Atskatoties uz saviem pēdējiem ceļojumiem, esmu secinājis - no Rīgas uz jebkuru vietu pasaulē faktiski var aizkļūt un tikt atpakaļ par kādiem 300–500 latiem, vajag tikai visu darīt laikus un pieļaut nelielas atkāpes ārpus ierastās komforta zonas. Pārējie izdevumi atkarīgi no apetītes un ceļotāju ambīcijām. Rīga - Frankfurte - Atlanta - Sanhosē (Kostarikas galvaspilsēta) nav īsākais maršruts, tomēr tas visprecīzāk atbilst ceļojuma konceptam.
Īrēts auto viennozīmīgi ir labākais veids, kā apceļot šo saules, vulkānisko pelnu un putnu balsu piepildīto zemi. Kostarikā ielām nav nosaukumu un ēkām nav numuru, vismaz publiski tas netiek izpausts, tādēļ GPS kastīte zibenīgi kļūst par mūsu labāko draugu. Kā jau minēju, ceļojuma galvenais uzdevums ir atrast sliņķi, tāpēc maršruts ir sastādīts pa vietām, kur tas ir visbiežāk redzēts, paralēli apskatot arī citus ievērības cienīgus objektus. Uzreiz jāsaka - tādu šeit netrūkst. Vienā pusē ir Klusais okeāns, otrā Karību jūra, un pa vidu pārsteidzoša dabas daudzveidība ar vulkāniem, ezeriem, ūdenskritumiem, kustošiem un lidojošiem pārsteigumiem.
Labākais laiks, lai apmeklētu Kostarikas nacionālos parkus, ir uzreiz pēc to atvēršanas ― tad meža iemītniekiem ir rīta rosme un brokastis. Pēcāk uzrodas tveice un, kas vēl ļaunāk, autobusi ar ķīniešu tūristiem, tādējādi dabas baudīšanu padarot visai simbolisku. Kāds no parka darbiniekiem nemanāmi kļūst par mūsu gidu, un labi, ka tā, jo parkā ik uz soļa var sastapt kādu dzīvu radību. Pilsētas cilvēkiem, reklāmu un stresa nogurdinātiem prātiem, šeit sākotnēji ir visai grūti orientēties. Nē, esmu bijis mežā arī pirms tam, taču Kostarikā krāsas, skaņas un smaržas ir citas. Atceros, bērnībā man bija tāda uzparikte ― kartona caurule, kuru pagrozot veidojās mozaīka no krāsainiem stikla gabaliņiem. Šeit sajūtas ir apmēram līdzīgas.
Nebūs pārspīlēts, ja teikšu, ka Kostarika ir viena no tīrākajām, videi draudzīgākajām un sakoptākajām valstīm pasaulē. Ja dosieties pastaigā pa pludmali, paņemiet līdzi tukšu plastmasas maisiņu ― pačaukstiniet, un pēc brīža puse izbadējušos parka pērtiķu atskries paskatīties, kas jums ir piedāvājumā. Nacionālais parks stiepjas gar pašu jūras piekrasti, un nevilšus rodas vēlme apmesties uz dzīvi šajā tropu paradīzē. Daudzi eiropieši un amerikāņi to jau ir izdarījuši un atvēruši šeit viesnīcas, lai laiski pavadītu vecumdienas. Līdzīgi rīkojās arī mūsu viesnīcas īpašnieki. Bijušais mārketinga menedžeris Džo un skolotāja Krisa apmēram hektāru lielo džungļu nostūri pirms pieciem gadiem nopirka par nepilniem 200 000 dolāru. Trīs gadu laikā investīcijas atmaksājušās, un par klientu daudzumu šeit nevar sūdzēties.
Vairāk par to, kā autoram veicās Kostarikas sliņķa meklējumos, lasiet Sestdienā!