un trešo. 

Kura likuma nepildīšanu jūs domājat?

Kaut vai runājot par brīvpusdienām bērniem. Ja valdība ir apņēmusies brīvpusdienas maksāt, tad vai nu maksā, vai nemaksā. Ja maksāšanu pārliek uz pašvaldībām, ir jābūt norādītam finansējumam – no kāda avota tas tiks ņemts. Nevis pateikt: "Mēs nemaksāsim, bet jūs turpiniet maksāt."

Vai arī pašvaldību daļa no kopbudžeta – 19,6 procenti. Ja likumā ir pateikts, ka triju gadu ciklā tā ir jābūt, tas nav radies no zila gaisa. Tas ir radies tā, ka apmēram pēdējos desmit gados tie procenti ir bijuši gan lielāki, gan mazāki, bet vidējais procents ir saistījies ar funkciju apjomu, kas pašvaldībām jāpilda. Tad nu šogad aiziet uz leju un pateikt, ka būs 18,8 procenti, lai gan likums par vidēja termiņa budžetu saka, ka šogad un vēl nākamajā gadā ir jābūt 19,6 procentiem... Manuprāt, pēc tā ir jāvadās, jo tas ir saistīts ar pašvaldību funkcijām. Ja pašvaldībām piekrītošo nodokļu ieņēmumu proporciju samazina, tām būs jādomā, ko nedarīt. 

Vai šī administratīvi teritoriālā reforma nāca gaidīti vai negaidīti? 

Principā tā nāca negaidīti un nesagatavota. Lai gan jau pirms tam dzirdējām par dažiem mēģinājumiem. Pirms desmit gadiem reforma tika veikta, un šos desmit gadus atkal tika pieļauts, ka likums netiek pildīts. Likums noteica pašvaldības iedzīvotāju skaitu vismaz četrus tūkstošus, kā arī vismaz divus tūkstošus iedzīvotāju novada centrā un vismaz 25 tūkstošus iedzīvotāju lielajās pilsētās. Jebkuru reformu veicot, vispirms ir jāizvērtē procesi, tad jāsaprot, vai varam atļauties reformas, un tad jādara. 

Var arī otrādi. 

Izdarīt un tad brīnīties? Ģimenē tāda procesa sekas varbūt nebūs tik nopietnas, bet te ir runa par valsti un ļoti daudziem cilvēkiem, kas būs iesaistīti šajos procesos. Turklāt šī reforma jau nav tikai pašvaldību vai tikai vienas nozares jautājums. Tā saistās gan ar izglītību, gan infrastruktūru, ceļiem, pasažieru pārvadājumiem, ar veselības pakalpojumiem. Tā ir sistēma, kam jānāk sajūgtai kopā roku rokā. Tāpēc pašvaldību vadītāji domes sēdē pieņēma lēmumu aicināt premjeru Kariņu uzņemties reformas vadību. 

Protams, bija arī aicinājums izvērtēt reģionālo griezumu. Jau pavasarī, kad notika konferences sadarbībā ar augstskolām, zinātnieki teica, ka vispirms ir jābūt reģioniem. Tas ir lielākais redzējums. Plānošanai jābūt plānošanas reģiona ietvaros, tad tā ir saprātīgāka. 

Kas ir plānošanas reģions? 

Šobrīd tie ir pieci: Kurzeme, Zemgale, Vidzeme, Latgale, Rīga. Bet reģionālo plānojumu Latvijā ir ap trīsdesmit – Valsts mežiem viens, Uzņēmumu reģistram cits... Šie procesi ir diezgan smagnēji, diez vai tos var salikt vienā teritorijā. Plānošanas reģionā pašvaldību vadītāji no konkrētā reģiona reizi mēnesī sabrauc kopā un pieņem to vai citu lēmumu. Uz šīs bāzes varētu skatīties lielākās teritorijas, būtu lielāks efekts, jo arī izglītības tīklu plānot būtu saprātīgi šajās piecās teritorijās. Vai arī astoņās vai deviņās, bet ir jāpieņem lēmums – te es nerunāju par kādu vienu skaitli, bet par izvērtēšanu. Mēs to teicām jau pavasarī, un šobrīd medijos aktīvi parādās doma par reģioniem. Tas būtu lielākais redzējums. 

Tas būtu otrais līmenis? 

Jā. Šobrīd faktiski ir viens līmenis – novadi un republikas pilsētas. 

Bet ir paredzēts, izņemot Pierīgu un vēl pāris vietu, faktiski atgriezties pie padomju laika rajoniem. 

Nav pareizi teikt, ka 2009. gadā rajonus sadalīja, izveidojot mazākas vienības. Nē, 2009. gadā izveidoja novadus. 

Kā jūs vērtējat 2009. gada reformu? 

Ir viena problēma – trūkst profesionāla izvērtējuma. Šobrīd, desmit gadu laikā, šīs teritorijas, manuprāt, ir sākušas sevi apzināties un strādāt tādā izskatā, kādas tās ir. Viena lieta būtu jāizvērtē: kā desmit gadu laikā ir pastāvējuši tie novadi, kas neatbilst likuma prasībām? Te būtu nepieciešama atsevišķa saruna ar katru novadu, lai tas pierāda, kā un kāpēc pastāv pats par sevi, neizpildot likuma prasības. 

Tad redzētu, cik tajā līmenī sanāk pašvaldību. Bet zinātnieki ir teikuši, ka varētu būt reģionālais līmenis, kad dod efektīvāku attīstību. Mēs visos gados esam gājuši tik tālu, ka Latvija ir vienā no pēdējām vietām Eiropas Savienībā reģionālo atšķirību ziņā. Rīgā un Pierīgā ekonomika objektīvi ir attīstītāka, bet atšķirība ar pārējiem reģioniem Latvijā ir milzīga. Ko darīt, lai mazinātu šo atšķirību? Manuprāt, nebremzējot Rīgas un Pierīgas attīstību, ir jādod kāds impulss pārējai Latvijai. Nacionālajā attīstības plānā nācām ar priekšlikumu, ka reģionu jautājumam ir jābūt kā virssadaļai, kas attiecas uz visu Latviju. 

Rodas sajūta, ka mūsdienās tādu stabilu administratīvi teritoriālo iedalījumu nemaz nav iespējams izveidot, pārmaiņas ir pārāk straujas – vakar vēl novads atbilda kritērijiem, šodien jau par mazu. Sanāk tāda nepārtraukta mainība. 

Jā, varētu būt arī tā. Lai gan vienīgās pārmaiņas pēc iepriekšējās reformas bija nevis kāda apvienošanās, bet Rojas un Mērsraga sadalīšanās atsevišķos novados. Tomēr iedzīvotāju skaits nevarētu būt vienīgais kritērijs. Mēs zinām, ka Latvijā samazinās iedzīvotāju skaits un ka tas nav labi. Bet šis demogrāfijas jautājums droši vien nav risināms, uzliekot pašvaldībām papildu pienākumus kaut vai atbalstam ģimenēm ar bērniem, ja runājam par pusdienu jautājumu. Drīzāk jau atbalstot šīs ģimenes, visu izglītības sistēmu... Te ir jārunā, jārunā, jārunā, idejas jāliek kopā, lai tiktu pie rezultāta, bet mēs šobrīd esam tikai nosecinājuši, ka iedzīvotāju skaits samazinās. Vismaz man ir tāda sajūta, ka tiek pieņemts, ka neko darīt tur nevar, tad nu taisīsim to teritoriju tādu, lai iedzīvotāju skaits tajā būtu lielāks. 

Otra lieta: Latvijā ir arī pašvaldības, kas būtu gatavas veidot lielākus novadus. Norvēģi jau daudzus gadus pēta pašvaldības un veic reformas. Man ļoti patīk šī nostāja: ja trīs pašvaldības redz, kādā veidā var apvienojoties sasniegt ilgtspējīgus attīstības mērķus, tad tas ir obligāti jādara. Man patīk arī otra lieta – ka tad būtu jāredz, kāds atbalsts šīm pašvaldībām ir no valsts puses. 

Tātad karšu izdevējiem būtu grūta dzīve, viņiem ik pēc brīža būtu jāpārdrukā administratīvās kartes. 

Noteikti ir vajadzīga arī stabilitāte, jo arī šeit pat četru gadu cikls laikam ir par mazu šo darbību izvērtēšanai. Astoņu gadu cikls jau varētu būt tāds, kas ir vērtējams. Bet, ja zinām, ka pēc 2009. gada reformas statistikas par pagastiem un teritorijām vairs nav, tas nozīmē, ka mums pat nav pilnīgu bāzes datu, lai vērtētu. Tātad jāieliek vēl lielāka atbildība, izstrādājot šos modeļus. 

Ja jau nav pilnīgu bāzes datu, varbūt pie reformas nemaz nevar ķerties? 

Nē, reforma jau nav nekas unikāls. Kā Ministru kabinetā teica prezidents, reforma ir ikdiena. Katrs jauns lēmums būtībā ir reformas process. Arī pašvaldības kaut vai izglītības jomā ir slēgušas vairākus simtus skolu. Šie lēmumi pašvaldībām nebija viegli, jo kādi iedzīvotāji tur tomēr dzīvo, bet, ja tur ir palicis ļoti maz bērnu, šie lēmumi bija pareizi. Kad strādāju Auces novadā, mums palika tikai divas vidusskolas, pagastos skolu vairs nebija. Novads dabūja slēgt tikai vienu skolu, un šis lēmums bija sagatavots, bet iedzīvotāji tajā brīdī, protams, nebija priecīgi par skolas slēgšanu. 

Protams, tas saistījās ar transportu, ceļiem. Infrastruktūrai ir jābūt sakārtotai. Šogad Pašvaldību savienības domes sēdē biju nepatīkami pārsteigts – mēs vienošanās domstarpību protokolā sakām, ka mums vajag vairāk par 18 miljoniem valsts vietējiem ceļiem, bet Ministru kabineta viedoklis bija, ka viņi šajā pozīcijā var dot tikai 16,9 miljonus; tad atnāca Satiksmes ministrijas viedoklis – tajā pozīcijā paliek tikai 10,1 miljons! Reģionālie un vietējie autoceļi brūk! Tātad šeit finansējums ir vajadzīgs, ja mēs gribam domāt, kā pārvietoties. Vissvarīgākais jau ir iedzīvotājs. Kaut ko mainot, ir jāparāda, kas viņam uzlabosies. Šobrīd nav skaidri pateikts, kas būs labāk vai citādāk. Ja pašvaldības tagad runā, ka vērsīsies Satversmes tiesā, tas nav labi.