Es lienu, lienu, lienu, virs manis ir miljoniem tonnu – neesmu skaitījis, un nez vai kāds to ir darījis, bet sajūta ir tieši tāda – smags kalns, esmu nožēlojams, nosvīdis rāpulis tā dzīlēs, un vienīgais, kas man nāk prātā, ir vecā labā anekdote: "Izja, vai jūs gadījumā neesat kalnracis?" – "Nē, es nevis gadījumā, bet principiāli neesmu kalnracis!"
Dziļāk alkatīgajā bedrē
Brīžam sakumpis un sameties nez cik līkumos, brīžam tupus rāpus, desmitiem reižu ar ķiveroto galvu atsities pret zemās ejas griestiem, caur un caurēm slapjš, atkal un atkal palicis bez elpas četrus, nē, pat gandrīz piecus kilometrus virs jūras līmeņa, neko lāgā neredzot ķiveres lukturīša vārgajā gaismiņā, es tikai dodos un dodos tālāk. Jau nez cik reižu man ir gribējies pagriezties un kumuroties atpakaļ. Nekad neesmu īpaši cietis no klaustrofobijas, bet teikt, ka jūtos bezgala komfortabli, ķepurojoties aizvien dziļāk un dziļāk milzu kalna iekšienē, turklāt turp dodoties pa šā tā izcirstām un norobežotām ejām, – nē, to teikt es nevaru.
Kā gan te neatcerēties Emila Zolā Žerminalu: "Alkatīgā bedre bija aprijusi tās ikdienišķo cilvēku devu; gandrīz septiņi simti tagad strādāja šajā milzīgajā skudrupūznī, rokoties zemē un sacaurumojot to kā vecu, ķirmju sagrauztu koku…"
Man nepatīk atkāpties un padoties, bet šī varētu būt tā izņēmuma reize, kad šādam gļēvam solim bez problēmām spētu atrast ļoti labu pamatojumu. Pretējā svaru kausā ir tikai viens arguments: es gribu redzēt velnu. Es gribu redzēt velnu viņa visīstākajā valstībā.
Nu ne jau pavisam īstu velnu, lai gan Potosi raktuvju strādnieki – kaut arī divdesmit pirmā gadsimta ļaudis – visi kā viens ir pārliecināti, ka lauztuves ir dzīvas un šahtas ir dzīvas, un viss apkārt ir dzīvs. Visa pazeme indiāņiem nav vienkārši vieta. Tā ir dzīva būtne, kurā mīt vēl citas savā ziņā dzīvas būtnes – senču gari. Raktuves, lauztuves un šahtas visas kā viena, protams, ir sieviešu dzimuma pārstāves – ražīgas un auglīgas, cilvēkam noderīgās rūdas radošas un izsniedzošas. Indiāņu mākslinieku zīmējumos Bagātais kalns tā pati māte zeme Pačamama vien ir – milzīgs konuss, kura iekšpusi izdobj kaili indiāņi ar lāpu vienā rokā un cērti otrā.
Māte ir Pačamama, bet saimnieks un valdnieks – pats velns, kas gan cits. Viņu es patiešām gribu redzēt, jo skaidri zinu, ka no laba prāta otrreiz te nekad un nemūžam neielīdīšu, tāpēc sakožu zobus un kumurojos tālāk un tālāk. Briesmīgi, briesmīgi, briesmīgi… Mēģiniet iedomāties – jums reizē ir auksti un neizturami karsti, esat slapjš no sviedriem, un vienlaikus te ir tik drēgni kā renstelē novembra beigās. Elpas jau tā lāgā nav, un, tā kā pārvietošanās metru deviņdesmit un vēl drusciņ garākam cilvēkam ir iespējama, tikai salokoties deviņos līkumos, tās ir vēl krietni mazāk. Kalna masa gandrīz vai fiziski sajūtami ir sākusi spiest jau pēc pirmajiem dažiem simtiem metru, bet mēs ejam tikai tālāk un tālāk, kilometru pēc kilometra, tad kāpjam augšup, tad lejup, atkal klunkurojam un klunkurojam.
Varbūt tie arī nemaz nav kilometri, bet metru simti – kas nu te ko var īsti saprast. Bet elpas vienalga nav, sviedri tek biksēs, un prātā nāk viss grāmatās vai nezin kur lasītais par briesmīgo gāzu sajaukumu, kas te jāelpo. Acetilēna izgarojumi, arsēna gāze, tad vēl kadmijs, svins, dzīvsudrabs – gadu simtiem Potosi raktuvju iedzīvotāji ir indēti visdažādākajos veidos un ar visdažādākajām sekām. Tas viss vēl ir kārtīgi papildināts ar silīcija daļiņām, kas gadu gaitā cilvēku neizbēgami noved pie silikozes. Tumša āda kalnračiem drīzāk norāda nevis uz tumšiem senčiem, bet gan uz šo nāvējošo slimību, kas pēc dažiem gadu desmitiem raktuvēs ir neizbēgama, – tā man kalnrači stāsta, līksmi smejot. Nu labi, ne līksmi, bet smejot gan.
Ā, jūs nemaz nezināt, kas ir silikoze? Ja pavisam vienkārši, tad silīcija daļiņas pamazām pieblīvē plaušas un atņem spēju elpot. Pirmais simptoms ir asiņu spļaušana, to vēl no līdzcilvēkiem var noslēpt, bet viss kļūst tikai sliktāk un sliktāk – āda kā izkaltēta, acis vienmēr iekaisušas, nogurums vairs neatkāpjas, un pat kokas košļāšana tur neko nevar palīdzēt.
Parastā kalnraču saruna neizbēgami noved pie šīs tēmas – darba ir par daudz, ļoti, ļoti par daudz, un maksā par to maz, tu ātri kļūsti slims, tu jau iepriekš spļāvi asinis, tagad tu spļauj vēl vairāk, tu izskaties daudz vecāks par saviem gadiem, bet kā tad citādi, jau divdesmit gadu šahtās, varbūt kādi divi vēl palikuši, nav vairs spēka, nekāda spēka, arī ar sievu ne, bet neko darīt.
Jau četrdesmit gadu vecumā tu esi vecs, jo katrs raktuvēs pavadītais gads ir kā trīs virszemē. Bet tu atkal un atkal atgriezies, lai saņemtu ikdienas vai iknedēļas iznīcības devu, jo ārpusē būs vēl sliktāk. Šahta tev atņem spēku, bet šahta tevi arī uztur pie dzīvības – ja būsi spiests no šahtas aiziet, tu drīz nomirsi, tā tas ir ar visiem, visi to zina, tāpēc, nē, es nekur no šahtas neaiziešu, es vēl divus gadus te nostrādāšu, varbūt pat visus trīs un tad tepat arī nomiršu, un viss ir kārtībā, neko te nevar padarīt, tāda ir dzīve, tāda ir dzīve, tāda ir dzīve…
Nav gan ziņu, ka mūsu dienās kāds tūrists šeit iekšā, raktuvju tuneļos un ejās, būtu tā vienkārši ņēmis un atdevis galus, bet tas drīzāk liecina par labu konspirāciju. No veselā saprāta viedokļa ir pilnīgi neiespējami, ka vismaz pa kādam tusnim te laiku pa laikam nekļūst slikti ar sirdi, tas neiekrīt kādā caurumā vai tāpat vien kaut kur neatsitas vai neveikli nenogāžas. Daudz te nevajag.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 29. novembra- 5. decembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!