MARIJA ĒRNESTAMA
ČŪSKA UN TREPES
LATVIJAS MEDIJI
NO ZVIEDRU VALODAS TULKOJUSI VIZMA GRĪNBERGA
REDAKTORE RENĀTE KĀRKLIŅA
Galvenā varone atgriežas savā bērnības mājā, kas nu jau gadus desmit ir pārdota svešiem cilvēkiem, – tas man lika atcerēties, katru savas bērnības priedi, kas nu jau nocirsta, katru savas bērnības Gaujmalas gājienu pa smiltīm, kas jau sen noasfaltētas, katru savas bērnības izmakšķerēto grunduli, kas sen jau vairs upē nedzīvo. Teksts plūst lēni un precīzi kā ar rūpīgi uztrītu skalpeli atver vecās rētas…
Bet varbūt tas tā ir tikai man, ka tik jūtīgi uztvēru grāmatas vēstījumu, jo personāži ir manā vecumā un līdzīgā situācijā. Būtībā šis IR krimiķis, kam sižets sens kā literatūra: jauniešu draugu bariņš, kas savus vasaras brīvlaikus pavada nomaļajā Vallerosā, ir nešķirami – viņi kopā izklaidējas, sāk pieaugt, sāk just. Tur ir jaunības mūzika, kopīgas peldes un makreļu zveja starp klinšu saliņām, harismātisks mācītājs vietējā baznīcā, pirmie skūpsti. Draugi ir nešķirami savā dažādībā, līdz kādu dienu notiek neatgriezeniska traģēdija, kas viņus izšķir uz visiem laikiem un šķietami nesagraujamā draudzība izšķīst kā zvaigžņu putekļi nebeidzamajā Visumā.
Un tomēr – pēc četrdesmit gadiem viņi atkal satiekas Vallerosā, bērēs, un senie noslēpumi, nepateiktais un neatklātais pamazām uznirst no pagātnes, kur reiz tie tika rūpīgi apslēpti. Galvenā varone Ingrīda nolemj mazliet parakņāties seno dienu nospiedumos un atklāt – kas gan īsti toreiz notika? Vai tas bija tikai nelaimes gadījums vai tomēr kaut kas vairāk?
Esmu lasījusi vismaz divas trīs grāmatas ar līdzīgu sižetu, taču neviena no tām nav tik ļoti izrāvusi manu sirdi – vēstījums plūst lēni, niansēti, un tajā atklātās noskaņas vēl ilgi paliek atmiņā.

