Degs, kamēr izdegs

Kā mums vajadzētu raudzīties uz purva ugunsgrēku Valdgales pagastā – jāraizējas, ka izdedzis tik daudz, vai jāpriecājas, ka deg tik maz šādā karstā vasarā? Jo ziņas no citām valstīm, arī no Zviedrijas un Grieķijas, šovasar nāk par daudz lielākām ugunsnelaimēm, savukārt Augusta Deglava romānā Rīga lasām, ka meži Latvijā dega arī karstajā vasarā pirms 150 gadiem, 1868. gadā, kad tika dibināta Rīgas Latviešu biedrība.

Neesmu profesionāls ugunsdzēsējs, lai braši kritizētu. Manas vienīgās akcijas šā notikuma sakarā ir tādas, ka esmu redzējis vairākus meža ugunsgrēkus, arī vienu no lielākajiem ugunsgrēkiem Latvijas vēsturē – 1992. gada ugunsgrēku Slīterē –, kā arī piedalījies tā dzēšanā.

Slīterē tad izdega trīsreiz lielāka platība nekā tagad Valdgalē.

Jā, bet vēl ir laiks priekšā... Situācija Valdgales pagastā ir drusku līdzīga Slīteres situācijai – nav ceļu, kas ļautu visur iebraukt un piebraukt. Tur ir dabas liegums, Stiklu purva dabas liegumā ietilpst vairāki purvi. Teritorijā, kurai īsti netiek klāt, ļoti svarīgi ir, lai būtu cilvēki, kas pārzina šo teritoriju. Domāju, viņiem iet tik grūti tāpēc, ka ir tās pašas vecās vainas, kas bija Slīterē 1992. gadā, – ne tikai grūta pietikšana, bet arī ugunsgrēka sākumā nav bijis skaidra plāna. Lai gan to var paredzēt, ka purvs ir ugunsbīstams, tātad tādam plānam vajadzētu būt. Iespaids ir tāds, ka pašā sākumā nav novērtēts, cik bīstams var būt ugunsgrēks tādā vietā, ka purvs faktiski var degt līdz ziemai.

Purva ugunsgrēks ir nenodzēšams?

Jā, kūdrai purvā ir jādeg, kamēr tā izdeg līdz gruntsūdens līmenim, kur ir slapjš un tālāka degšana nav iespējama. Acīmredzot vajadzēja daudz spēcīgāk rīkoties, lai neielaistu uguni purvā.

Atgriežoties pie pirmā jautājuma – vai mežu un purvu ugunsgrēki Latvijā ir, tā sakot, dabiska parādība, kuru nevar vienmēr novērst?

Jā, ar to būtu jārēķinās, ka meža ugunsgrēku izcelšanos nevarēs novērst.

Ir nevis jādomā, ka izdosies novērst aizdegšanos, bet jāparedz, ka var degt, ka tas ir tikai laika jautājums, kad noteikti aizdegsies.

Tātad ir jābūt stingram plānam, ko kurš dara, kad aizdegas. Tāpēc ir dīvaini tagad dzirdēt tādas lietas, ka mežiniekiem neesot tiesību dzēst purvu, bet jāgaida, kad uguns nāks mežā.

Runājot līdzībās, ja nāktu iekšā krievu tanki, Latvijas Ceļu policijai būtu tiesības tiem pretoties tikai tad, ja tie neievērotu ceļu satiksmes noteikumus.

Apmēram tā. Samērā skaidrs ir tas, ka Valdgales ugunsgrēka gadījumā netika novērtēta potenciālā aizdegšanās bīstamība. Benzīntankos un līdzīgās bīstamās vietās ir ļoti stingri drošības noteikumi. Te arī tādus vajadzēja.

Kas tu biji Slīteres ugunsgrēka laikā 1992. gadā?

Rezervāta ornitologs. Tagad Slīterei vairs nav savas administrācijas, es esmu Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts zoologs.

Kā toreiz ugunsgrēks Slīterē sākās? Tā vasara arī bija karsta?

Jā, vismaz divus mēnešus nebija nolijis ne piles. Bažu purvs bija sauss, pa to varēja pāriet čībiņās. Ugunsgrēks izcēlās nevis pašā purvā, bet blakus, un to laikus nenobremzēja. Sākumā gan it kā lokalizēja, bet nenovērtēja briesmas – dega tikai nedaudzi hektāri, vīri bija dienu un nakti dzēsuši un it kā ugunsgrēku ierobežojuši. Taču pēcpusdienā saule un vējš visu vēl uzkarsēja, un ugunsgrēks it kā uzsprāga, aizgāja no jauna. Sāka atkal degt vietas, kurām uguns bija it kā jau pārgājusi pāri.

Kas tādā vietā var vēlreiz degt?

Uguns aizgāja koku vainagos. Pa gaisu lidoja nelieli zariņi, oglītes, tās tika ienestas purvā. No kā ugunsgrēks izcēlās, nav īsti zināms. Katrā ziņā prokuratūra nevienu vainīgo personu nenosauca. Taču sākumā ugunsgrēku varēja lokalizēt, ja būtu intensīvi laistīts no mašīnām, jo tur vēl piebraukt varēja. Bet to neizdarīja.

Kurā dienā tevi piesaistīja ugunsgrēka dzēšanai?

Otrajā. Man bija atvaļinājums, piezvanīju rezervāta direktoram Elmāram Pēterhofam un prasīju, vai nevajag palīdzību. Viņš atbildēja, ka nevajag, jo uguns lokalizēta. Bet pēc sarunas pagāja divdesmit minūtes, un Pēterhofs jau zvanīja man: "Ņem visus, ko Kolkā vari paņemt, un brauc dzēst!"
​
Sākumā nemaz nesaprata, ka lielais purvs jau deg. Ja tas būtu uzreiz pamanīts, dzēšana varēja būt sekmīgāka. Jo sākumā ugunsgrēka perimetrs ir mazs, un tad, sasaucot lielus spēkus, uguni var noturēt. Bet, laikam ritot, uguns iet uz priekšu, platība izplešas, perimetra līnija kļūst arvien robotāka, tās kopgarums jau ir daudzi kilometri, un tad uguns apturēšanai vajag jau ļoti daudz cilvēku.