Tumšpelēka kaķa zīmē
Karš vienā vietā, saspīlējums otrā,
spriedze un protesti vēl trešajā.
Pēdējā laikā tik tiešām brīžam
šķiet, ka pasaule lēnām jūk prātā
un nekad nekas nekur vairs nebūs
mierīgi un labi.
Lauma Spridzāne
Atliek tikai logi
Vai Rīga jau gatava, iespējams, ir visneoriģinālākais un varbūt arī kaitinošākais jautājums, ko uzdot galvaspilsētas mēram. Vienlaikus tas ir arī mūžam aktuāls vaicājums, vēl jo vairāk laikā, kad nu jau gadu desmitos mērāmais, par skandalozu saucamais miljardu projekts Rail Baltica lielā mērā iestrēdzis tieši Rīgas dēļ. Arī par to, protams, šonedēļ runājām ar galvaspilsētas domes vadītāju Vilni Ķirsi (JV). Tāpat kā par tiltu remontu, sastrēgumiem, daudz lādētajiem stabiņiem un konkurentiem jau pēc pusgada gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās.
Spēks un ekstāze
Ir cilvēki, kuri ar savu talantu atstāj citu prātos un dvēselē nospiedumu. Ir tādi, ar kuru leģendu pietiek, lai šāds nospiedums būtu.
Spēka dziesma
Vasaras ar laivošanu un Jāņu nakts tradīcijām, bet arī Centrāltirgus, ogošana un tas, kā skan latviešu valoda. ASV dzimušajam, vēlāk Singapūrā izaugušajam un dažādās vietās pasaulē pabijušajam komponistam Džeikinam Edvardam Pusonam nav ilgi jādomā, lai uzskaitītu visu, kas viņam patīk Latvijā.
Pēda, kas paliek
Šoreiz sākšu ar nedaudz provokatīvu jautājumu – kā jūs teiktu, kas ir Latvijas nacionālais sporta veids? Nu, tāds, kas katram te dzīvojošajam ir asinīs jau līdz ar piedzimšanu, un, pat ja profesionāļu rezultātiem ikdienā neseko un pats nesporto, vienalga galvenajās līnijās par to ir kas zināms? Var, protams, minēt hokeju, taču jāatzīst, ka par to lielākā interese ir tieši izlases spēļu līmenī. Arī no pārējiem sporta veidiem – šķiet, interese ir tad, kad ir panākumi augstākajās līgās vai kad, profesionāļiem pārstāvot Latviju, jūtam ne tik daudz līdzi sasniegumiem konkrētajā sporta veidā, cik savai valstij.
Jau nobrieduši
Kopš Ukrainas kara sākuma Lāčplēša dienu un valsts svētkus atzīmēju savādāk. Ne tikai domas, arī sajūtas ir gluži citas. It kā pēkšņi mēs kā valsts būtu pieauguši. Un pēdējā laikā ko līdzīgu no apkārtējiem dzirdu bieži. Laikam jau ļaunuma tuvums un apdraudējuma sajūta daudziem likusi citādi paskatīties arī jau uz it kā pierastām lietām. Pierastām, bet, kā izrādās, ne pašsaprotamām.
Nevajag bažīties
Vieni to skatījās ar popkorna tūtām kā viskošāko šovu, citi pārdzīvoja par amerikāņu nācijas izvēli, vēl citi analizēja un prognozēja, ko pārmaiņas ASV prezidenta krēslā nesīs pārējai pasaulei. Tā īsumā varētu raksturot aizvadīto nedēļu, kas neapšaubāmi pagāja ASV vēlēšanu zili sarkano kaislību zīmē. Kāda izrādīsies realitāte, un ko piedzīvotās pārmaiņas pasaulei nesīs, vēl noteikti lūkosim un vērtēsim, taču šajā SestDienā lēnām iesoļojam lokālākā gultnē – novembris pienācis ar sarkanbaltsarkanām lentītēm pie krūtīm un valsts svētku nedēļu, kad nedaudz patriotisma, šķiet, jūtams pat gaisā.
Apmaksāts. It kā
Nevis vienkārši garas rindas, nevis vienkārši ilgi
jāgaida, bet jau ilgi gaidītais un beidzot
sagaidītais tiek atcelts un pārcelts. Protams,
runa ir par veselības aprūpi, kur atkal uzbangojusi garo rindu problēma.
Par tango, (mākslīgo) intelektu un zābakiem ziemai
... jeb citiem vārdiem – šonedēļ par cilvēcību. Tās tik dažādajām šķautnēm un aspektiem. Tūdaļ paskaidrošu sīkāk. Vispirms par skaisto. Par filmu Dzīves tango jeb to, kā mūzika spēj dziedināt un draudzība iedvesmot. Par to, kā materiāli it kā tik netverama lieta kā skaņa un deja spēj ietekmēt cilvēka
fizisko ķermeni, tā funkcijas un spējas, veselību.
Pret karu. Par sāpīgo. Arī krieviski
Dziedātāja Zemfira pēc savas pēdējās uzstāšanās Maskavā 2022. gada 24. februārī sociālajos tīklos ierakstīja: "Man ir skumji, smagi, es
raudu. Es negribu karu. Un es neesmu gļēvule." Pēc tam viņa aizbrauca no Krievijas, vairs
nav tur uzstājusies un no lielvalsts varasiestāžu puses oficiāli tika piepulcināta slavenajiem "ārvalstu aģentiem". Viņa vairākkārt un
dažādos veidos paudusi savu nosodījumu
Krievijas politikai un agresijai Ukrainā.
Intervijas gan māksliniece šobrīd atsaka, taču
ar savām dziesmām un atsevišķiem ierakstiem skaidri pauž pretkara nostāju.
Meklējot lielāko sēni
Kaut kad jau pirms daudziem gadiem kolēģis Egīls Zirnis īsi un kodolīgi formulēja to, kas katru rudeni notiek gandrīz katra latvieša sirdī un prātā. Proti, "latvieša gēni liek meklēt sēni". Arī šis gads nav izņēmums, un skumjas par pēkšņo septembra siltuma zudumu var aizdzīt, tikai ejot uz mežu un skatoties pēc tās lielākās, pēc tās smukākās un neparastākās sēnes. Galu galā latvieša sēņotprieks beidzot līdz galam novērtēts pat oficiāli, iekļaujot sēņošanu Nacionālajā nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. Nu pavisam oficiāli var teikt, ka sēņojot kopjam savu mantojumu.
Dauku sevī meklējot
Brīžam šķiet, ka tik tiešām viss mūsdienu pasaulē atduras pret drošību. Latvijā pavisam konkrēti tā tiek izteikta naudas formā, veidojot valsts budžetu, kur drošība nešaubīgi nolikta prioritāšu sarakstā. Jau citādi par to jādomā, ja runājam par vietām pasaulē, kur patlaban notiek karadarbība. Vēl citādi – ja mēģinām analizēt draudus, kas nav saistīti gluži ar dzīvību, taču dažādos veidos var nodarīt būtisku kaitējumu valstij un sabiedrībai, kurā dzīvojam.
Turpinājums sekos
Es jūtos kā pieaugušais lēnām jau. Sāku saprast lietas, kuras ir jādara un jāizdara. (..) Ir grūtāk, ka nav tā brīvā laika, bet, nu, tāda ir tā mūsu dzīve – ka tu audz, audz un audz, – saka Kārlis, viens no filmas Turpinājums. Pieaugšana varoņiem.
Par nodokļiem, līdzatbildību un visdārgāko podu
Nav vēl noklusis un līdz galam izpreparēts skandāls saistībā ar
topošo dzelzceļa līniju cauri Latvijai, kad jau dienaskārtībā
jauni jautājumi, šoreiz saistībā ar nacionālo aviokompāniju,
un nodokļu reformas peripetijas, kur, šķiet, dūksnājs dziļāks
nekā jebkad.
Līdz Oskaram?
Vienmēr ir grūti sākt. Tā sarunā ar SestDienu šonedēļ atzīst animācijas filmu veidotājs Gints Zilbalodis. Tikai par režisoru viņu būtu nepilnīgi saukt – savos darbos viņš pilda daudzfunkcionālu lomu un nu licis sarosīties cerībām, ka reiz arī no Latvijas izvirzīta filma varētu sasniegt pasaulē tik daudzu kāroto Oskara statueti
Baltijas un samuraju ceļš
Varbūt mēs, Baltijas iedzīvotāji, vēl pirms
visiem citiem zinājām, ka, ja kaut ko ļoti, ļoti
gribas, pasaule sadodas rokās, lai to piepildītu... Par to, kas katram saglabājies prātā par
Baltijas ceļu – šo emocionāli spēcīgo un
neaizmirstamo akciju –, augustā tiek runāts
katru gadu, un par tās īpašo spēku liecina arī
nebeidzamās interpretācijas, kas arvien no
jauna uzvirmo – mēģinājumi šo ceļu izskriet,
izbraukt vai izstaigāt, restaurējot un atdzīvinot to katram citādā veidā.
Kolāžas no bildēm
Kamēr visā pasaulē valstis vēl skaitīja medaļas un dzīvoja līdzi sportistu uzvarām un zaudējumiem, šajās dienās notika būtisks pavērsiens Krievijas sāktajā karā Ukrainā. Ukraina sasparojās atbildēt. Nevis vienkārši atbildēt uz uzbrukumiem, bet atbildēt ar uzbrukumu.
Sīpolciema valdzinājums
Lielākā ieslodzīto apmaiņa kopš aukstā kara. Visi vārdi šajā teikumā šķiet nepareizi un šim gadu skaitlim neatbilstoši. Varbūt kaut kad pirms pusgadsimta, iepriekšējās vai pat vēl iepriekšējās paaudzes laikā, bet ne jau tagad…
Ķer, kamēr vari
Bērnībā jau neviens nezina, vai dzīve būs gara. Ķer, kamēr vari, vēlāk nebūs laika lasīt, – šīs nedēļas
sarunā ar SestDienu saka dzejniece Inese Zandere, un man tas iekrīt smadzenēs un joprojām tur
sēž.
Olimpiskie SIMTS
Tālāk, augstāk, stiprāk jeb atkal esam nonākuši līdz tam olimpiskā cikla punktam, kad sportisti no visas pasaules satiekas vienuviet, lai ne tikai sacenstos savā starpā, bet arī pierādītu, ka cilvēka ķermenis un prāts var pārspēt pats sevi, arvien no jauna izstiepjot iespējamā robežas un pārrakstot rekordus. Turklāt Latvijai šīs būs īpašas olimpiskās spēles – precīzi pirms simt gadiem Latvija pirmo reizi ar savu komandu piedalījās olimpiādē, un arī tad tā notika Parīzē.
(Ne)iespējamais MIERS
Kāda ir miera cena, un vai izvēli piekāpties agresora
priekšā vispār var saukt par izvēli? Par to jādomā
katru reizi, dzirdot kārtējo piedāvājumu miera
plānam Ukrainai un analizējot nākotnes scenārijus
gan gadījumā, ja šāds plāns tiešām tiks īstenots jau
tuvākajā laikā, gan gadījumā, ja līdz tam tik viegli vis
nenonāks.
Svinēt laiku, dabu un cilvēkus
Iespējams, šī ir pēdējā vieta uz Zemes, kur var atrast laiku.
Mūzikas un vārda pasākums Aigu om! Igaunijā apvērš
festivāla ideju kājām gaisā – skaļa pūļa un burzmas vietā
tas piedāvā meditatīvu mūziku dabas vidū, meža taku
dziedinošo spēku un cilvēku sirsnību. Bez lielām skatuvēm, ar
dažādām norisēm vairākos mazos Dienvidigaunijas ciemos
tas aicina piedzīvot dabas klātbūtni un uz mirkli apstādināt
ikdienas tempu, lai labāk saprastu sevi un pamanītu pasaules
ziedēšanas skaistumu.
Mākslīgais un dabiskais
Mākslīgā intelekta izmantošana, lai atjaunotu sen zudušu
mūziku, un aicinājums
atgriezties vairāk pie dabas,
ieraudzīt tās skaistumu un
ieklausīties vietējos cilvēkos,
kuru stāsti un tradīcijas
bagātina pasauli mums
apkārt. Kas no tā ir mūsdienīgāk?
Par cēloņiem, nevis sekām
Ar visu to, ka mākslīgais intelekts arvien vairāk ielaužas ikviena dzīves un ikdienas norisēs, cilvēka
faktors joprojām ir un paliek noteicošais. Vai tas labi vai slikti?
Pēc svētkiem
Kas īsti notiek melnajos caurumos? Par to domāju, negribīgi atgriežoties no svētkiem galvaspilsētā. Pa ceļam kā ļaunu vēstošas zīmes stāvēja vairāki avarējuši auto, un nez kāpēc uzreiz atgriezās sajūta, ka realitātē tumsa nākusi tikai klāt, nakts tomēr nav uzvarēta, vainagi mūs nepasargās un zāļu smarža ātri izplēnēs.
Latvieši tā dara!
Dejas un dziesmas (kas iet pa četrdesmit četriem pantiem!), izjokošana, tīra mīla un tās trijstūris, un visam pa virsu vēl sprādziens! Ja tā saliek vienā teikumā, tad nekad nepateiksi, ka tā ir latviešu luga, turklāt, šķiet, vienīgā, kas dzīvo tik ilgu un nepārtrauktu mūžu, kaut dažādos iestudējumos
Fokusā Komisārs
Dzīve pēc vēlēšanām ir, un Latvijā tā notiek strauji – tik tikko paguvām noskaidrot Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātus, kad valdība jau oficiāli izvirzīja Valdi Dombrovski (JV) eirokomisāra amatam uz vēl vienu termiņu.
1,54 miljoni
Jā, izrādās, vairāk nekā pusotrs miljons cilvēku varētu piedalīties vēlēšanās Latvijā, šonedēļ sarunā ar SestDienu jaunākos datus atklāj Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja Kristīne Saulīte. Cik ļoti citāda būtu politiskā aina valstī, ja balsotu pilnīgi visi? Vai ekonomika tad Latvijai būtu stiprāka, dzīves līmenis labāks un kopējā valsts attīstība straujāka?
Satversme iet!
Šonedēļ jādomā uzreiz par ļoti dažādiem tematiem – no bērniem līdz politikai, no miega grumbām līdz suģestējošai motoru dūkoņai, kas ne vienam vien kļuvusi par sava veida svētceļojuma galamērķi.
Karsti
Laikam jau maiju šogad vislabāk raksturo karstums. Nu jau vairākas nedēļas karsti ir tīri fiziski – laikapstākļi paguvuši sarūpēt negaidīti agru vasaras noskaņu. Karsti gāja hokeja laukumā Čehijā, ne vienam vien līdzjutējam liekot pazaudēt pēdējos nervus. Karstas diskusijas arvien no jauna noris saistībā ar krievu valodas lietojumu publiskajā telpā – šoreiz sabiedriskajos medijos, kuri ilgi uzstāja uz savu taisnību. Arī politiskā skatuve jau uzkarsusi – līdz Eiropas Parlamenta vēlēšanām vairs nieks vien palicis.