Artūrs Skrastiņš: Vairs netrakoju, ja jūtos slikti

Fragments no intervijas:**Kāda ir tava loma Slazdā?Ļoti interesanta, tāpat kā viss šis pazīstamā īru dramaturga Konora Makfērsona darbs, kas, starp citu, ieguvis prestižo Lorensa Olivjē balvu kā 1997.gada labākā ludziņa. Jā, to es lasīju teātra mājaslapā.Nu, lūk, un tas džeks...Tu spēlē Džeku?Nē, es domāju lugas autors (Džeku patiesībā spēlē Juris Žagars - aut.), viņš ir no tās šlakas kā Mārtins Makdona (britu dramaturgs, Dailē uzvestā Spilvencilvēka autors - aut.). Viņiem abiem ļoti patīk margināli tipi, kas dzīvo nomaļās Īrijas vietās, nav uz jūs ar alkoholu un tamlīdzīgām lietām. Tādi vientuļi un izslāpuši džeki. Un vide, kurā viņi dzīvo, ir leģendām apvīta, mūsu izpratnē tie varētu būt, piemēram, Pokaiņi. Esi spēlējis tik daudz absolūti atšķirīgu lomu, ka varētu domāt - esi skatītāju priekšā novilcis savu ādu. Vai tev ir palicis pāri kāds neaizskarts dvēseles kaktiņš?Es varu bišķi padomāt? Laiks mums ir.Redzi, man valsts maksā par to, lai es rādītu savus dvēseles kaktiņus. Citādi es nebūtu izvēlējies šo profesiju. Būtu pilnīgi idiotiski strādāt par aktieri un visu laiku slēpties no tā, kas tu esi. Aktiera darbs jau ir atvērt arvien jaunus un jaunus dvēseles kaktiņus. Esmu pārliecināts, lai arī šķietami lomām un arvien atšķirīgajiem tēliem, ko tu radi, ar tevi nav nekāda sakara, tajā pašā laikā tu to atšķirīgo cilvēku tomēr uzbur no sev vien pieejamiem resursiem, sava intelekta, jūtām, iztēles un tā tālāk. Aktieris ir ierosinātājs, viņš rotaļājas gan pats ar savām, gan partnera, gan publikas emocijām un prātu.Jā, piekrītu. Bet nevaru neviena paša cilvēka dvēseli iekustināt, ja man pašam tā dvēsele nekustas. Tas var notikt tikai mijiedarbībā. Es teikšu tā: vismaz vienā mēģinājumā man tas ir jāizdara, man ir jāievibrē. Pēc tam jau es to varu ar tehniku trīsdesmit reizes nomānīt. Bet, ja ir runa par emociju, tad tai dvēselei vienā brīdī jānotrīs. Rezultātā neaizskarts tevī nekas nevar palikt, vai ne? Ja es par to sākšu domāt, man jāiet prom no teātra. Vai, vai, ko es te sevi tērēju, ko es te rādu... Aktieris jau citādi nevar. Tur ir tas skaistums. Jauniestudējuma nosaukums ir simbolisks, cilvēka dzīve var pārtapt slazdā, kad viņš arvien vairāk apzinās savu spēju robežas. Kādas ir tavas sajūtas pirms četrdesmitās jubilejas?Kad? Vai tad ne nākošgad?!Jā, pēc gada 18. septembrī. Es jau domāju, vai tiešām... Pameditēsim, lūdzu, tagad par dzīves slazdu, tajā taču var būt arī ļoti patīkami, nezinu...Varbūt. Es to drīzāk redzu tā: okei, es atrodos slazdā, tas ir repertuāra teātris, sēžu tur, graužu ļoti garšīgu sieriņu un jūtos labi. Izklausies pēc pelītes. Nuja. Es mierīgi ar nadziņiem knibinu to sieriņu, un tas ir garšīgs, smaržīgs. Te ir silti, un kaķis pie manis netiek.Kas tavā gadījumā būtu kaķis, no kā tu baidies?Es baidos, ka tā pasaule, sabiedrība vai iedzīvotāji var kaut kādā veidā kļūt ļauni pret mani. Izdarīt tā, ka es nokļūstu, piemēram, Ziemeļkorejas cietumā. Es baidos, ka pasaulē var sākties karš. Internetā lasīju baumas, ka mūs var okupēt Krievija... Es negribu otrreiz Padomju Savienību, negribu kolhozu. Es gribu privātīpašumu. Man šķiet, ka viss iet uz to, ka karš būs. Un visai globāls. Šodien, protams, nevar runāt par tādu karu, kāds risinājās pagājušajā gadsimtā. Būs citādi, jo mūsdienās ir tādi ieroči, ka viss notiks ātri, mērķtiecīgi un, vēlams, nesāpīgi. Katrā ziņā es izjūtu kara bailes. Imants Ziedonis pēc Dvīņu torņu sabrukuma man intervijā teica, ka atvērušies vārti reliģiju un pasaules uzskatu karam. Vai arī tu izjūti, ka garīgā konfrontācija turpinās? Tu domā, ka es lidinos gaisā un skaitu dzejolīšus? Esmu sociāla būtne. Domāju, ka esi depresiju cilvēks.  Nopietni?! Protams, bet es kaut kā to... Negribu piesaukt pusmūža krīzi, bet domājošiem cilvēkiem šaubas ir dzīves pavadoņi.Es tev pateikšu, kas ir mainījies: jūtos tā, kā Likteņdzirnu un Meža gulbju laikā. Mainījies ir tas, ka, satiekoties ar draugiem, sarunu tēmas ir citas - par slimībām, kas kuram sācis sāpēt, par bērniem. Agrāk mēs par to vispār nerunājām. Vienmēr esmu dzīvojis ilūzijās par pasauli, sevi un cilvēkiem, bet tagad lēnām saprotu, ka tās ilūzijas pamazām izplēn. Bet tas atkal dod tādu, es nezinu, aukstasinību. Tu jūties spēcīgāks, apzinoties, ka ilūzijas tevi atstāj, jo esi tās identificējis? Varbūt. Kad tu man prasi par tiem nerviem un dvēseles kaktiem, depresijām un profesiju, tā tas vienkārši ir. Es par to negruzos. Agrāk tas viss mani uztrauca, no sērijas: ārprāts, kas ar mani notiek! Vai, strādājot pie lomas, tu domā: nu ir pasaules gals. Bet tagad tu saproti, ka tā tam arī ir jābūt, jo pēc tam sekos atvilnis. No paisuma un bēguma tā dzīve sastāv. Un tu vairs netrako par to, ka jūties sūdīgi. Un tā ir mana priekšrocība salīdzinājumā ar jauniem cilvēkiem, kuri nesaprot, kas ar viņiem notiek. Bērni arī nesaprot un diskomfortā raud.  Mēdz runāt par mākslinieciski augstvērtīgiem iestudējumiem un kases gabaliem. Viens otru jau neizslēdz, un tomēr - kas tavās acīs ir mākslinieciski augstvērtīga izrāde?Gribas atbildēt īsi (pauze). Es vienkārši mēģinu atcerēties kādu mākslinieciski augstvērtīgu izrādi (smejas).Visu interviju ar Artūru Skrastiņu lasiet žurnāla Sestdiena 20.septembra numurā!**