Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Latvijai vajag: Tīru medu

ASV ir satraukums par to, ka izzūd bites, bet Latvijā, šķiet, šiem kukaiņiem ir zelta dzīve – to saimes izliktas pat Rīgas parkos. Taču nu jau vairākas saimniecības atzīst, ka pesticīdu dēļ ir apdraudēta līdz šim pie mums pierastā bioloģiskā medus iegūšana.

Nesen kāds lauksaimnieks man atzina: lai lauku saimniecība būtu pašpietiekama, nepieciešamas trīs lietas – liellopi, sliekas un bites. Lai gan medum ir samērā labs PR, tomēr arī tas var būt dažāds. Visaugstākās prasības, protams, ir pret saimniekiem, kas iet bioloģiskās lauksaimniecības ceļu. Sertifikātu ar zaļo ekolapiņu, kas to apliecina, bija ieguvusi arī zemnieku saimniecība Siliņi, kuras īpašnieki Ieva un Pēteris Langrāti saimnieko dzimtas mājās Lielvārdes pusē. Taču šis gads nācis ar satraucošām pārmaiņām – kaut arī ievērotas visas prasības un bišu saimes pārvestas, tiklīdz parādījies kāds drauds, ziedputekšņu analīzēs fiksēta niecīga pesticīdu atliekvielu klātbūtne. Tāds daudzums nav kaitīgs cilvēka veselībai un citos produktos būtu pieļaujams, taču bioloģiskā pārtikā šādas vielas nedrīkst būt. Tas nozīmē, ka Siliņi ir procesā, lai sertifikātu savam medum zaudētu (saglabājot gan to citām kultūrām). Biškopji atzīst – konvencionālās lauksaimniecības ietekme apkārt kļuvusi pārāk liela, lai cīnītos par sertifikāta saglabāšanu.

Taču Siliņi nav vienīgā saimniecība, kura zaudēs "zaļo lapiņu" savam medum. Vai Latvijā ir apdraudēta bioloģiskā medus iegūšana? Katrā ziņā, kā apgalvo Ieva, bioloģiski sertificēts medus kļūs par aizvien ekskluzīvāku preci.

 

Bites kā psihoterapeits

Kad prasu, kā ģimenē nonākuši līdz bitēm, Ievas vīrs Pēteris stāsta, ka bites bijusi lieliska iespēja tikt galā pašam ar sevi. "Man jau bērnībā likās, ka būs bites. Vēlāk es nemācēju to savu nemieru un stresu līdzsvarot, tāpēc sāku nodarboties ar biškopību. Jo pie bitēm ir jāiet mierīgam. Tas man palīdzēja. Ja tu šos nosacījumus neizpildi, viņas to arī ātri pasaka," skaidro vīrietis. Šobrīd saimniecībai esot 65 bišu saimes.

Vairākus gadus jaunā ģimene regulāri pārvietojusies starp laukiem un darbiem Rīgā. Taču vienā brīdī sapratuši, ka mūžīgā braukāšana ir pārlieku nogurdinoša. Tāpēc, pirms bērniem bija jāsāk iet skolā, pieņēmuši lēmumu, ka gan saimniecība, gan mājvieta būs vienuviet.

Abi savulaik strādājuši ar ķīmiju saistītās jomās, līdz ar to radies arī plašāks priekšstats un secinājums, ka paši savā zemē to negrib. Lai saimniecība būtu pašpietiekama, otra nozare ir aitkopība ar 70 aitu mammām, savs dārzs un dažādi mājputni pašu patēriņam. Bioloģiskās lauksaimniecības ceļš pavisam oficiāli sākts 2011. gadā, taču šogad vismaz no sertifikāta medum jāsāk pamazām atvadīties. Jērus citos laukos notiekošais tik ļoti neietekmējot.

 

Progresa blaknes

Laikā, kad ģimene nopietnāk sākusi saimniekot, situācija bijusi citāda. Daudz pamestu māju, aizaugušas grāvmalas un arī neapstrādāti lauki, cilvēki pa krīzes gadiem kaut kur aizplūduši. "Mums tas bija ārkārtīgi labi bioloģiskajai biškopībai, jo biškopībā krūmi ir ļoti ražīgi nektāraugi un tur ienāk ļoti vērtīgs medus," skaidro Pēteris. Var teikt, ka krūmos top tā saucamais pavasara ziedu medus, ko bites iegūst, apčubinot pavasarī ziedošos kārklveidīgos. "Koptā mežā un koptā pļavā tādi neaug, un, ja saimnieko, tad agrāk vai vēlāk arī grāvmalas izcērt," viņš skaidro. Ar laiku situācija mainījusies, blakus parādījušās lielas saimniecības un visu sakopušas. Tomēr sakopšanas blaknes ir mazāk dažādu nektāraugu un vairāk miglojamu lauku.

Siliņu saimnieki gan uztur ciešu saikni ar kaimiņiem, lai visi it kā būtu informēti, kad notiek lauku apstrāde ar augu aizsardzības līdzekļiem, un Ieva stāsta, ka vienmēr prātā paturējuši – bīstams bioloģiskajai biškopībai ir rapsis. Tas esot tāds ievelkošs nektāraugs, kas bitēm ļoti patīk, un tās var būt gatavas tāpēc doties daudzu kilometru tālos lidojumos. Taču Latvijā rapšus tikpat kā neaudzē bioloģiski, un tiem nepieciešamas vairākkārtējas miglošanas.

Lai gan dokumentos rakstīts, ka bioloģiskas bišu saimes mājvietai jābūt vismaz 3 km rādiusā no migloto kultūraugu laukiem, un Siliņos tas vienmēr ievērots, nevar apgalvot, ka bites dzeltenā kārdinājuma dēļ nelidos tālāk.

Biškopības eksperti esot izpētījuši, ka ekstremālos apstākļos bites varot nolidot arī astoņus un deviņus kilometrus. "Ja astoņu kilometru attālumā sāk ziedēt liels rapšu lauks, bites redz, ka tas nektārs līst aumaļām," saka Pēteris. Redzēšana notiekot tā, ka izlūki aizlido, noskaidro situāciju un tad atgriežoties ar savu deju, ar skaņām un vibrācijām nodod informāciju pārējai saimei. Langrāti skaidro, ka tik tāls lidojums, protams, neesot produktīvs un bites var aiziet postā, tā pārtērējot enerģiju, taču viņām esot ļoti grūti šādam kārdinājumam turēties pretī. Turklāt bites saimniekiem nestāsta, kur tad konkrēti ziedputekšņu vācējas tikušas pie pesticīdu atliekvielām. Šoreiz zināms, ka tas nav rapšu lauks. Iespējams, indīgās vielas ir kaisītas uz graudaugiem, kas gan paši par sevi bites neinteresē, taču lauka malā var būt palikusi arī kāda puķīte vai nezāle, kur miglojums trāpījis.
Tīro lauku meklējumi

Attīstoties intensīvajai lauksaimniecībai, aizvien grūtāk arī būšot atrast tādas vietas, kur bites var droši izlidot pēc nektāra. Turklāt saimes arī jāizvieto daudzmaz saprātīgā attālumā, lai var tās regulāri apsekot, apčubināt. Galu galā arī bišu saimes mēdz zagt. Šobrīd Siliņu bites pārvestas otrpus Daugavai kādu 60 kilometru attālumā no mājām, taču Pēteris piebilst, ka tas vēl nav liels attālums. Lūk, ASV bitenieki savas bites mēdzot vest pat pāri puskontinentam, lai nogādātu noskatītajos augļu dārzos.

Visā Eiropā medu gan iegūst arī no nebioloģiskiem rapšu laukiem un citiem rūpīgi miglotiem nektāraugiem. Ko darīt, lai saglabātu iespējas attīstīties arī bioloģiskajai biškopībai? Ieva un Pēteris uzsver, ka visupirms vajadzētu mainīt attieksmi. Viņiem esot sajūta, ka

uz bioloģiskajiem zemniekiem nereti skatoties kā tādiem meža dīvainīšiem, lai gan visā Eiropā un arī Ziemeļamerikā palielinās pieprasījums pēc bioloģiskās pārtikas un Latvijā vēl ir iespējas attīstīties šim virzienam.

"Taču tāda orientēšanās nenotiek," secina Pēteris. Viņaprāt, aizvien būtiskāk ir tas, ko saka lielie nodokļu maksātāji.

"Ja mēs gribam būt bioloģiskā saimniecība, mums ir jāieraujas," secina Ieva un paskaidro, ka bioloģiskajai saimniecībai ir jāievēro 10 metru aizsargjosla, kurā īsti neko darīt nevar. Pat nopļauto zāli nevar izmantot lopbarībā. Vienlaikus šie desmit metri ir arī jākopj. Turpretī blakus esošajiem konvencionālajiem saimniekiem nekādas aizsargjoslas neesot jāievēro un viņi var apsaimniekot visu savu zemi līdz īpašuma pēdējam centimetram. Ieva domā, ka tas nav godīgi, jo ietekme, kuras dēļ šī aizsargjosla ir jāievēro, taču nāk no kaimiņa. Langrātiem "aizsargjoslās" pazūd teju viens hektārs zemes, un mazai saimniecībai tas ir daudz. Abiem biteniekiem šķiet, ka godīgāk būtu, ja aizsargjosla drīzāk būtu jāievēro vai nu tam, kas miglo, vai arī šis apgrūtinājums jādala uz pusēm.


Turpinās tik un tā

Bioloģiskās sertifikācijas ceļu Siliņos izvēlējušies, jo tas vienkārši bijis svarīgi – parūpēties gan par sevi, gan draugiem. Vēlāk jau nākusi sadarbība ar tiešās pirkšanas kustību un interneta veikaliem. Vai tagad, kad sertifikāts jau teju zaudēts, nav bažu, ka samazināsies arī pircēju skaits? Ieva cer, ka vismaz pagaidām ne, jo šķietot, ka cilvēki, kas pērk Siliņu medu, biteniekiem uzticoties. Tāpat svarīgs esot arī ģimenes stāsts, personiskā pieeja, kas nebūtu iespējama lielākas saimniecības gadījumā.

"Patiesībā mēs esam ļoti optimistiski, jo kā gan citādi var nosaukt aizlaišanos no ērtas pilsētas sadzīves uz dzīvi laukos?" vaicā Ieva. Viņa ir pārliecināta, ka Latvijai vajag bioloģiskās saimniecības. "Mazas vai lielas, bet kā saliņas lielo konvencionālo lauku starpā, kur saglabāt neskartu vidi, bioloģisko daudzveidību un dabai draudzīgas saimniekošanas metodes. Jā, mēs apsaimniekojam tikai nepilnus 50 ha zemes, bet, ja Latvijā saimniekotu tikai lielie zemnieki, cilvēki laukos nebūtu nepieciešami."

Zīmējums: Gatis Buravcovs


Ar savas valsts simtgadi lepojamies un pamazām jau esam sākuši dzīvot lielo svinību gaidās. Bet ko mēs vēlētos, ja simts kūku vietā Latvijas dzimšanas dienā tuvākā vai tālākā nākotnē varētu piepildīt arī simts mūsu valsts vēlēšanās? - Žurnāls SestDiena rubrikā Latvijai vajag sarunājas ar visdažādākajiem cilvēkiem no hipstera līdz ministram, mēģinot noskaidrot, ko Latvijai visvairāk vajag.

 

 

 

 

 

Top komentāri

Domājat, ka
D
tajās mazājās "saliņās" varēs saglabāt neskartu vidi, ja apkārt tiek migloti simtiem hektāru??? :)
tie miglotāji
t
nav latviešu saimnieki, bet tūkstošiem hektārus saprihvatizējušie civilokupanti !
KĀPĒC Latvijai?
K
Vai CITI cilvēki ir kaujami lopi, tu neģēle?
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Ziemassvētku tirdziņu vilinājums

Svaigi ceptu piparkūku, pīrāgu, saldumu un karstvīna smarža, egļu zaru aromāts, smuki un saimniecībā noderīgi amatnieku darināti nieciņi, svētku noskaņas mūzika – tā varētu raksturot Ziemassvē...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata