Gods kalpot un ātri pazust

Zinātāji jau pirms kongresa mēļoja, ka tas būs viens varen garlaicīgs pasākums. Viņiem diemžēl bija taisnība. Partijas Gods kalpot Rīgai (GKR) biedri, jāatzīst, neizceļas ne ar patētiskām runām, ne iziet uz stilīgumu vai atraktivitāti. Nav novērojamas arī nekādas lielas izgāšanās vai neveiklības. Skaidrs, ka viņi māk noorganizēt kongresu (kas gan mūsdienu politiskajā realitātē jau vien uzskatāms par sasniegumu), taču vienlaikus, šķiet, biedri ir atnākuši vienīgi pienākuma dēļ un pieklājīgi gaida, kad ta nu beidzot varēs atkal iet prom.
 

Bez liekas biedrošanās

Iespējams, kāds pasmiesies par to, ka vienmēr, apmeklējot partiju kongresus, pētu un aprakstu uzkodu piedāvājumu. Patiesībā jau ēdienkartei nav nozīmes. Svarīgi, vai partija vispār ir paredzējusi biedriem iespēju pulcēties pie kafijas tases, jo kongresi tomēr nav tāda ikdienišķa lieta. Tā ir iespēja sanākt kopā un biedroties. Piekritīsiet taču, ka kongresu runu laikā biedroties būtu nepieklājīgi! Kurš tad klausīsies viedajos? Tāpēc tam ir nepieciešama atsevišķa vieta un laiks.

GKR kongresā tādas īsti nebija. Jā, kafija un pīrādziņi bija nodrošināti pirms pasākuma, taču ir jābūt nu ļoti entuziastiskam, lai sestdienas rītā celtos vēl agrāk tikai tādēļ, lai ierastos savas partijas tā jau agri ieplānotajā kongresā vēl stundu agrāk, lai pabiedrotos. Kafijas pauze kongresa starplaikā nebija paredzēta, bet pēc noslēguma visi ātri sastājās garās rindās pie garderobes. Tur tad arī, var teikt, notika vislielākā biedrošanās, taču arī ierobežoti, jo savu vietu rindā taču nedrīkst zaudēt.

Vairāk pieredzējuši kongresu apmeklētāji zināja stāstīt, ka tradicionāli šīs partijas kongress noticis Mazajā ģildē. Šoreiz svarīgajam notikumam tika izraudzīta nesen atjaunotā VEF Kultūras pils. Skaidrs, ka partija tā vēlējās atgādināt: re, mūsu darbiņš! Taču, ja svarīgi ir arī ar kongresa vietas izvēli kaut ko pastāstīt sabiedrībai, nav skaidrs, kāpēc pasākums netika organizēts Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, ar ko partijas mēra kandidāts Oļegs Burovs tik ļoti lepojas. Viņam ir bijis svarīgi kaut kā atšķirties no Nila Ušakova un Saskaņas pieejas, uzrunājot tos, kam izšķirīgs arguments politiskās izvēles izdarīšanā ir bijis bezmaksas e-talons sabiedriskajā transportā. Un varbūt nozīmīga ir bijusi arī vēlme piederēt tam intelektuāļu galam. Reiz kultūras darbinieki esot Burovam vaicājuši: bet, ja mums ir Mākslas muzejs, ko vienkāršajai tautai? Tad viņš atgādinājis, ka tāpēc jau mēs atjaunojām VEF Kultūras pili. Ja partijai, kas šajās vēlēšanās beidzot startēs atsevišķi no sava bijušā laulātā Saskaņas, izdosies iegūt labu rezultātu, cerams, nākamais kongress tomēr tiks organizēts vietā, kur mīt Burova sirds.

Taču, sākoties kongresam, jāsecina, ka Burovam ir ne vien mākslinieka sirds, bet viņš ir arī izdarīgs. Jau uzreiz kļūst skaidrs, ka zālē ir par maz krēslu. "Es kā vecs teātra administrators redzu vēl daudz iespēju," uz to raugoties, filozofiski atgādināja kāds žurnālists, bet bijušais un partijas sapņos arī nākamais galvaspilsētas mērs tikām nenodarbojās tikai ar retoriku, bet gan veikli pats pa stūriem salasīja vēl citus sēžamrīkus, lai biedriem un viesiem ir ērti un silti. Tiesa, tāpat daži palika sēžam uz grīdas.

Bez zoba un diriģenta

Valsts himna šoreiz tika izpildīta samērā tradicionāli – tika atskaņota fonogramma, un visi tika aicināti piecelties un vienoties dziesmā. Citkārt šajā brīdī uz kongresa skatuves kāpa koris Blagovest ar diriģentu Aleksandru Brandavu priekšgalā. Nu, kopš Aleksandrs kļuvis bēdīgi slavens, nekāda koristu balsu spozme vairs GKR sapulci nežilbina. Taču dziedāt acīmredzot biedriem ir svarīgi, jo pēc valsts himnas bija jāturpina arī ar partijas oficiālo dziesmu – daži pat zināja vārdus, bet citiem, kā akcentēja partijas vadītājs un nu Eiropas Parlamenta deputāts Andris Ameriks, šī būšot iespēja tos atcerēties.