Što tam skazatj.../Ko lai daudz tur saka... – Jura klusi novelk un kādu laiku pēc tam sēž noliektu galvu. Viņš ir vīrietis ar biklu smaidu un grūti nosakāmu vecumu, bet to jautāt nešķiet vietā. Viņš ir viens no tiem, kas atbrīvoja Irpiņu. Bez bruņuvestēm un pilna ekipējuma, pats nesaprot, kā palicis dzīvs.
Mēs ēdam brokastis mājīgā kafejnīcā Kijivas centrā. Ir oktobra pats sākums, saulains un silts. Apkārt kūsā lielpilsēta, kurā, šķiet, nekas daudz nav mainījies no pirmskara laika – varbūt vienīgi tā kļuvusi krietni tukšāka, bet cilvēki – tādi kā jaukāki cits pret citu, sirsnīgāki. Un vēl – pat uz Kijivas tortes kastes ir uzlīmīte, ka, to pērkot, tiek ziedots kaujas dronu iegādei.
Jura tagad strādā teātrī. Alga ir niecīga, taču viņš jau sen, ikdienā braukājot garām teātra ēkai, esot par to domājis. Jura vairs nav aktīvajā dienestā un šobrīd dzīvo parastu ikdienu – līdz brīdim, ja krievi atkal uzbruks Kijivai. Tādā gadījumā viņu var mobilizēt, taču vīrietis uzsver: oficiālu uzaicinājumu negaidīs, atkal pieteiksies pats.
TAVI DRAUGI
Uz Ukrainu, lai nogādātu kārtējo palīdzības kravu, oktobra sākumā mēs dodamies kopā ar brīvprātīgajiem no biedrības Tavi draugi.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 20. - 26. oktobra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!