VIDEO: Līgatnē izglābtais alnēns Fredis
Par Velgas nominēšanu Latvijas lepnuma (LL) balvai esam saņēmuši daudzas vēstules.
Šajā vasarā zvērkopes slavas oreolu uzspodrināja lācene Made, kura izbēga no voljera. Velga spēja Madi pārliecināt, ka mīlestības patvērums pie viņas ir drošāks, un atveda lāceni mājās ar mīlestību uz uzticību: «Man tā bija augstākā atzinība, kad Made pa meža taku man nāca līdzi uz mājām. Man ir liela pieredze, un es zinu, ko daru, izvērtēju ikvienu situāciju, tāpēc esmu dzīva, un neviens zvērs man nekad nav uzbrucis.»
Patīk pats iemesls
Nemeklējiet Velgu pēc adreses Līgatnē, Kalnu ielā 7B. Adrese ir pareiza, bet pati māja atrodas meža vidū, un pirmie šajā rudenī pagalmā ienācēju sagaida alnēns Fredis, četri kupli kaķi un sune Klēra pie būdas. Iespējams, alnēns pat uzliks jums buču uz vaiga. Velgai ir ap četrdesmit šādu dabas bērnu, kurus ar knupīti izbarojusi, no nāves paglābusi un palaidusi pasaulē, - lācenes, alnēni, stirnēni, zaķēni, vilki, lūši, ūdrs, mednis, vilki un lapsas, mežacūkas, pat gulbis un daudzi citi. Kopā ar viņiem, mammai palīdzot un dabas takās līdzās ejot, izauguši dēls Dzintars un meita - topošā bioloģe Dace.
Līgatnes dabas taku zvērkope būtu pelnījusi sižetu populārajā pārraidē Animal Planet, taču viņa saka: «Man nav vajadzīga slava un atzinība. Slavena esmu visu mūžu. Sešu gadu vecumā Latvijā ieņēmu pirmo vietu šaha spēlē savā vecumā grupā, akadēmijā biju slavena bastotāja, jo, kā saskumu pēc dabas, tā no Jelgavas spruku uz mājām, uz mežu. Pati brīnījos, ka Lauksaimniecības akadēmiju pabeidzu ar sarkano diplomu.» Latvija pazīst Velgu Vītolu un nereti dēvē viņu par latviešu Džeraldu Darelu. Tad gan zvērkope jūtas pagodināta: «Ar slavu mani nevar samaitāt, bet man patīk iemesls, kādēļ esmu kļuvusi populāra. Lāču mamma, meža feja, kā tik mani nesauc, un tas ir ļoti mīļi.»
Kopš agras bērnības, tikko Velgas rokās nonāca vecā Smena, viņa aizraujas ar fotografēšanu. Zvērkope stundām un dienām klīdusi pa dabas takām, lai iemūžinātu visu skaisto un dzīvo. Ir notikušas daudzas viņas fotoizstādes. To galvenie varoņi ir meža zvēri savā dabiskajā vidē, tik skaisti un cilvēka acij neparasti.
Stāsti dzimst mežā
Skolas gados Velgai neesot veicies ar sacerējumu rakstīšanu. Viņas stāstnieces talants uzplaucis, runājot par dabu un dzīvniekiem. To izjutis ikviens žurnālists, kas ar atvērtu muti klausījies zvērkopes stāstos. Pēc tam tikai vajadzēja atšifrēt dzirdēto, kaut ko pielikt vai atņemt nav bijis vajadzības. Iznākusi Velgas grāmata Lācenes Ilzītes memuāri, un cerams, ka drīz iznāks grāmatas par ūdrēnu Ķūķi, jo «man ir pāri par tūkstoš bildēm ar viņu. Ķūķis bija viens vienīgs prieks visās izpausmēs». Jāuzraksta arī par lācenīti Līzīti, kas traģiski aizgāja bojā nenoskaidrotos apstākļos. Pat tagad, runājot par saviem bojā gājušajiem mīluļiem, Velgai acīs asaras: «Pirms pāris gadiem bija atbraukusi kolēģe no dabas rezervāta Igaunijā. Viņa teica - tu saviem dzīvniekiem esi mamma, un no tā rodas visas tavas problēmas. Ir jābūt tikai draugam. Es zinu, ka par daudz pieķeros. Ļoti ilgs laiks pagāja, kamēr iemācījos pieņemt, ka dzīvnieks arī mirst, kaut esmu izlolojusi viņu kā pašas bērnu. Taču no katra man paliek arī kāda mācība. Esmu sapratusi, ka mana griba nav svarīgākā, es neesmu Dievs. Neviens dzīvnieks man nav bijis slogs. Domāju, ka man ir misija - mācīt cilvēkiem izprast dabu, kā man to mācīja tēvs. Es vienmēr esmu gribējusi dzīvot mežā, kur apkārt staigā pieradināti savvaļas dzīvnieki.» Velga brauc uz skolām, uzstājas radio un televīzijā, un stāsta par dabu un dzīvniekiem tā, ka klausītāji viņu nelaiž vaļā un aprimst pat visnerātnākie bērni.
Domāju, ka neesmu vienīgā, kura pie sevis nodomā - arī es gribētu vadīt tik skaistu mūžu. Taču šai dzīvei ir arī rūgtums klāt. Fiziskais spēks, drosme, izturība, pacietība, aicinājums, kas robežojas ar pašuzupurēšanos un lielā mērā arī atteikšanos no privātās dzīves, ir kopējas ikdienas līdzgaitnieki. Velga uz Līgatni atnāca 24 gadu vecumā. Tolaik viņa šeit bija vienīgā zvērkope. Ziemā viņa katru dienu cēla maisus ar barību ratos un pa dziļiem sniegiem stiepa tos uz muguras staltbriežiem, gadiem strādāja bez brīvdienām,
Velga neslēpj: «Man ir alerģija pret ēst taisīšanu, esmu tāla no ideālas saimnieces, bet man bija pasaulē labākie vecāki un izauguši labi bērni. Mēs trijatā turamies kopā - es, meita un dēls, un tagad arī mazmeitiņa, kura piedzima 8. oktobrī. Tikai smagais darbs mani, re, cik tālu novedis, mugura pagalam. Ko es vēl gribētu? Man nav atbildes. Vēlētos būt vesela, lai no divdesmit četrām stundām man vismaz pusi laika nesāp mugura. Cilvēki iesaka atvērt kontu, lai es veseļotos, un viņi man palīdzētu, bet man kauns.»
Velga joprojām apgalvo: «Vislaimīgākā esmu, kad starp mani, mežu un dzīvniekiem nav nekā cita.»
Laikraksts Diena un TV3, piedaloties draugiem.lv, aicina – piesakiet savu kandidātu, aizpildot anketu Diena.lv, vai rakstot uz [email protected], vai pa pastu: Mūkusalas 15, Rīga, LV-1004.
Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā!