Trendus vairs negribas

Vai ir kāds restorāns, kura Rīgā pietrūkst?Rīgā ir par daudz restorānu.Bet piedāvājuma ziņā?Mums visu laiku ir problēmas ar Āziju. To cilvēku, kas ēstu Āzijas virtuvi, ir ļoti daudz, no ganbejiem un citām pseidoāzijām var spriest, ka interese ir, bet neviens nav uztaisījis.Kā tas var būt, ka pieprasījums ir, bet piedāvājuma nav?Tāpēc, ka ir ļoti daudz visa kā. Tagad ir kafijas trends, bija bulciņu trends. Tajos trendos viendienīšos visi dzīvo.Vai tagad trends nav gastrotūrisms?Tas ir globāls trends, jo cilvēki paliek stulbāki. Kādreiz viņi ekskursijās izlikās, ka viņus interesē vēsture, arhitektūra… Tad jau nav stulbāki, tikai godīgāki.Jā, vairs neizliekas.Vai tad tu noteikti izvēlētos karstumā stundām vazāties pa pussabrukušām celtnēm?Es izvēlētos to, ko man tajā brīdī gribas. Man arī restorāni ir pieriebušies, ļoti reti varu atrast kaut ko, kas mani pārsteigtu.Bet restorānā var dabūt to, ko mājās grūti uztaisīt. Pēc tā tu neej?Pēc tā eju, un vēl pēc sastāvdaļām. Pārsvarā eju uz autorvirtuvi, pie tā un tā džeka, jo tas džeks to un to taisa forši. Piemēram?Piemēram, Latvijā eju uz restorānu pie Valtera, viņš ir sataisījis superīgas pastētes un citas sezonas lietas. Eju uz Valdemārielas Āziju pēc skābi asās zupiņas, uz Mangaļiem pēc šašlika – eju tur, kur cilvēki savas lietas ir izkopuši līdz galam. Rāmkalnos vienmēr jāēd baltie eklēri, tas ir meistardarbs.Kas gastrotūristu var interesēt Latvijā?Šeit ir ko meklēt, tikai nav tāda viena punkta, uz kuru jābrauc. Tā kā ir skaidrs, ka cilvēkus interesē tikai čurāšana, kakāšana un ēšana, viņus ar gastrotūrismu jau vairākus gadus atpakaļ ir paņēmusi Skandināvija, vēl pirms tam Francija, arī Spānija. Mums ir ļoti labas potences, jo ir tīra zeme un augoša pavāru meistarība, – to saka arī nekomplimentārā ārzemju prese. Tikai ir vajadzīgs punkts, pēc kura braukt, te ar trim restorāniem nepietiks, vajadzēs gastrotūres un valsts atbalstu.Kādas gastrotūres? Latvāņu vīnu baudīt?Nē, vajag kvalitatīvu un neitrālu, nevis šizofrēnisku produktu. Derētu kaut vai padomju produkti, mums no tiem laikiem ir vairākas labas lietas, kaut vai torte Cielaviņa un kūpinātās vistas, tās ir vērtības, kas izturējušas laika pārbaudi. Nevajadzētu latvāņu vīnu vai, teiksim, balzamu, kuru mēs paši ļoti maz dzeram. Statistika rāda, ka vispopulārākā lieta soļanka, kas ir katrā kafejnīcā, – tā arī ir vērtība. Vai cūkgaļas šašliks, kas garšo visām tautām, atskaitot tās, kuras neēd cūkgaļu. Mūsu vērtības vajag tikai attiecīgi iepakot, tad gastrotūrisms būs. Skaitļi rāda, ka tas jau pieaug. Arī tad, ja kādu viesi aizvedu uz tirgu, tad redzu, ka interese ir liela.Kādi tev pašam ir bijuši trendi? Veģetārietis esi bijis?Jā, kādus piecus gadus, un pusgadu biju vegāns.Kas tevi uz to pamudināja?Dzīvnieku tiesības. Mūsu, rupji ņemot, panku subkultūrā tas bija modē. Bet gaļas neēšanai var atrast daudzus normālus pamatojumus, vairāk nekā gaļas ēšanai.Kā tu raugies uz ekoproduktu trendu?Mans pavāra viedoklis ir tāds: ja šis ir ekoprodukts un garšo sūdīgi, tad man tāds nav vajadzīgs. Sastāvdaļas zinu gan sertificētiem, gan nesertificētiem produktiem. Ja ekotomāts garšo pēc tenisa bumbiņas, man tas nav vajadzīgs, bet, ja garšo labāk, – labprāt. Birkas nāk un iet.Pats esi ļāvies ekotrendam?Kad piedzima pirmais bērns, man bija pat ekoloģiskais trauku mazgāšanas līdzeklis, no kura visa kanalizācija aizgāja ciet un bija jāsper Krots iekšā! Ekoproduktus lietoju joprojām, mājās man to ir vairāk nekā puse, bet ēdu arī Snikeru un Marsu, dažreiz pēc darba benzīntankā apēdu kādu hotdogu.Visu interviju ar pavāru Mārtiņu Sirmo lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!