Ir tāda spēle Karoga zagšana. Šīs spēles mērķis – šķērsot pretinieka teritoriju, nozagt viņa karogu un pārrasties savā pusē nenoķertam. Nesen man atkal bija tā privilēģija pazagt karogu. Komandās līdzīgiem spēkiem stājās bērni no piecu gadu vecuma līdz mazliet virs un zem pilngadības. Un es. Septiņgadnieku pienesums savas komandas uzvarā vienmēr izrādās ievērojamāks, un par mani jaunāku puišu staltās galvas pārraudzīja laukumu krietni virs manējās, tomēr ne visi spēlētāju vecāki atbalstītāju rindās uzskatīja, ka man pieklātos šitā ākstīties svešā teritorijā. Nebija tas tik katastrofāli sen, kad piedalījos savās pirmajās vēlēšanās, bet tas lika man prātot, kad gan pienāk tas vēsturiskais brīdis, kad šī un citas nodarbes kļūst par kādam nepiemērotu māžošanos? 18. dzimšanas diena, bērna piedzimšana vai varbūt tad, kad pats vari nepiededzināt sev omleti? Nākamajās dienās pēc spēles man bija jāpiepalīdz savām kājām, tās izceļot no gultas. Savukārt jaunieši pēc maz gulētas nakts jau blieza pludmales volīti, it kā tie pieci šurpu turpu starp mums pārnestie karogi neko nebūtu nozīmējuši. Tomēr laikam arī eksāmenos ir ieviests kāds izlīdzinātais vērtējums, un abos man tika vienāds procentu skaits.
Vārds "privilēģija" šajā gadījumā nav prasts pušķis teikumā; domāju, ka tikai no laukuma vidus varēja redzēt ļoti dažādo vecumu pārstāvju saliedētās komandas veidošanos un visu iespējamo stratēģiju piedzimšanu ("varbūt mans draugs varētu izlīst tur, ezerā starp niedrēm, tad uzlavīties kalniņā, pārsteigt sargu nesagatavotu un atbrīvot mūsu cietumu?"). Ja vien mugura pirms spēles to ļauj, es nezinu, kāpēc sev liegt šo saviļņojošo izkustēšanos. Redzēt jaunos spēlētājus iekarstam par spēli, viņu izmisumu, aizrautību, cerību un prieka kliedzienus – pilnīgu atdošanos tagadnei, lai pārnestu vienu vecu lupatiņu līnijas īstajā pusē, – un izdzīvot to kopā ar viņiem uz savas ādas bija pagodinājums. Vai šīs izjūtas arī ir rezervētas tikai viņiem vien? Ir daudz tādu lietu, ko es vēl nekad neesmu izbaudījusi no studiju gadu "obligātā komplektiņa", un noteikti pusi vairs nemaz netaisos. Es nekad neesmu īrējusi studentu dzīvokli. Es nekad neesmu bijusi apmaiņas programmā. Es nekad neesmu bijusi lētā kebaba cienītāja. Taču tagad, lai gan par to kebabu stipri šaubos, kā svaigi pieņemtai studentei man spīd cerība atgūt vismaz daļu nokavētā.
Dziļi ieelpots eksāmens
Tātad – tiem, kuri palaiduši garām stāsta sākumu, – zināšanai: šovasar es pavisam brīvprātīgi pieteicos, uzrakstīju un beigu beigās arī noliku divus centralizētos eksāmenus. Jeb, citiem vārdiem, – izdarīju kaut ko, ko biju cerējusi atstāt tālu vidusskolas pagātnē. Izrādās, eksāmens nemaz nav daudz mainījies, un roboti vēl nepieskata tā rakstītājus. Pirms eksāmena gaitenī sastājušies, cītīgie studenti joprojām atkārto visus iespējamos pierakstus un vecos kontroldarbus. Tam, kā liekas, īsti nav nekādas jēgas. Var paveikties un pa acij gadīties tieši prātā iztrūkstošā definīcija, bet, visticamāk, būs vēl ļaunāk, un prātā paliks tikai pēdējā izlasītā. Man patrāpījās kādā žurnālītī pirms tam izlasīt par albīnismu, un bioloģijas eksāmenā tiešām jautājums par šo tēmu bija. Iepriekš izlasītais man nekādi nepalīdzēja pareizi atbildēt, bet vismaz lieki netraucēja. Ir taču skaidrs, ka neko brīnumaini jaunu no vielas tajās piecās minūtēs gaitenī es nebūtu uzzinājusi. Tāpat kā neilgi pēc eksāmena, kad tā jautājumi jau bija publiski zināmi, kāds pajautāja tieši par otro, un man bija jāatzīst, ka nemaz vairs nav palicis prātā, kas un kādā secībā tur bija. Tikai vientuļš trešās daļas uzdevums – par mežu izciršanu un atjaunošanu – aizķēries prātā. Ja eksāmens būtu bijis iknedēļas izdevums, tad šis uzdevums būtu tās divas lapas, kurās viss ir it kā tāds pats, bet burtveidols tomēr mazliet citāds, un maziem burtiem augšmalā rakstīts "sadarbības raksts" vai kas tamlīdzīgs. Uzdevumā prasīts analizēt ļaužu viedokli un stādīšanas un ciršanas datus. Es centos pēc vislabākās saprašanas rakstīt tikai to, kas prasīts, bet aiz ausīm slāpēts skanēja pūcīgs monologs: "Nu un ko, tad galīgi stulbi visi tie iedzīvotāji, ja tikai sūdzas bez nekāda pamata? Labi, labi, kaut ko stāda, bet ko?! Tas taču būtu svarīgāk par "cik"!" Sajutos kā reindžers, kas pieķēris aizdomīgus jauniešus, bet pierādīt jau neko nevar.
Uzreiz pēc bioloģijas un dienu pirms ķīmijas eksāmena pirmo un līdz šim vienīgo reizi satiku savu ķīmijas skolotāju, kas ieveda savā kabinetā un izrādīja dažādo mērglāzīšu un reaģentu kolekciju. Mēs apguvām un izmēģinājām titrēšanu, un tiešām "drēbes" apčamdīšana dzīvajā bija ļoti noderīga – kaut vai vienu reizi, ja citādi nesanāk –, jo eksāmenā šāda tipa laboratorijas darbs bija katrā otrajā uzdevumā.
Ja par to daļu, kas nav uzdevumi, jāpiezīmē, ka abās eksāmenu dienās lielais karstuma vilnis bija sasniedzis arī mums ierādīto piekto stāvu un vientuļa vēsmiņa no plaši atvērtajiem logiem nopaijāja varbūt tikai pakausi, bet par kaut kādu jēdzīgu gaisa apmaiņu runāt nevarēja. Paredzētais starpbrīdis bija laikā un ļoti gaidīts, lai arī bez ilglaicīga efekta. Satraukumā par šķietami neizpildāmu uzdevumu atlikušajās piecpadsmit minūtēs nekādas dziļās ieelpas veikt man neizdevās. Secināju, ka zināšanas ir viens, bet regulārs treniņš ir neatsverams un te vajadzētu vēl piestrādāt – gan ķīmijas risinājumu, gan dziļo ieelpu sakarā. Bioloģijas eksāmens likās vieglāks, tajā arī visu paspēju laikus uzrakstīt atšķirībā no ķīmijas, kurā pēdējās piecās minūtēs pieņēmu lēmumu, ka arī rūtiņas izskatās tīri glīti un kam gan man tās piecūkot ar saviem aprēķiniem.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 26. jūlija - 1. augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!