Fragments no intervijas:
Kas ir tas, ko smērējat virsū, lai izskatītos pēc Otello?
Tas ir ļoti profesionāls vācu grims. Pa virsu pūš vēl visādas fiksācijas. Pilnīgi kā skafandriņš. Droši var likt rokas klāt, tikai skūpstīties pārāk nevar. Grimējos stundu. Pēc tam vēl no tā visa jātiek vaļā! Kad pēc izrādes uznāku augšā no dušām, visi jau sen ir prom, tāda vientulīga sajūta.
Drēbes no grima nekļūst melnas?
Tās jau ir melnas. Tas tā ir izdomāts — lai pārāk neredzētu, ka smērējas. Viss ir melns: acis, jo ir melnās lēcas, mati melni.
Vai lugā kaut kur ir teikts, ka Otello ir tumšādains?
Stāsts ir tāds, ka Šekspīram bija kāds ļoti mīļš un respektēts aktieris, ar kuru kopā viņi mēdza cilāt alus kausus vai ko nu viņi tur tajā laikā Anglijā cilāja. Aktieris palūdzis Šekspīram, vai viņš nevarētu uzrakstīt kaut ko tādu, ko viņš nevarētu nospēlēt. Iznākumā Šekspīrs uzrakstīja Otello. Vēsturiski Venēcijā bija tumšādaini karavadoņi, un šajā faktā lugas autors ir balstījies. Man gan drīzāk šķiet, ka tas ir Jago, ko ir ļoti grūti nospēlēt. Jago ir sadalītāks cilvēks, bet Otello — stabils, viengabalains. Kad mums bija atvērtie mēģinājumi kopā ar publiku, tas viss pēkšņi kaut kā ieskrējās, tā, ka atlika tikai to pilnveidot. Ar šo lomu man nebija nekādu lielu moku.
Tagad ir valsts svētku laiks, vairāk nekā parasti runā par patriotismu. Vai jūs ietu karot par Latviju?
Nez vai mūsdienās ir iespējams tāds karš kā agrāk. Domājot par Latviju, drīzāk nāk prātā prombraukšana. Tur ir kaut kas dīvains. Braucot uz viesizrādēm, lidostā satiku cilvēku no sava bērnības dzīvojamā masīva Jelgavā. Tur bija tāda sešu septiņu cilvēku kompānija, kas nemitīgi dzēra. Vienu no viņiem es satieku, un viņš ir absolūti savācies un brauks uz Īriju strādāt! Ja viņš savāktos savā Jelgavas mājā, ja viņš pārstātu dzert un sāktu strādāt, domāju, viņš to pilnīgi mierīgi varētu darīt un normāli pelnīt. Protams, alga būtu mazāka nekā Īrijā, bet arī īre būtu mazāka. Laime ārpusē — tās ir muļķības.
Visu interviju ar aktieri Andri Keišu lasi jaunākajā Sestdienā!