Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +8 °C
Viegls lietus
Sestdiena, 16. novembris
Glorija, Banga

Cīņas administrators

Viedokļi par to, kāpēc bija jādemisionē veselības ministrei Ilzei Viņķelei (A/P), ir dažādi, un pareizāko no tiem lai skaidro hronisti. Taču uzreiz pēc šīs aiziešanas Saeima bez aizķeršanās amatā apstiprināja viņas partijas biedru Danielu Pavļutu. SestDiena lūko atcerēties, kā Pavļuts vispār kļuva par politiķi, un cenšas prognozēt, kas no tā visa sanāks laikā, kad būt veselības ministram kaut kādā mērā nozīmē būt arī karavadonim.

Daniels Pavļuts Latvijas politikas ganībās ir manāms jau sen – kopš 2003. gada, kad viņš tapa iecelts par Kultūras ministrijas valsts sekretāru. Tiesa, atšķirībā no citiem pieredzējušajiem politiķiem viņu nevarētu uzskatīt par ilgdzīvotāju jeb dinozauru, kā tas ir, piemēram, ar Kasparu Gerhardu, Jāni Reiru vai bijušo partijas biedru Zatlera Reformu partijā Edgaru Rinkēviču.

Pavļuts ir pārvietojies ne tikai starp publisko politiku un privāto biznesu, bet tajā visā iepinis arī mūziku. Viņš ir gan profesionāls pianists, gan arī Londonā apguvis kultūras menedžmentu un vēlāk Hārvarda Universitāte ieguvis maģistra grādu vadībā. Viņa bijusī kolēģe Helēna Demakova, kura par kultūras ministri kļuva laikā, kad Pavļuts jau bija valsts sekretārs, tagad smejoties saka, ka viņa zina, kāpēc viņam vajadzējis studēt līderību Hārvardā. Reiz pēc kādas ministrijas vizītes, uz kuru Demakova braukusi kopā ar valsts sekretāru, viņi atpakaļceļā piestājuši apciemot arī Pavļuta māti. Lūk, viņa nu gan Demakovai palikusi atmiņā kā līdere, bet valsts sekretārs uz šo komentāru toreiz atbildējis, ka īstā līdere ģimenē esot viņa māsa Sanita. (Sanita Pavļuta-Deslandes šobrīd ir Latvijas vēstniece Eiropas Savienībā, diplomāte, bijusi vairāku ministru padomniece un startējusi 10. Saeimas vēlēšanās no Tautas partijas saraksta.) Bijusī ministre vēl piebilst, ka, augot starp tādām sievietēm, nekas cits jau laikam neatliekot.


Profesija un aicinājums

Visādu dīvānu ekspertu retorikā mēdz būt tādi izteicieni, kas liekas galīgi bezjēdzīgi. Viens no tiem ir par pianistu. Ja nu kāds šo gadu laikā ir vēlējies Pavļutam kā iedzelt, tad vai nu sociālajos tīklos, vai interneta komentāros (atzīšos, ka man dažreiz piemīt nejēdzīgs ieradums tajos ieskatīties) viņš tiek nosaukts par pianistu. It kā tas būtu kāds kauns! Pavļuts pirmo augstāko izglītību – bakalaura grādu klavieru specialitātē – ieguvis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Kā runā, tad tālāk studijas nav turpinātas, jo attiecības ar, tā teikt, atslēgas profesori bijušas saspringtas. Gadu tūkstošu mijā Pavļuts devās studēt kultūras menedžmentu Londonas Sitijas universitātē, toreiz daļu studijām nepieciešamā atbalsta iegūstot Andra Šķēles dibinātajā Jaunajā akadēmijā, kas ar stipendijām atbal-stīja jaunos censoņus laikā, kad studiju kredītu, citu stipendiju un galu galā Eiropas Savienības plašo iespēju vēl nebija.

Helēna Demakova tagad stāsta, ka Pavļutu pirmo reizi sastapusi Jaunās akadēmijas vasaras nometnē 2000. gadā. Fonds tādas organizējis, pulcinot tad nu pēc iespējas visus jaunos censoņus, kas saņēmuši atbalstu. Viņa Pavļutu atceras kā tādu patīkamu un jautru puisi, kurš citus izklaidējis ar klavierspēli, bet četrus gadus vēlāk, kļūstot par ministri, viņa Valdemāra ielas mazajā namā sastapusi jau pavisam citu cilvēku.

"Ārkārtīgi korekts!" viņa vairakkārt uzsver, taču pieļauj, ka kaut kas no tā jautrā zēna jau arī ir palicis. Citādi, viņasprāt, nebūtu iespējama vēlākā Pavļuta sadarbība uz skatuves ar operdziedātāju Aleksandru Antoņenko. Viņam taču esot izcila humora izjūta! Bet humora izjūta publiskajā politikā ir izšķirīgi svarīga.

Pēc šī liriskā ievada kāds nelabvēlis varētu iesaukties: aha, šķēlists! Taču lēnāk pār tiltu! Dzīve mēdz būt daudz niansētāka – māsām, brāļiem un vecākiem mēdz būt pašiem sava dzīve. Arī Jaunās akadēmijas stipendijas deviņdesmito gadu beigās un jaunā gadsimta sākumā ir saņēmuši daudzi šobrīd publiskajā telpā redzami profesionāļi, un, vēl eksistējot Tautas partijai, tās biroja kaktos varēja dzirdēt arī to slaveno nopūtu: "Čūskulēnus azotē izaudzējuši!"

Aleksandrs Antoņenko, kuru pasaulē šobrīd pazīst kā izcilu tenoru, ir Pavļuta skolas biedrs. Kopā mācījušies Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā. Antoņenko Pavļutu no skolas laikiem atceras kā daudzsološu jauno pianistu un piebilst: "Talantīgs cilvēks ir talantīgs dažādās jomās." 2016. un 2017. gadā, kad Pavļuts jau kādu laiku bija pagājis malā no publiskās politikas, notika vairāki koncerti, kuros abi uzstājās kopā, divās koncertu programmās aptverot gan latviešu akadēmiskās mūzikas klasiku, gan arī Eiropas dižgarus. "Es domāju, ka muzikālā izglītība viņam dod iespēju skatīties uz lietām arī no citas puses," tagad domā Antoņenko. Viņš novērojis, ka Pavļutam ir spēcīgs raksturs un vienlaikus viņš ir arī ļoti radošs. Tenors šobrīd pats īsti nevar strādāt – ir liegtas ceļošanas iespējas, koncertdarbība būtībā nenotiek. "Robežas ciet – tas faktiski ir kara stāvoklis," viņš saka un tāpēc novērtē bijušā skolas biedra un skatuves partnera gatavību uzņemties veselības ministra pienākumus tieši šobrīd.

Vai Pavļuts arī tagad varētu dažkārt būt pianists? Nu, piemēram, citam kultūras ministram, vēlāk deputātam un ministru padomniekam Intam Dālderim, ir izdevies vienlaikus būt gan politikā, gan turpināt arī klarnetista karjeru. Savukārt pašreizējais kultūras ministrs Nauris Puntulis dažkārt manāms dziedam. Taču Antoņenko domā, ka būt veselības ministram un pianistam – tas būtu ārprāts! "Lai izturība viņam to visu izturēt," viņš vēl sarunas beigās piebilst.

Atgriežoties pie Pavļuta CV, viņš kļuva par Kultūras ministrijas valsts sekretāru 2003. gadā un pildīja šos pienākumus trīs gadus. Pēcāk devās studēt uz Hārvardu. Ministre Demakova tolaik LETA skaidrojusi: "Daniels bija izcils valsts sekretārs, kurš simbolizē valsts pārvaldes moderno seju." Atgriezies Latvijā, Pavļuts sniedzis privātas vadībzinību konsultācijas, iesaistījies Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas Latvija 2030 darba grupā. Bijis arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes loceklis. Savukārt 2010. gadā vienu gadu strādāja Swedbank, kur bija Korporatīvo attiecību pārvaldes vadītājs. Vēlāk, kad Pavļuts kļuva par ekonomikas ministru Valda Dombrovska valdībā, bet Andris Vilks, kurš iepriekš strādājis SEB bankā, bija finanšu ministrs, kritiķiem bija plašas iespējas norādīt uz zviedru banku ietekmi Latvijas valdībā.


Svarīgi, vai spēs ieklausīties

2011. gadā nesen nodibinātā Zatlera Reformu partija (ZRP) tolaik vēl bezpartijisko Pavļutu virzīja par ekonomikas ministru. Kāpēc tāda izvēle? Bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers SestDienai atgādina, ka ZRP kodols veidojies ap Valsts prezidenta kancelejas un arī Stratēģiskās analīzes komisijas kolektīvu, kurā darbojies arī Pavļuts. Pavļuts tad nu uzrunāts gan šīs pieredzes dēļ, gan tāpēc, ka darbojies LTRK. Vēl arī, kā tagad atgādina Zatlers, svarīga bijusi izglītība un redzama vēlēšanās un ambīcijas.

Pavļuts gan partijā nav stājies. Zatlers atstāsta: tolaik jaunais politiķis uzsvēris, ka vēl neesot gatavs partijai. Tas, ka partija virza it kā bezpartijisku ministru, kurš vienlaikus ir partijas kodolam gana pietuvināts, tolaik ne vienā vien raisīja arī vieglu smīnu.

"Kāda starpība starp Danielu Pavļutu kā veselības ministru, ekonomikas ministru vai Kultūras ministrijas valsts sekretāru? Ļoti liela! Pirmkārt, tā ir pieredze, un varbūt tās puiciskās ambīcijas šobrīd ir drusku mazinājušās, bet tā vēlēšanās kaut ko reāli izdarīt, ne tikai sevi izrādīt – tas ir palielinājies," vērtē eksprezidents. Svarīgi gan esot arī lūkoties uz Pavļuta personīgajām īpašībām. "Vai viņš dzirdēs un sapratīs mediķus? Vai būs dialogs, vai viņš būs vienkārši politiskais priekšnieks? Tā ir tā riskantākā daļa," norāda Zatlers.

Viņaprāt, Pavļuts varētu labi tikt galā ar šobrīd tik aktuālās vakcinācijas vadību. Izšķirīgi gan būšot tas, kā jaunais ministrs spēs sadarboties ar mediķiem. Viņa priekšgājēja Ilze Viņķele tikusi bieži kritizēta par dialoga trūkumu, piemēram, ar ģimenes ārstiem. "Kā viņš tiks galā, to rādīs laiks, bet galvenais, ka šoreiz ir arī tā vēlēšanās," secina politiķis. Viņš atgādina, ka ZRP savulaik piedāvājusi Pavļutam būt arī saraksta līderim Rīgas domes vēlēšanās, bet toreiz Pavļuts atteicies, sakot, ka nav tam gatavs.

Daži ārsti un oponenti norādījuši, ka Pavļuts taču nav mediķis. Jautājums par to, vai veselības ministram jābūt arī ārstam, Latvijas politikā ir vecs kā pasaule. Zatlers pieļauj, ka būt mediķim un ministram šajā situācijā varbūt būtu pat traucējoši. "Viņš ir cilvēks no malas un var pieņemt lēmumus ātrāk. Un šobrīd lēmumi ir jāpieņem ātri," vēl uzsver Zatlers. "Šeit ir jāstrādā situācijā, kur ir ļoti daudz nezināmā un jūs nevarat zināt tālāk pa nedēļu uz priekšu. Tāpēc mēs nedrīkstam prasīt no valdības ministriem, lai viņi dotu kādas ilglaicīgas prognozes, tad viņi melotu," piebilst eksprezidents.

Vērtējot valdības darbu, Zatlers arī norāda, ka Pavļuta veiksme lielā mērā būs atkarīga no tā, kā viņš mācēs iesaistīt citus ministrus. "Epidēmija ir visās ministrijās un visās nozarēs, un, ja viņš steigsies visu darīt viens pats, tad, protams, tas neveiksies!" vērtē politiķis un piemetina, ka svarīgi būs arī tas, kā sevi parādīs topošais Vakcinācijas birojs, kura izveide, un jo īpaši piešķirtais atalgojuma lielums, sabiedrībā raisījusi jautājumus.


Pēc papīriem jābūt izcilam

Kolēģi un oponenti Pavļutu raksturo kā profesionāli. Vienlaikus gan nereti esot grūti saprast, ko viņš patiesībā domā. Var dzirdēt arī tādus raksturojumus kā "nedrošs", "kompleksains" un "iespējams, paštaisnuma un vēlmes atstāt ļoti profesionālu iespaidu dēļ kaut ko slēpj", taču, kamēr mums nav pamata šādiem apgalvojumiem, tos varam atstāt vien psiholoģijas entuziastu rīcībā.

"Pēc papīriem Pavļuts droši vien ir vislabākā kandidatūra, ko var vēlēties. Jo ir pieredze un izglītība, un – atšķirībā no Viņķeles – arī tautas mandāts," vērtē politisko un sabiedrisko attiecību praktiķis Jurģis Liepnieks. Viņaprāt, būtu ilgi jādomā, lai te atrastu kaut kādas nebūšanas. Pavļutu gan mēdz sasaistīt ar tagad bēdīgi slaveno obligātā iepirkuma komponentes afēru, taču Liepnieka ieskatā tas izskatoties smieklīgi. Pavļuta pagātne drīzāk liekot domāt, ka viņš būs veiksmīgs ministrs. "Es personīgi domāju, ka tas liecina par īsta politiķa ambīcijām – šādos apstākļos piekrist kļūt par ministru," viņš vēl piebilst.

Pavļuta darbu vieglāku, Liepniekaprāt, darot arī tas, ka vēl ilgi vainu par dažādām neizdarībām varēšot novelt uz Viņķeli, jo īpaši jau par vakcīnu trūkumu. Arī viņš kā tādu neskaidro gājienu izceļ Vakcinācijas biroja izveidi, taču atgādina, ka prakses var būt visādas. Piemēram, Lielbritānijā izveidots pat īpašs vakcinācijas ministra amats. "Tās detaļas nav svarīgas, galvenais ir rezultāts," atgādina Liepnieks, kurš pieļauj, ka Pavļuts droši vien zina, ko dara, bet vērtējumiem jau vēl vieta atliks.

Nobeigumā gan vēl jāizmanto dienesta stāvoklis un SestDienas lasītājiem jāizstāsta kāds stāstiņš, ar ko iepazīstināja mana māsa. Viņa kopā ar vīru pirms dažādām vēlēšanām mēdz rīkot totalizatorus. Interesenti tad nu liek likmes un veic iemaksas. Beigās, kā dzied ABBA, uzvarētājs paņem visu. Pirms iepriekšējām Rīgas domes vēlēšanām vēlmi izdarīt savu likmi pēdējā brīdī izrādījis arī Pavļuts. Viņa prognoze izrādījusies visprecīzākā. Taču tikai vēlāk atklājies, un to, gods kam gods, atzinis arī pats Pavļuts, – viņam bija jau zināmi pirmie exit polls rezultāti. Organizatori par šādu darbību ļoti sadusmojušies. Tieši tāpēc arī šī pilsētas leģenda tiekot braši nodota no mutes mutē, lai varbūt kaut kā nāk tā atmaksa. Taču liktenīgā totalizatora organizatori tagad pieļauj, ka šim gājienam noteikti bijusi kāda saistība ar Pavļuta jauno amatu. Viņš, protams, atteicies no iegūtā laimesta un totalizatorā iegūto naudu ziedojis organizācijai Ārsti bez robežām.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Latviešu radīts muzejs

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš par atgriešanos pilī, apvērsumiem priekšstatos par mūsu senčiem un to, ka vēl ir daudz, ko rakt.

Trampa nākamā komanda

Pēc republikāņu kandidāta Donalda Trampa ievēlēšanas par 47. ASV prezidentu Savienotajās Valstīs sācies oficiālais 75 dienu pārejas periods. Tā laikā aizejošais prezidents Džo Baidens pakāpeniski nodo...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata