Laikā, kad ierados Portugāles ziemeļu pilsētā Koimbrā, Berlināles filmu festivālā pirmizrādi piedzīvoja dāņu režisora Tomasa Vinterberga filma Komūna, kas ir atskats uz kolektīvo sadzīvi septiņdesmito gadu Kopenhāgenā. Nešaubos, ka daudziem brīvprātīga komūnas tipa dzīve šķiet kaut kas aizgājis, hipiju ērai piederošs un mūsdienās reti piekopts, taču filmas izrādīšanas fakts šī ceļojuma kontekstā ir zīmīgs, jo mana Portugāles apmeklējuma mērķis bija pārliecināties par to, ka komūnas patiesībā nekur nav pazudušas. Iespējams, šim nolūkam būtu grūti atrast piemērotāku galamērķi par Koimbru.
Studentu komūnas – tiesa, ne vienmēr viennozīmīgi tikai studentiem paredzētas –, šeit sauktas par republikām, ir ārkārtīgi spēcīga Koimbras iezīme, kuru tādā intensitātē, vismaz tā man tiek stāstīts, citur novērot nevar. Par līdzīga tipa vietām dažādās Eiropas valstīs biju dzirdējusi, taču Koimbra uzskatāma par īpašu. Te vecākus un jaunākus namus, kuru izkārtnes liecina, ka šeit iemitinājusies kāda no komūnām, var sastapt teju uz katra stūra – to pilsētā kopumā ir divdesmit piecas. Katrai no republikām ir būtiska vēsture, saikne ar iepriekšējiem komūnas locekļiem un arī ideoloģija.
Manā apziņā Koimbra kā ievērības cienīgs galamērķis Portugālē tomēr nepastāvēja līdz pat brīdim, kad kāds tuvs serbu draugs savu apmaiņas studiju laikā izlēma atvērt kultūrbāru Biafra Bambole, kurā pulcēties šo republiku jauniešiem un citiem interesentiem. Vēlāk par bārmeni tur kļuva arī mana tuva latviešu draudzene, un tas Koimbras apmeklējumu padarīja jau teju par nepieciešamību.
Sazinājos ar pāris komūnām par iespējamo manis izmitināšanu, un apstiprinošu atbildi galu galā sniedza 82 gadus senā República Baco.
Maza daļa Cūkkārpas
Senā, aptuveni simt tūkstoš iedzīvotāju apdzīvotā Koimbras pilsēta, kas atrodas starp Lisabonu un Portu, lielāko ievērību tās viesu vidū gūst sava akadēmiskā mantojuma dēļ. 1290. gadā dibinātā Koimbras Universitāte ir senākā valstī, viena no vecākajām visā Eiropā un līdz ar to iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Melnos apmetņos tērpušies studenti Koimbras ielās joprojām ir ierasts skats, kas nezinātājam liek domāt par kāda viduslaiku tematikas pasākuma norisi, lai arī patiesībā tās ir no paaudzes paaudzē nodotas, taču pretrunīgas akadēmiskās tradīcijas. Starp citu, tieši šajos tērpos rakstniece Dž. K. Roulinga radusi iedvesmu Harija Potera Cūkkārpas skolas audzēkņu uniformām.
Komūnas jeb republikas Koimbrā sāka veidoties XX gadsimta trešajā desmitgadē, kad Koimbras studenti – pārsvarā vīrieši un nabadzīgāko slāņu pārstāvji – pamazām sāka kopīgi apdzīvot dažādas ēkas, vairumā gadījumu – Koimbras vecpilsētas daļā, universitātes tuvumā. Republiku rašanās saknes varbūt meklējamas reliģisko brālību tradīcijās, kuru izzušana Koimbrā XIX gadsimta vidū studentiem radīja nepieciešamību organizēties citos veidos, taču līdz XX gs. piecdesmitajiem gadiem republiku veidošanās pamatmotivācija tomēr bija balstīta ekonomiskos apsvērumos. Ar laiku, pilsētā parādoties jaunām republikām, komūnas nostiprināja sava veida pašnoteikšanos un pašregulācijas sistēmu. 1948. gadā tika dibināta Republiku padome – joprojām pastāvoša institūcija bez reāla leģitīmā spēka – visu republiku sanāksme, kurā tiek apspriesti būtiskākie jautājumi, organizēti kopīgi pasākumi un balsošanas ceļā pieņemti saistoši lēmumi, piemēram, jaunas republikas apstiprināšana vai šī statusa atņemšana.
XX gadsimta vidū republikas sāka nostiprināt savu ideoloģisko nostāju, bet īpašu nozīmi ieguva sešdesmitajos, kad šo komūnu locekļi sāka izrādīt pretestību premjerministra Antoniu de Oliveiras Salazāra autoritārajam režīmam – sauktam par Jauno valsti –, kas tobrīd Portugālē pastāvēja jau aptuveni 30 gadu un aktīvi cīnījās pret ideoloģijai neērtiem studentiem. Salazāra režīms ir laiks, kurā ar īpašu nežēlību studentu vidū izcēlās praxe jeb iesvētību tradīcijas. Demokrātiskāk noskaņotie studenti, no kuriem liela daļa bija republiku iemītnieki, nevēloties samierināties ar pastāvošo autoritārismu, konservatīvo nacionālismu un hierarhijas kultivēšanu studējošo vidū, sāka izrādīt pretestību gan iesvētību kultam, gan studentu apmetņu nēsāšanai. Abu darbību piekopšana republiku acīs tika uztverta kā fašisms. Tas bija arī laiks, kad Republiku padome vienīgo reizi pastāvēšanas laikā lēma par labu kādas republikas izslēgšanai no sava vidus – República dos Symbas tika izslēgta par nevēlēšanos atteikties no iesvētību tradīcijām un līdz pat šim brīdim izpelnās citu republiku nosodījumu.
1969. gadā republikas virzīja piedāvājumu pārtraukt praxe kultivēšanu. Lai arī lēmums netika oficiāli pieņemts, iesvētību tradīcijas un studējošā statusa izrādīšana, valkājot noteiktu apģērbu, uz laiku lielā mērā tiešām tika izskausta. Mūsdienās abas tradīcijas gan atdzimušas ar jaunu sparu, kā man stāsta Baco jaunieši, – iespējams, vēl lielāku nekā Salazāra laikā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 15.aprīļa numurā!