Katra diena nāk un paiet ar pārsteigumiem, lielākiem vai mazākiem varoņdarbiem, negaidītām situācijām un ikdienišķu, pacietīgu darbu. Varbūt kādam no jums blakus ir cilvēks, par kuru gribas pastāstīt visiem, gribas minēt kā piemēru citiem, gribas no viņa mācīties pašam? Tāds cilvēks, kurš ir ļoti pelnījis atzinību, publisku paldies un pozitīvas emocijas savā ikdienā, lai ar divtik lielu enerģiju un prieku darbotos, strādātu. Kas kādam liekas varoņdarbs, citam - normāla rīcība ikdienā. Ir sācies Latvijas lepnuma desmitais gads, un mēs gaidām vēstules ar stāstiem par nesavtīgiem un labestīgiem, stipriem un sirdsgudriem cilvēkiem.
Pozitīvisma un neviltota prieka mūsos ir daudz vairāk, nekā to ikdienā apzināmies. Tam apliecinājums ir lasītāju atsaucība un emocijas arī pēc Latvijas lepnuma ceremonijas. Daudziem šis pasākums atvēra acis, atbrīvoja no kautrības un rosināja palīdzēt līdzcilvēkiem. Sociālajos tīklos pēc Latvijas lepnuma balvas pasniegšanas ceremonijas noskatīšanās uzvirmoja emocijas par nominācijām, par balvu saņēmējiem. Un bija arī tādi, kuri vīpsnāja, meklēja iespēju ironizēt. Taču tie bija mazākumā. Ja par to runā, tradīcija ir dzīva! Latvijas lepnuma tradīcija ir iesakņojusies un pierādījusi, ka ir ļoti vajadzīga daudziem cilvēkiem.
Bet kā jūtas Latvijas lepnumi 2012? Kas viņu dzīvē pēc sumināšanas medijos ir mainījies? Viņi visi apliecina, ka viena emocionālā diena ir tā vērta, lai atmestu kautrību - «eh, ko nu es». Publiskais paldies dod spēku, prieku un enerģiju darboties tālāk. Mirdzošās ābeles viņiem visiem ir goda vietā.
«Prieks par Ingvildu! Apsveicu! Forši, ka jau ceturto gadu no vietas Latvijas lepnuma balvu izpelnās cilvēki, kas palīdz pašiem neaizsargātākajiem - dzīvniekiem! Varbūt beidzot sabiedrība beigs kā strausi slēpt galvu smiltīs un sāks reāli skatīties uz šo problēmu, ko paši ir veicinājuši!» tā rakstīts kādā no portāliem.
Ingvilda Aumeistere, kura jaunas mājas atradusi gandrīz 300 kaķiem un vēl daudziem citiem dzīvniekiem, nemaz nejūtas tā, ka varētu gozēties slavas saulītē, kurā iecelta. «Nekas nav mainījies,» viņa saka un turpina: «Man bija cerība, ka pēc publikācijām visi ņems kaķus un citus pamestos dzīvnieciņus no patversmes uz mājām. Jā, zvanīja, interesējās. Arī paņēma kādu bēdubrāli. Taču vairāk gan bija tādu zvanītāju, kuri taujāja par iespēju atdot dzīvnieku, informēja par apkārt klīstošiem, pagrabos dzīvojošiem dzīvniekiem.»
Ingvildas tiešajā aprūpē ir 18 vai pat vairāk kaķu, divi suņi un vēl visādi citādi dzīvnieki. Ingvilda ir aizņemta savos darbos un pienākumos un pēdējā laikā arī retāk ieskatās sociālajos portālos, tāpēc nav informēta, kā viņai piešķirto Latvijas lepnuma titulu citi vērtējuši.
«Agrāk man bija vairāk laika sekot domubiedru diskusijām un aktīvāk izteikties,» viņa piebilst.
Ziema pagājusi. Tā bija barga klejojošajiem dzīvniekiem. Ingvildas aprūpējamo pulkam, piemēram, nākuši klāt trīs seski. Aizbēguši vai izmesti? Tie taču ir modes mājdzīvnieki! «Tur jau tā problēma, ka diemžēl dzīvnieki mēdz būt arī modē. Ja sesks netiek audzināts un mācīts, tad tas kož, gāž puķu podus, savanda plauktus, attaisa skapīšus. Tagad nāk pavasaris, un sesks sāk meklēties un …smirdēt, jo par tā kastrāciju laikus nav padomāts. Tad nu saimnieks nospriež, ka tāds meža dzīvnieks sesks vien ir, un palaiž to, cerot, ka dzīvnieks izdzīvos. Taču tie seski, kas tiek pārdoti kā mājdzīvnieki, ir tāltāli radi meža dzīvniekiem un savvaļā izdzīvot nevar. Ja nakts laikā pabraukā pa mikrorajoniem, tur var redzēt, ka seski čum un mudž atkritumu tvertnēs.» Ingvilda nojauš, ka tāpat kā ik gadu pēc kaķu mēneša marta atkal daži dzīvnieki paliks bez mājām. «Esmu nolēmusi cīnīties ar cēloņiem, nevis ar vējdzirnavām,» viņa saka.
«Varbūt nenodarbošos tik daudz ar mežonīgo kaķēnu ķeršanu pagrabos, bet vairāk pievērsīšos akūtiem mājas kaķu gadījumiem, kad tie paliek bez pajumtes. Resursi jāizmanto lietderīgi. Ne tikai finansiālie, bet arī emocionālie,» Ingvilda skaidro. Bet grūti noticēt, ka viņa varēs vienaldzīgi paiet garām kādam bezpalīdzīgi ņaudošam kaķēnam.
I. Aumeistere grib aprakstīt gan savu pieredzi, gan apkopot plašu informāciju par to, kā rīkoties, ja no ielas tiek paņemts kaķēns. «Analfabētismam līdzīga izpratne par dzīvnieku turēšanu noved pie tā, ka daudzi pieradinātie četrkājainie draugi tiek izmesti uz ielas. Padomus man jautāja arī cilvēki, kas zvanīja pēc Latvijas lepnuma ceremonijas,» saka Ingvilda un nezaudē optimismu, ka Latvijā vairākums tomēr ir līdzcietīgi un labestīgi cilvēki. «Pie manis pēc kaķa bija atbraukuši jaunie saimnieki un jautāja, vai man ir kāds sakars ar biedrību TUTTI palīdzība dzīvniekiem. Nu es jau pati vienā personā esmu šī biedrība.»
Mācības iegājušas finiša taisnē
«Labestība man ir no ģimenes. Mamma man mācījusi, ka jābūt izpalīdzīgai, ja kādam klājas slikti - jāpalīdz,» tā Dienai pērn teica Marta Lauva - drosmīgā meitene, kura izglāba Lauberes dīķī slīkstošo puisi Sandri. Pēc tam, kad stāsts par Martas ātro reakciju un nesavtīgo palīdzību slīkstošajam bija izstāstīts ne tikai laikrakstā, bet arī parādīts televīzijā, pat nepazīstami cilvēki Ogres pusē uz viņu atskatījās un sveicināja. «Laikam viņiem šķita, ka ir mani kaut kur satikuši, lai gan bija televīzijā redzējuši,» secina Marta. Bet portālā Draugiem.lv gan viņa saņēmusi daudz jauku vēstuļu. «Tikai un vienīgi pozitīvas emocijas,» uzsver Marta.
Dienai Marta, stāstot par emocijām tajā trakajā vasaras dienā, teica: «Ne diploms, ne profesionālie panākumi nav pielīdzināmi tam dziļajam gandarījumam, ko dod apziņa, ka man tikusi piešķirta iespēja izglābt cilvēka dzīvību un man tas arī izdevies.» Taču nu jau var sākt runāt arī par diplomu, jo nupat pietuvojusies finiša taisne mācībām Latvijas Biznesa koledžā.
«Pēdējais semestris. Tagad prakse un jāraksta kvalifikācijas darbs par biznesa plāna pilnveidošanu,» tā savu ikdienu raksturo Marta Lauva.
Precīzu plānu, kur strādās pēc koledžas beigšanas, Martai pagaidām nav: «Praksē esmu skaistumkopšanas salonā HairRiga, tieši tur man Latvijas lepnuma pasākumam veidoja matus. Pazīstami un atsaucīgi cilvēki! Tagad skatos un mācos mārketingu, kā varētu salonu paplašināt, domāju, kā tiek organizēta reklāma.»
Marta pieļauj, ka varētu turpināt mācības Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. «Man patīk pedagoga darbs,» saka M. Lauva, turklāt viņas mamma strādā Lauberes pamatskolā. «Kādu brīdi strādāju mācību centrā Buts, pasniedzu konditora prasmes.» Vidusskolas diplomu Marta ieguva, pabeidzot Rīgas Pārtikas ražotāju vidusskolu un apgūstot konditora profesiju. Tad jau - laimīgais Martas vīrs, kuram tiek ceptas kūkas? «Vīrs jau atkal darba darīšanās ir ārzemēs, Anglijā,» skaidro Marta un uzsver, ka «joprojām ģimenes nākotni saistu ar Latviju».
Uzņēmējam veltīta ļoti dažāda rezonanse
Uzņēmēja Andra Ramoliņa vārdus, ka viņa ziedojumi bērniem ir «kā investīcija nākotnei labākas sabiedrības veidošanai», pēc Latvijas lepnuma ceremonijas citēja daudzi.
Bet, kā jau jebkurš veikums, arī viņa ziedotāja darbības publiskošana izraisīja divējādu reakciju. Daudzi jo daudzi priecājās, teica paldies, iespējams, arī pārdomāja savas iespējas kādam palīdzēt. Bet gadījās arī indīgi komentāri. «Jā, jā! Rezonanse bija,» smejas Andris Ramoliņš. «Sadarbības partneri bija pamanījuši televīzijā un avīzēs manu vārdu saistībā ne tikai ar kokrūpniecību un mežizstrādi. Novērtēja. Bija arī tādi, kas teica, ka es «zīmējos», ka ne jau savu naudu es atdodot. Lai runā! Bet, kā mana sieva saka, pirms kritizē, pats izdari kaut ko. Vienmēr jau būs tādi, kas domā, ka viņiem pienākas vairāk. Nu - kas pienākas? Pats ar savu darbu esmu visu panācis. Es nevienam neesmu prasījis, lai par to man dotu balvu.»
Bet balva - tēlnieces Olgas Šilovas veidotā mirdzošā Ābele - ir atradusi savu vietu Stiga RM birojā. «Es lepojos. Man balva patīk,» neviltoti priecājas A. Ramoliņš. «Blakus ir arī piemiņas foto no tikšanās ar prezidentu Andri Bērziņu. Kas zina, varbūt otro reizi vairs dzīvē nesanāks paspiest roku prezidentam.»
Pēc Latvijas lepnuma ceremonijas Andris Ramoliņš gandrīz ik dienu saņem kādu lūgumu no biedrībām, nodibinājumiem, baznīcām, fondiem. «Grib ar mani satikties personīgi, izstāstīt savu rūpi un bēdu. Es apzināti izvairos tikties, jo negribu dot veltas cerības,» stingri nosaka Andris Ramoliņš un atkārto, ka tāpat kā līdz šim viņa mežizstrādes uzņēmums Stiga RM galvenokārt atbalsta bērnus, viņu aktivitātes un nepieciešamības. To gan A. Ramoliņš nebija gaidījis, ka būs tik daudz palīdzības prasītāju, un viņam patiktu, ja būtu vairāk uzņēmēju, kas sekotu viņa piemēram.
Lietišķs un steidzīgs - tāds viņš ir savā darbadienā. «Nav laika, man ir jāstrādā.» Uzņēmējam nav laika arī sazvanīties ar Latvijas lepnuma ceremonijas laikā satiktajiem cilvēkiem, lai gan pasākumā, kā viņš atzīst, tika aizsāktas daudzas vērtīgas un sirsnīgas sarunas.
Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā!