Rungainis apgalvo, ka Latvija uz pozitīvām pārmaiņām varēs cerēt tad, kad mūžībā būs aizgājusi "boļševiku un čekistu" paaudze. Viņš atsaucas uz Bībelē aprakstīto efektīvo sabiedrības ārstēšanas kursu: 40 gadiem tuksnesī. "Mūsdienu apstākļos, kad cilvēki dzīvo ilgāk, droši vien jāpaiet kādiem 60 gadiem, lai nomainās trīs paaudzes."
Rungainis: Populisms vienmēr beidzas ar krahu
Investīciju baņķieris Ģirts Rungainis nekad nav vairījies paust pretrunīgi vērtētus viedokļus, un arī par aktuālo Grieķijas krīzi viņš runā tiešu valodu: pārējām Eiropas valstīm nav nekādas vajadzības glābt grieķus, kas paši vainīgi pie tagadējās situācijas, jo ļāvušies "populistu, boļševiku un anarhistu" sirēnām. Pēc viņa domām, arī Latvija nav imūna pret vieglas dzīves solītājiem, kas vienmēr ir gatavi dāsni izdāļāt citu cilvēku nopelnīto naudu.
Fragments no intervijas:
Kā notikumi Grieķijā ietekmēs Latviju?
Pozitīvi, jo cerams, ka Eiropa mācīsies no kļūdām un kļūs stiprāka. Itāļi, spāņi un portugāļi, raugoties uz Grieķijas pieredzi, mācās, kā nevajag darīt. Grieķija mums arī skaidri parāda, ka jebkāds populisms agri vai vēlu beidzas ar krahu, jo populisti var tikai sasolīt, bet ne izdarīt.
Grieķijā vidējā pensija ir 833 eiro, savukārt Latvijā attiecīgā summa ir 266 eiro. Nav brīnums, ka latvieši nesaprot, kādēļ mums būtu jāpalīdz grieķiem apmaksāt viņu tēriņus.
Tas ir pilnīgi negodīgi un nepieņemami. Tā domā ne tikai Baltijas un Austrumeiropas valstis, bet arī Somija, kam pašiem šobrīd ir krīze un viņi vēlas atgūt savu naudu.
Grieķijas elite, vietējā oligarhija bija izvēlējusies tādu modeli, kas viņiem ļāva pelnīt un nemaksāt nodokļus. Vienlaikus viņi atpirkās no iedzīvotājiem, maksājot salīdzinoši lielas algas un pensijas. Vēl labāk, ja to varēja darīt par Eiropas naudu. Pie mums «trekno gadu» laikā notika kas līdzīgs: ja tauta ir apmierināta ar savu dzīves līmeni, tad ļaudis mazāk skatās uz pirkstiem tiem, kas iztīra «lielo kasi».
Latvijā krīze it kā ir pārvarēta, bet cilvēki turpina aizbraukt...
Aizbraucēju plūsma ir mazinājusies. Jo nekur citur pasaulē ne mēs, ne mūsu bērni nevarēsim izpausties tā, kā tas iespējams šeit Latvijā: šī ir mūsu sabiedrība, mūsu zeme, mūsu valoda. Es pats esmu mācījies Zviedrijā un redzēju, ka iebraucējs nekad netiks pilnībā pieņemts un uzskatīts par savējo.
Kādas iespējas izpausties ir cilvēkam Latgalē, kurš palicis bez darba un spiests pārtikt no pabalstiem?
Tā ir mūsu reģionālās politikas problēma. Tā ir apzināta politika, ko realizējušas tās partijas, kas ir ieinteresētas saglabāt atkarīgu un atpalikušu elektorātu laukos.
Kā tas izpaužas?
Viņi mēģina noturēt cilvēkus laukos, kur nav ne darba, ne attīstības iespēju. Šiem cilvēkiem atmet kādus kauliņus, radot mānīgu iespaidu, ka būs iespējama vienmērīga Latvijas attīstība. Bet tas nav iespējams; nekur pasaulē tā nav bijis. Attīstība vienmēr notiek centros. Latvijas lielākā bagātība ir Rīga, un mēs redzam, ka cilvēki no visas Latvijas pārceļas uz Pierīgas reģionu. Piemēram, ko saka lietuvieši: XX gadsimta sākumā latviešiem bija spēcīgā Rīga, tādēļ tolaik cilvēki gandrīz nemaz neemigrēja no Latvijas, bet lietuviešiem nebija tāda centra, un simtiem tūkstošu cilvēku aizbrauca uz citām valstīm.
Ko tad jūs piedāvājat iesākt ar pārējo Latvijas teritoriju ārpus Rīgas un lielajām pilsētām? Apaudzēt ar mežiem?
Bet kādēļ gan tur būtu jādzīvo cilvēkiem? Laukus var atļauties uzturēt bagātās valstis. Jā, tieši tā: nevis lauki mūs baro, bet gan pilsētnieki maksā nodokļus un uztur laukus. Pietiktu, ja lauksaimniecībā un mežsaimniecībā būtu nodarbināti kādi 2% iedzīvotāju.
Visu interviju ar Ģirtu Rungaini lasiet žurnāla Sestdiena 10.jūlija numurā!
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.