Pasaules visgrandiozākie kapusvētki

Packvaro ir viena no daudziem simtiem vidēja lieluma pilsētiņu Meksikas vidienē – ar neizteiksmīgiem un noplukušiem nosacīti jaunajiem kvartāliem, kuri bez skaidri redzamas sistēmas apbūvēti ar viena, divu un triju stāvu ēkām, haotisku satiksmi, šķietami tikpat haotiskiem tirgiem un varbūt piecdesmit, bet varbūt arī septiņdesmit tūkstošiem cilvēku. Bet ir kāda lieta, kas šeit reizi gadā, pašās pirmajās novembra dienās, iegūst īpašu nozīmi: Packvaro līdz ar netālo Sinkunkanu un Santaklaru del Kobri pilnīgi oficiāli ir pueblos mágicos – tātad maģijas vai maģiskās pilsētas –, un viss Mičoakanas de Okampo štats ir viena no Meksikas un līdz ar to arī visas pasaules visslavenākajām Mirušo dienas svinību vietām.

Los Muertos – kas tas tāds?

Ja mēģinātu uzskaitīt desmit, nu kaut vai piecas, lietas, par kurām vidusmēra latvietis – un vēl jo vairāk tāds latvietis, kurš sevi uzskata par moderni, drosmīgi un neatkarīgi domājošu divdesmit pirmā gadsimta globālo pilsoni, – tā kā drusku kaunas, tā kā drusku vīpsnā un iesmej, to vidū noteikti būs kapusvētki. Arī mirušo piemiņas pasākumi, kapavietu sakopšanas mānija un viss cits, kas tā vai citādi saistīts ar kapiņiem. Mēs, lūk, esot drusku jokaini ar savu kapu kultu, pat vairāk – satriecoši unikāli, taču šī unikalitāte noteikti neesot tā, ar kuru mēs varētu lepoties, drīzāk jau otrādi. Kaut kāda tumsonība, kaut kāda pagātnes dvaka – kas tur ko lepoties? Nu ko var tik nepiedienīgi aizrauties ar kapusvētkiem un mirušo pieminēšanu – būtu labāk domājuši par dzīvajiem un tā tālāk, un tā tālāk.

Šiem modernajiem tumsonības apvīpsnātājiem gandrīz simtprocentīgi piemīt vēl viena iezīme – faktiski neviens no viņiem nav saņēmies, lai oktobra beigās dotos uz Meksiku un saprastu, cik salīdzinājumā kusla un pieticīga ir latviešu aizraušanās ar saviem aizgājējiem un rūpes par viņiem. Viņi nezina, kā tas ir, kad pilsētas uz daudzām stundām daļēji izmirst, jo vīrieši, sievietes un bērni ir devušies pieminēt savus aizgājējus. Viņi nezina, kā tas ir, kad aizgājēju pieminēšanai dažu kuslu svecīšu un grābeklīša vietā uz kapiem tiek ņemts līdzi… nu gandrīz pilnīgi viss. Garum garas ziedu virtenes un citi izgreznojumi, ēdamais un dzeramais milzu daudzumos, protams, arī pa kādam orķestrītim, lai aizgājēji justos labāk, un vēl, vēl, vēl. Kapi uz vienu dienu pārvēršas par čumošu un mudžošu cilvēku skudru pūzni, Visu mirušo dienai seko Visu mirušo nakts, un tas tiešām ir laiks, kad mirušo klātbūtne ir gandrīz fiziski sajūtama vai ik uz soļa…

Ja pavisam precīzi, Romas katoļu baznīcai ir divi oficiāli svētki: Visu svēto diena un Visu dvēseļu diena attiecīgi 1. un 2. novembrī. Ja viss tiktu ievērots pavisam stingri un precīzi, Visu mirušo diena, kas spāniski runājošajiem ir el Día de las Ánimas – Dvēseļu diena, el Día de los Finados – Aizgājušo diena, el Día de los Fieles Difuntos – Uzticamo aizgājušo diena, kas ir attiecināma uz Visu dvēseļu dienu, – normāli tiek svinēta 2. novembrī. Tikai tad, ja 2. novembris iekrīt svētdienā, Visu dvēseļu diena tiek atzīmēta 3. novembrī.

Taču realitātē Visu mirušo dienas ietvaros notiek tik daudz un dažādi pasākumi, ka ikdienā par Mirušo dienu tiek saukts viss periods no 31. oktobra vai pat agrāk līdz 2. vai pat 3. novembrim, tā ka var teikt: Visu mirušo diena patiesībā ir virkne Visu mirušo dienu. Turklāt daudzos Meksikas reģionos Visu mirušo diena ir pazīstama kā la Noche de Muertos – Mirušo nakts. Un var jau teikt vienkārši – los muertos. Mirušie. Mirušo diena.

Daudz pagānisma

Mirušo dienas pasākumi gan nav meksikāņu visņiprāko fiestu – ne nacionāla, ne vietēja mēroga – pirmajā desmitniekā. Šī tomēr ir diena – un nakts –, kurā izklaides un līksmas piedzeršanās aspekts nav pats būtiskākais. Lai ko mēs Meksikā mazmazdrusciņ paskrāpētu ar nagu – pārnestā nozīmē, protams –, zem katoliskās virskārtas slēpjas neskaitāmi pagānisku uzskatu, ticības un rituālu slāņi ar savu milzīgo nozīmi. Mirušo diena un Mirušo nakts nav izņēmums.

Kārtīgiem kristiešiem, lūk, ar nāvi viss ir skaidrs: tu nomirsti, un tevi tiesā, soda, tu esi uz visiem laikiem prom no dzīvo pasaules un savas gaitas turpini ellē, paradīzē vai šķīstītavā – kā nu esi pelnījis. Pagānu pasaulē ir citādi – viss ar nāvi saistītais nemaz nav tik viennozīmīgi skaidrojams un ar mirušajiem vēl jo mazāk.

Nāve pagāniem – un tas pilnā mērā attiecas uz Meksikas pirmskonkistadoru laika iedzīvotājiem – ir tikai pāreja un formas maiņa, un mirušie nebūt nav tik tālu un neglābjami prom. Bieži vien viņi sniedz palīdzību, vada mūs un pasargā. Skaidra lieta, ka ar viņiem jāmēģina uzturēt labas attiecības. Tieši šī nebūt ne kristīgā doma tad arī ir Visu mirušo dienas pašā, pašā pamatā.

Savulaik spāņu iekarotāji paķīmiķoja ar kalendāru un pamazām vien panāca, ka vietējie savus mirušo pieminēšanas svētkus pārcēla uz novembra sākumu – uz kristīgajai baznīcai pieņemamo Visu svēto dienu un attiecīgi arī Visu mirušo dienu. Solītis pa solītim, līdz tā Meksikā pārvērtās par to, ko tagad pazīstam kā dienu, kad aizgājēju gari atgriežas un tiek apsveikti ar ziediem, pārtiku un piemiņas lietiņām. Jau sešpadsmitajā gadsimtā dominikāņu mūks Djego Durans konstatēja, ka indiāņi Visu svēto dienu un Visu dvēseļu dienu atzīmē, turpinot mēnesi ilgos acteku mirušo bērnu un pieaugušo piemiņas pasākumus.

Vēl solītis klāt, un Mirušo diena izkļuva no baznīcu sienām. Pilsētās došanās uz baznīcu un kapsētu pamazām kļuva par saviesīgu pasākumu, uz kuru uzvilkt jaunās drēbes un satikt kādu interesantu cilvēku – pat ļoti, ļoti dzīvu.

Valsts iestādes ne reizi vien ir mēģinājušas aizliegt gan Visu mirušo dienu, gan tās neformālās ceremonijas, taču stihiju apturēt nebija iespējams. Šķiet, punkts neatgriezeniski tika pielikts 2003. gadā, kad Meksikas pirmā lēdija Marta Saaguna pirmoreiz valsts vēsturē novietoja Mirušo dienas veltes – ofrenda – prezidenta pilī. Un tagad, soļojot pa maģiskās pilsētas Packvaro ielām un pēcāk pa kapsētām, man paliek pilnīga pārliecība: valsts un pašvaldības dara visu iespējamo, lai atstieptu mani un man līdzīgos uz Mirušo dienas pasākumiem.


Komercija pāri visam?

"Tūkstoši tūristu spietoja ielās, stampāja pa kapsētām, piegružoja un piemēsloja pilsētu un pulcējās laukumos un krustojumos, lai nolūkotos kultūras uzvedumos, ko izpildīja profesionāli aktieri un dejotāji, kas bija atvesti no citurienes," – jā, ir arī šāds skats no malas. 

Taču man šajās dienās neizdodas pamanīt burtiski nevienu nīgru man adresētu skatienu. Neviens pilsētnieks un tuvējo ciematu iedzīvotājs pat neiepukstas par tūristu bariem, kas fotografē viņu un aizgājēju saziņas visintīmākos momentus, komentē visu, ko vien redz, un izbradā visu, ko neredz.

Daudzi gluži vienkārši ir gandarīti par milzīgo ievērību, varbūt pat lepni. Un ir arī praktiskais aspekts – ierodas tūristi, pilsēta kļūst slavena, ekonomiskais statuss uzlabojas, un mēs vairs neesam nabagi. Amatnieki un mājražotāji šajās dienās var pārdot vairāk nekā dažu mēnešu laikā, un, lai apmierinātu pieprasījumu, daudzi amatnieki Mirušo dienas mantiņas sāk izgatavot jau februārī.

Protams, komercializācija ir komercializācija. Lūk, mazs tūristu stāstiņš no Hanicio salas. Viņiem pāris salinieku piedāvājuši aplūkot savu mājas altāri, bet… viņus sagaidījusi pie altāra piestiprināta zīmīte "contribución 100 pesos". Tātad – obligāti brīvprātīgais ziedojums simt peso apmērā.

Packvaro un tai blakus ezerā vīdošā Hanicio ir īpašs gadījums. Lai pastieptu garumā pārdošanas orģijas, jau divdesmit septītajā oktobrī Packvaro sākas Festival Cultural de la Muerte – Nāves kultūras festivāls. Pārējā laikā diezgan pieticīgais Bokanegras tirgus Mirušo dienas periodā kā stihija pārplūdina visu pilsētas centru. Mičoakanas štatā novembra sākums ir pašas, pašas lietus sezonas beigas, un parasti šajā dienā nelīst, lai gan reizēm mirušo aizgādņiem tomēr kaut kas sajūk un tad var arī nolīt. Visu Mirušo nakti turp un atpakaļ no Hanicio kursē laivas, un krāšņi izgaismotā sala ir labi saskatāma daudzu kilometru attālumā, kaut visu pārējo gadu nakts laikā uz salas var pamanīt labi ja pāris uguntiņu. Un tas jau nekas, ka ezers ir tā piesārņots, ka slavenās pez blanco zivis te vairs nezvejo un fotogrāfu iecienītos tauriņtīklus met tikai tūristu prieka pēc.

Kur nu vēl oficiālās sacensības Mirušo dienas altāriem un to radītājiem, kuras gan ir novedušas pie tā, ka visa nopelnītā nauda aiziet aizvien izsmalcinātāku un grandiozāku altāru izgatavošanai. Nepaies ilgs laiks, kad vairs nevarēsim svinēt Mirušo dienu, jo mums ir jāiztērē pārāk daudz naudas, bubina ļaudis, kaut grūti noprast, cik nopietna ir šī zūdīšanās.