Latvijas lepnums? Mediņu šāds pagodinājums mulsina, jo katrs cilvēks, viņaprāt, ir unikāls un vēl unikālāks kļūst no brīža, kad ļauj Dievam sevi lietot. Mediņš domā, ka katram ir dots kļūt par tādu cilvēku, ko citi izvirzītu dažādiem apbalvojumiem.
Viņš saka: "Neviens nav apdalīts, bet viss ir atkarīgs no tā, cik mēs sevī izkopjam šīs spējas, cik strādājam. Cik mēs mācāmies nomirt sev, lai kļūtu par citiem?" Mācītājam šķiet, ka īpašu atzinību būtu pelnījuši visi «babuļi», kas dzīvo laukos un Latvijai izdarot daudz vairāk nekā viens otrs prezidents. "Viss sākas no iekšējās pasaules vides. Šos lauku cilvēkus jau bieži nepamana. Viņi tā arī vieni nomirst. Mēs esam kapu kultūras tauta – labās lietas ieraugām bēru dienā un arī labos vārdus taupām brīdim, kad cilvēks jau ir nomiris. Man no tā bieži nāk vēmiens. Es domāju – ja tas cilvēks to visu dzirdētu, viņš taču dzīvotu vēl vismaz 15 gadu, jo apzinātos, ka ir mīlēts un pieņemts. Dzīvē mēs to nesakām." Tā esot tāda specifiski latviska pieeja. Priesteris novērojis, ka citas kultūras nekautrējas no mīļuma.
"Nevis no mīlestības, bet tieši mīļuma. No pieskāriena, saspiešanas, sabužināšanas, sabučošanās. Mūsu mentalitātei raksturīgi, ka mēs baidāmies pieskarties, noskūpstīt, samīļot."
Vai tad tu neredzi?!
Cilvēki, ar kuriem Mediņš Bruknā strādā jau vairāk nekā 20 gadu, ir tieši tādi – nemīlēti, negribēti, nevajadzīgi. Taču viņi par tādiem nav piedzimuši, bet, priesteraprāt, kļuvuši. Un vienlaikus arī pieraduši pie tā, ka kāds cits, ne paši, dzīvo viņu dzīvi, ir pieraduši pie sociālās stutēšanās, pabalstiem, lielai daļai ir izveidojies uzskats, ka "man pienākas". Jo īpaši, ja cilvēks nāk no bērnunama. "Nesen viens puisis man pie galda teica: "Nu ko tu vari te masēt! Kādam jau arī bomzim jābūt. Nevar visi tikai būt muižkungi!" Tas jau vien norāda, kur viņš ir iestrēdzis. Lai gan kaut kādas slāpes un ilgas mūsos ir, mēs no tā kaunamies. Cenšamies noliegt šo vajadzību būt mīlētam, samīļotam, atzītam, piederīgam. Un tad tas nāk arī ikdienā ārā. Piemēram, kāpēc man izkopt sevī spēju redzēt, jo pietiek taču, ka viens redz?" Mediņš domā, ka tā ir apzināta Eiropas politika – atņemt cilvēkiem spēju redzēt, sajust, ilgoties, būt atbildīgiem, tā vietā iedodot pabalstus un kompensācijas. Bruknas muižā izveidotajā garīgās rehabilitācijas centrā Mediņš šādas politikas sekas redzot dzīvē.
Uz viņa izveidoto kopienu brauc arī daudz tūristu. "Un tad viņi vaid un elš – ku skaisti!" stāsta Mediņš. "Un tad es prasu, vai tad tu neredzi, ka tajā puķu dobē ir divas vībotnes izaugušas? Lūk, kad tās izrausi, tad varētu sākt būt skaisti! Taču, kamēr mēs katrs neredzam, ko paši varam izdarīt, nekad mūsu sēta nebūs visskaistākā, visjaukākā, vismīļākā. Tad es tiem tūristiem saku: beidziet te vaimanāt, atbrauciet kādu dienu padzīvot kopā ar puišiem, paēdīsim kopā, palūgsimies, palīdzēsiet izravēt kādu dobi. Nevienu gadu Renesanses dārzs nav aizaudzis tik ļoti kā šogad, jo ir Bārbeles skola, Vecumnieku cietums. Nespējam. Tāpēc es nedzirdu šīs vaimanas, jo es zinu, ka neviens manā vietā to nedarīs. Tu būsi to novērtējis tad, kad tava sirds būs redzējusi un rokas palīdzējušas manām rokām kļūt lielākām, manai mīlestībai būt spēcīgākai!"
Aviācija un skaista vide
Ceļot savu skolu, Mediņš saskāries arī ar apkārtējo neizpratni. "Mēs dzīvojam savā alā un jūtamies apdraudēti," saka garīdznieks. Puikām Bārbelē būšot aviācijas skola, iespēja nodarboties ar robotismu, dronismu, ļauties vējam un to savaldīt. Taču daļa vietējo iedzīvotāju domājot, ka top kaut kāda teroristu skola. Jo kālab gan mācīties lidot? Virmojot arī idejas par visādām nodokļu shēmām. "Tā vietā, lai mēs saslēgtos un kopā izdarītu vienu labu lietu, mēs skatāmies ar šausmām. Un kas to runā? Paša novada it kā gaišākie cilvēki. Rodas tāds neveselīgs garīgums. Tas, ka es izveidoju skaistu dārzu, nozīmē, ka es sāku kādu apdraudēt," spriež priesteris. Strādājot pie jaunās skolas projekta, viņš arī saskāries ar jautājumu: kāpēc celt jaunu skolu, ja visi brauc prom un bērni nedzimst? "Un es atbildu: "Man ir sajūta, ka tu to saki ar tādu prieku. Radot šo jauno tēvu skolu, šo pieredžu apmaiņas un kompetenču centru, es zinu, ka kādam ģimenē varbūt atkal radīsies prieks saprasties, nenobīties.""
Skola būs puikām līdz sestajai klasei. Bijušās Bārbeles pamatskolas telpās būs arī Montesori bērnudārzs. Tā iekārtojums ir pārdomāts, un Mediņš zina pamatojumu katram klucītim. Puikām toties būšot skaistas lustras, liels kamīns un kokgriezumi pie sienām. Priesterim ir svarīgi, lai šāda skaista un aristokrātiska vide ir apkārt gan Bruknas muižā, gan topošajā skolā. Tas ceļ pašapziņu un ļauj apzināties sevi. Mazie puikas mācīsies un dzīvos skolā, ģimeniskā vidē no pirmdienas līdz ceturtdienai, bet nedēļas otrā pusē notikšot jauno tēvu skola – aviācijas apmācības un citas nodarbības pieaugušiem vīriem. Mediņu interesē jautājumi, kas saistīti ar mūsdienu vīriešu iniciāciju. Agrāk bijusi vismaz armija, kas, lai gan pašķidra, tomēr iemācījusi cieņu pret sevi un citiem. Viņaprāt, Latvijā ir ļoti daudz tēviņu, taču trūkst tēvu, jo mazajiem puikām nav piemēru, kam līdzināties. Ja vēl iztrūkst fiziskas aktivitātes, tad vīrietis lēnām pārvēršoties par tādu kopjamu un saudzējamu dēliņu, kura sieva pamazām pati iemācās tikt ar visu galā un mamma sanes malku.
Puika ir enerģijas avots
Es esot simtu trešā, kas prasa, vai skola tiek celta tikai puikām. Jā. Ja viss izdošoties, Mediņš sagaidīšot, kad tiks slēgta vēl kādu lauku skola, un izveidošot tur Kaucmindes meiteņu skolu, kur mēģināšot iedzīvināt šīs leģendām apvītās meiteņu mājturības skolas garu. "Pasaulē tas nav nekas jauns – ir daudz puišu un meiteņu ģimnāziju. Mūsu pedagoģija pamatā ir domāta meitenēm, tāpēc redzam, ka jau otrajā, trešajā klasē puikām ir izteikta atpalicība, nespēja, nevēlēšanās." Priesteris uzskata, ka mūsdienu Latvijas izglītība ir vairāk orientēta uz sievišķīgo domāšanu.
"Ir izslēgts risks, uzdrīkstēšanās, drosme. Tāpēc arī aviācijas skolā puišiem būs dendroloģiskais dārzs, zoo, lai viņi tur dzīvo, elpo un sajūt dabu. Tāpēc raksim dīķus, taisīsim ūdenskritumus un strūklakas. Puika ir enerģijas avots, un, ja mēs to noslāpējam mazam puikam, tad pieaugušiem to atmodināt ir grūtāk," skaidro Mediņš. Viņš gan piemetina, ka skola nebūs pāraudzināšanas iestāde. Jau saņemti mammu zvani par to, vai puikas, kas jau nomainījuši vairākas skolas, nevarētu mācīties Bārbelē. Mediņš iesaka mammām nevis sūtīt šurp savus bērnus, bet atbraukt pašām, padzīvot uz vietas, lai saprastu, kā atrast atpakaļceļu pie sava bērna un atkal kļūt viņam interesantai. Priesteri uztrauc, ka šodien tik daudziem vecākiem nav laika saviem bērniem. Viņi ir kļuvuši tiem garlaicīgi, lai gan paši to sauc par nogurumu.
Visu ko varot paši, taču pie normāla ceļa gar topošo skolu Bārbelē gan tikt ir sarežģīti. Mācītājs esot rakstījis vēstuli ar lūgumu salabot esošo valsts nozīmes ceļu, taču atbilde bijusi, ka ceļš ir labā stāvoklī. Un neko. Tiesa, kā garām pabrauc kāds auto, viss skaistais puķu dārzs pārklājoties ar putekļiem.
Taču Mediņš ir pateicīgs, ka tagad var ne tikai strādāt, bet arī dzīvot ar cilvēkiem Bruknā. Pats nākot no astoņu bērnu ģimenes, līdz ar to būt kopienā – tas esot viņa spēks. "Jums ir nauda, bet man ir cilvēki, un tā ir mana bagātība!" viņš saka.
rīdzinieks
Gunta
Spēks un bagātība ir Dievā.