Fragments no intervijas
Kas viņiem tur, Spānijā, ir premjers, zini?
Jā, tagad zinu, kas mums Spānijā ir premjers. Zinu arī to, ka bija vēlēšanas un ievēlēja to partiju, kuru es negribēju, kas ievēl.( .. ) Manuprāt, šobrīd Eiropā nav tādas vietas, kur ietu īpaši spoži. Atšķirība no Latvijas ir tā, ka, tikko spāņiem kaut kas nepatīk, viņiem momentā ir demonstrācijas, viņi uzreiz ir uz ielas un taisa haju. Katalonija vispār visu laiku grib atdalīties no pārējās Spānijas, un, ja Madridē tiek pieņemts kaut kas, kas viņiem nepatīk, atkal iet vaļā protesti. Barselonā, manā rajonā, kur dzīvoju, grib slēgt ciet kādu ambulanci. Un katru ceturtdienu ir mītiņš pret to cilvēki protestē, jo tā ir vienīgā ambulance šajā rajonā. Katru otro mēnesi ir kāds ģenerālstreiks, jo cilvēki nav mierā, ka viņus tā kompostrē.
Pie reizes var arī nestrādāt.
Protams, spāņi no tā uzreiz uztaisa kārtīgu festivālu. Bet te –Latvijā – ieliek logā svecīti un aicina: nu, tagad kopā paskumsim. Gribas, lai cilvēki vienā brīdī pasaka, ka pietiek, mīļie, pietiek.
Un tu pats? Pie mums jau populāros cilvēkos labprāt ieklausās.
Nē, es laikam esmu pārāk gļēvs. Savu neapmierinātību es paužu, pieceļoties un paceļot cepuri, - drīzāk tā.
Uz buļļu cīņām ej?
Nē. Es parakstos, lai tās aizliedz. Man liekas, ka sen jau esam ārā no laikmeta – nogalināt, lai izdzīvotu. Tagad ir baisi skatīties: mēs nogalinām cits citu kaifa pēc.
Spāņu valodu proti?
Jā. Tagad mācos kataloņu, kas ir kaut kāds murgs – kā ķīniešu valoda. Spāņu un franču valodas krustojums. Bet man šķiet – ja es tur dzīvoju un izmantoju visas priekšrocības, man šī valoda ir jāiemācās. Zinu, ka jums būs referendums par krievu valodu kā otru valsts valodu. Manuprāt, runājam kaut vai azerbaidžāņu valodā, bet galvenais – nekaujamies viens ar otru. Jo tās ir politiķu spēlītes, kas uzkūda vienu cilvēku daļu pret otru, un mēs kā peškas lēkājam līdzi, kā marionetes. Tas, ka latvietis zina krievu valodu, nav nekas slikts. Bet, ja tu dzīvo šajā valstī 50 gadus un nerunā latviski, un taisies dzīvot arī nākamos 50 un turpināt justies labi – tad gan kaut kas laikam nav kārtībā.
Ar ko īsti Gunārs Kalniņš nodarbojas Spānijā un kādēļ negrasās atgriezties, lasiet pilnā intervijas versijā jaunākajā žurnālā Sestdiena!