Nākamajā piektdienā, 19. maijā, Dzintaru koncertzālē norisināsies Latvijas Arhitektūras gada balvas 2017 pasniegšanas ceremonija. Tajā tiks sadalīti Zelta un Sudraba ananasi, kuru ieguvējus tradicionāli nosaka starptautiskā žūrija. Tajā šogad darbojas eksperti no Igaunijas, Lietuvas, Dānijas un Japānas. Taču pirmo reizi savas balvas – zelta nozīmītes – pasniegs arī nacionālā žūrija, kurai iepriekšējos gados tikusi uzticēta vien nominantu izvēle.
"Tās ir radikālas izmaiņas," uzsver viens no tās pārstāvjiem, pazīstamais arhitekts Andis Sīlis. Pērn arhitekta vārds bija lasāms nominantu sarakstā, kurā viņš iekļuva ar savu projektēto apartamentu kompleksu Kado Karim Jūrmalā, kurš tika novērtēts par citādo skatījumu uz pilsētas apbūvi – skulpturāls objekts, kas atšķiras no ierastā un tajā pašā laikā veiksmīgi iekļaujas Jūrmalas audumā.
Šā gada Latvijas Arhitektūras gada balvas nominantu projektu izstāde tiks atklāta nākamās nedēļas sākumā pie pagājušā gada uzvarētāja – Latvijas Nacionālā mākslas muzeja – ēkas. Tajā būs eksponēti astoņpadsmit darbu, piedāvājot ielūkoties Latvijas arhitektūras pagājušā gada kopainā. "Par šiem objektiem un procesiem ir svarīgi domāt un sarunāties, lai kopīgiem spēkiem mēs meklētu jaunas kopā sadzīvošanas formas," uzsver Sīlis, kurš nākamajā piektdienā Dzintaru koncertzālē uzstāsies arī ar lekciju par cēloņsakarībām ideju ģenerēšanā un uztverē
Fragments no intervijas:
Kādas tendences parādās Latvijas Arhitektūras gada balvā 2017?
Šogad nav nevienas lielas kultūras būves, kuru ēnā ilgus gadus bija palikusi tā saucamā ikdienas dzīves arhitektūra, kas ir ne mazāk svarīga kā nacionālas nozīmes monumenti. Līdz ar to esam mēģinājuši izmantot šo izdevību un pievērst investoru, arhitektu un sabiedrības uzmanību tam, kādu vidi mēs radām, būvējot ikdienišķus sadzīves objektus, jo vide, kurā cilvēks pavada sava mūža lielāko daļu, nav koncertzāles vai muzeji.
Tās ir daudzdzīvokļu mājas, biroju ēkas, veikali, transporta risinājumi un labiekārtojumi, kas vistiešākajā veidā atstāj iespaidu uz to, kā mēs uztveram sevi un citus. Lai izceltu atsevišķa veida objektus, mēs esam ieviesuši vairākas kategorijas, kam vajadzētu palielināt arī pieteikumu skaitu nākamajos gados.
Vai jūs varētu nosaukt kādu piemēru?
Viena no kategorijām ir domāta biroja ēkām, jo šobrīd Rīgā nav lielas izvēles, lai izīrētu labas telpas par saprātīgu cenu.
Mēs esam izvēlējušies biroju ēku Place Eleven, lai pateiktu: arī šajā kategorijā arhitektam ir jāmēģina atrast atjautīgus risinājumus, lai iekārdinātu īrniekus un radītu patīkamu darba vidi. Šajā biroju ēkā nav lieku ekstru, bet viss ir moderni, racionāli un vienkārši.
Jāņem vērā, ka Rīgā nebūs tādu megakorporāciju kā Londonā vai Diseldorfā, kas būvē ambiciozas biroju ēkas kā savas varēšanas reprezentāciju. Latvijā tā nav un kādu laiku arī nespīd, jo šajā valstī nav pārāk viegli nodarboties ar biznesu un nopelnīt tik daudz, lai varētu investēt ekspresīvā arhitektūrā.
Kā jūs vērtējat pagājušā gada Zelta ananasa balvas ieguvēju – Latvijas Nacionālā mākslas muzeja restaurācijas un rekonstrukcijas projektu?
Mani jau no paša sākuma ne pārāk sajūsmināja ideja par rakšanos zemē, jo tas ir finansiāli neracionāli un pretdabiski – pēc vairākus tūkstošus gadu ilgiem arhitektūras sasniegumiem virszemē mēs pasakām, ka neesam spējīgi radīt neko jaunu. Manuprāt, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja restaurācijas un rekonstrukcijas projekts būtu tikai un vienīgi ieguvis, ja vecajam nostātos blakus jaunais, kas izteiktu mūsu laikmeta garu, un abi kopā radītu domāšanas spriedzi apmeklētājos un garāmgājējos. Savukārt tagad mēs esam ierakuši zemē šausmīgi daudz naudas, lai neaizsegtu garlaicīgu neobaroka fasādi. Kur ir loģika?!
.Visu interviju lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!