Lejasciema iedzīvotāja Dana Puidze, kura Lāsmu Gabdulļinu pieteikusi Latvijas lepnuma balvai, viņu sauc gan par bērnu skolotāju un treneri, gan arī draugu, atbalstītāju un glābēju. Dana ir pārliecināta, ka tie nav tikai skaļi vārdi. Viņai šķiet, ka vairākus vietējos puišus Lāsma ar saviem treniņiem paglābusi no greizu ceļu iešanas, jo pie Lāsmas vienmēr esot bijis ko darīt, viņa motivējusi un iedvesmojusi strādāt. Arī Danas ģimene, kad bija jāizvēlas kurā skolā bērnus sūtīt, balstījās uz treniņu iespējām bērniem pie Lāsmas. Nu arī viņa pati sākusi aktīvi sportot un piedalās slēpošanas sacensībās senioriem.
Organizē paši
Lāsma ir Lejasciema pagasta sporta darba organizatore, Gulbenes novada bērnu un jaunatnes sporta skolas distanču slēpošanas trenere, Jaunsardzes un informācijas centra departamenta 2. novada nodaļas jaunsargu instruktore. Dzīvē šis garais uzskaitījums nozīmē to, ka pie viņas var iet un saturīgi pavadīt brīvo laiku.
Lāsma Dienai atzīst, ka ideja par treniņu organizēšanu bērniem radusies 1998. gadā, kad pašas bērni bijuši tādā vecumā, kad gribējies piedāvāt arī kādu ārpusskolas aktivitāti. Lejasciemā tādu iespēju īsti nebija. Ja nav, tad jāorganizē pašiem! Ar vīru Valēriju izlikuši paziņojumu pie pagasta ziņojumu dēļa un aicinājuši bērnus, kas grib uzlabot fizisko sagatavotību, nākt uz treniņiem. Ar katru gadu trenēties gribētāju pulciņš kļuvis aizvien lielāks. Puidze savā pieteikumā raksta, ka "nav gandrīz tādas ģimenes Lejasciemā, kuras bērni nebūtu trenējušies pie Lāsmiņas".
Sporto no mazotnes
Lāsma nopietni trenējusies slēpošanā jau pamatskolas laikā. Tas ietekmējis arī vidusskolas izvēli. Mācījusies Gulbenē, bet, domājot par vidusskolu, licies, ka pilsētas skolotāji nebūs tik pretimnākoši sportistes režīmam un netālās Lejasciema vidusskolas skolotāji būtu saprotošāki.
Kopā ar distanču slēpošanas treneri Leonu Lovinu skolas laikā izbraukāti Padomju Savienības plašumi. Pirmos vidusskolas gadus meitene skolā te bijusi, te nebijusi, mēnesi prom, mēnesi mājās. Viņa vēl tagad atceras slēpošanas treniņu ciklu – vasarā nometne Ronīšos, tad Igaunijā, kur bijusi simpātiska rolleru trase, tad nometne Lietuvā, Ignalinā, pēcāk Igaunijā, Otepē, un tad jau braukuši «uz Krievijas pirmo sniegu». Līdz 12. klasei Lāsma mērķtiecīgi trenējusies, bet tad sabijusies, vai tiks augstskolā. Kamēr vēl aktīvi netrenējusies, liecībā bija vien divi četrinieki (piecu ballu sistēmā), pārējie piecnieki, taču līdz ar treniņiem atzīmes kļuva zemākas, ķīmijā pat reiz esot bijis trijnieks. Noskatītajā Sporta pedagoģijas akadēmijā gan tikusi pārliecinoši.
Saskrējās
Lāsmas aktivitātēs iesaistīti arī vīrs un dēli, kuri nu jau lieli un katram sava dzīve. Vecākais ir profesionāls volejbolists un spēlē Austrijā, jaunākais strādā auditorfirmā KPMG, taču vasarās arī viņi vada treniņus Lejasciema bērniem, kuri pēc treniņa visi kā viens atbild ar sajūsminātu "Jā!", vai patikuši arī Lāsmas dēlu vadītie treniņi. Viņi, piemēram, ieviesuši treniņos "kavētāju kociņu" – vienkāršu zara gabalu, kas pienākas tam, kurš nokavē treniņa sākumu. Kociņš esot jāņem uz māju un nākamreiz jānes, lai nodotu nākamajam kavētājam. Tā pamazām bērni sākuši nākt laikus, dažs pat stundu agrāk. Gatavojoties sacensībām, ģimenē brīvdienas bieži pagājušas, tīrot un sagatavojot slēpes mazajiem censoņiem. Puidze pieteikumā raksta: "Vairāk nekā 10 gadu brīvprātīgajā darbā, kad par bērnu trenēšanu netika saņemta nekāda atlīdzība un arī no bērnu vecākiem netika prasīta nekāda samaksa, tieši Valērijs bija tas, kurš pirka slēpju smēres un ar savu automašīnu veda bērnus uz sacensībām."
Ar Valēriju Lāsma jaunībā esot saskrējusies. Gājusi uz mežu skriet. Ierasts, ka skrējēji parasti cits citu pasveicina, taču Valērijs esot tik ātri garām paskrējis, ka viņa nav paguvusi saskatīt, kas viņu sveicinājis. Ar draudzeni mežā vēl pēdas pētījušas – tik lielas! "Laikam ar to mazo mirkli pietika, lai, paskrienot garām viens otram, pēc tam varētu rasties kas vairāk – ģimene," atceras Lāsma un turpina: "Atskrienot mājās, arī citiem prasīju, vai nezina, kas varējis mūs mežā apdzīt. Laikam jau arī viņš bija painteresējies un tad jau kādā ballē uzlūdza." Gadu draudzējušies un pēc tam, kad Lāsma bija pabeigusi pirmo kursu, rudenī precējušies. Vasarā abi gājuši kolhozā bietes ravēt, lai iekrātu naudu kāzām. Turpat biešu laukā Valēriju uzrunāja kļūt par vietējā Zemessardzes bataljona komandieri. Tolaik, 1991. gadā, vēl bija tāds laiks, kad nevarēja saprast, kā viss izvērtīsies. Valērija mammai vēl līdzcilvēki teikuši – tāds labs dēls bijis, bet nu tāds darbs. Lāsma atceras, ka tolaik šķitis, ka ir precējusies ar visu Zemessardzi. Ģimene bieži bijusi vīra atbalsta komanda dažādos Zemessardzes pasākumos. Tāpēc loģiska šķitusi arī iesaistīšanās Jaunsardzes kustībā.
Slēpošanas trase pagalmā
Lai izveidotu slēpošanas trasi, Lāsmas ģimene tai atvēlējusi daļu savas piemājas zemes. Nodibināts sporta klubs Lejasciems, rakstīti dažādi projekti, meklēts uzņēmēju un pašvaldības atbalsts, un nu bērniem bez maksas pieejama gan piemērota trase, gan arī visdažādākais inventārs – slēpes, skrituļslidas, rolleri slēpošanas treniņu imitācijai, slēpošanas zābaki, arī velosipēdi, jo ne visiem pagasta bērniem mājās tādi ir pieejami. Uz trasi nāk ne vien bērni, kas trenējas pie Lāsmas, bet arī vecāki ar pavisam maziem ķipariem. Trase ir droša vide, kur bērni var sākt mācīties braukt, piemēram, ar riteni. Vasaras nogalē tiek organizēti arī pagasta sporta svētki. Nākamais sapnis ir ideja par tūrisma sporta attīstīšanu pagastā. Lejasciems agrāk esot bijis slavens ar to, ka bija attīstītas tūrisma tehnikas tradīcijas. Tagad ekipējums ir novecojis. Būtu nepieciešama alpīnisma siena. Tāda gan ir Gulbenē, taču ar bērniem izbraukāt un saskaņot treniņu laikus ir ļoti sarežģīti. Lāsma aizrautīgi uzbur mūsu acu priekšā deviņus metrus augstu skatu torni ar alpīnisma sienām blakus sporta centra slēpošanas trasei, kas tiks papildināta vēl ar citiem tūrisma tehnikas objektiem. Viņa cer, ka septembrī varēs treniņus papildināt arī ar alpīnisma elementiem.
Jūt novērtējumu
Lāsma bieži sarunā piemin savu slēpošanas treneri, taču arī daļa viņas audzēkņu savu profesionālo dzīvi saistījuši ar sportu. Gan slēpotāji, gan arī jaunsargi, kas ir otra Lāsmas aizraušanās, ar labiem panākumiem piedalās dažādās sacensībās.
Mūsdienās aizvien vairāk bērnu kļūst mazkustīgi, ir problēmas ar lieko svaru un tiek meklēti dažādi iemesli, lai izvairītos no skolas sporta stundām, taču pie Lāsmas bērni nāk pat biežāk, nekā nosaka treniņu grafiks. «Bērni negrib sportot tāpēc, ka viņus nepieradina to darīt,» ir pārliecināta trenere. Viņa uzskata, ka sākotnēji bērnam nepieciešams atbalsts un iedrošinājums un tikai pēc tam ir tās patīkamās sajūtas, kad bērni labi startē, grib regulāri nākt uz treniņiem vai bērns, kurš sākotnēji neko nemāk, strādā un pēc laika var skriet pa trasi kā citi. Nekāds cits novērtējums jau neesot vajadzīgs. "Mūsu lauku bērni var visu!" ir pārliecināta Lāsma Gabdulļina, un, vērojot bērnu aizrautību treniņos, nav pamata Lāsmas teiktajam neticēt.
Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā!