Zuzānu kolekcijas izstādes recenzija. Muzejs muzejā

Dinas Zuzānu mākslas kolekciju noteikti var dēvēt par vienu no Latvijas kultūrvēsturiskajām vērtībām, kuras nozīmīgums un vēriens var konkurēt ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekciju. Līdz šim Zuzānu kolekcijas mājvieta bija Mūkusalas mākslas salons, kurā krājuma darbi tika eksponēti dažādās tematiskajās izstādēs. Atšķirībā no mākslas muzeja, kas lielākoties pieturējies pie neitrāliem izstāžu naratīviem, Mūkusalas mākslas salons šajā ziņā bijis progresīvāks, jo salona izstāžu kuratori Latvijas mākslas klasiku centās aktualizēt plašākā kontekstā un dažādu kultūrvēsturisku likumsakarību gaismā.

Lai arī piedāvātie tēmu šķērsgriezumi ne vienmēr likušies saistoši un aktuāli, pašas izstādes bijušas profesionāli izstrādātas un kaut vai tāpēc vien aplūkošanas vērtas. Arī Zuzānu kolekcijas izstādi TOP no top Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā gaidīju kā kultūrvidi stimulējošu pasākumu – muzeju muzejā –, kurš ar vērienu un pašlepnumu demonstrētu, ka privātkolekcija spēj pilnvērtīgi aptvert nelielas valsts mākslas vēsturi. Šajā ziņā izstāde cerības attaisno, un apmeklētāji var pārliecināties, ka Zuzānu kolekcijas tops lielā mērā atspoguļo arī Latvijas mākslas kanonu. Pārējie izstādes aspekti iepriecina mazāk.

Rotaļīgais mulsums

Izstādes bukletā teikts, ka TOP no top sniedz Latvijas mākslas pārskatu neierastā interpretācijā – ar to acīmredzot domāti tematiskie bloki, kādos darbi sagrupēti. Jāpiekrīt, ka atlase nudien ir neierasta, jo tās metode atgādina pamatskolas līmeņa uzdevumu, kurā brīvi jāsacer dotos mākslas darbus vienojoši elementi un tie attiecīgi jāsagrupē. Kuratori šādu pieeju piesaka kā :alternatīvu ierastajiem mākslas darbu novērtējumiem", taču rezultāts drīzāk ir parodija par izstāžu veidošanas kritērijiem. TOP sadaļas darbi sadalīti desmit apakštopos, kas atspoguļo četru kuratoru (Sniedze Kāle, Līga Lindenbauma, Diāna Barčevska, Valts Miķelsons) subjektīvo izlasi katras tēmas ilustrēšanai: stiprākās sievietes, seksistiskākie darbi, stilīgākie darbi, iemīļotākās izklaides, lielākais [kolekcijas] darbs, skaistākie ceļojumi, ūdeņainākie darbi, dārgākie darbi, dramatiskākās epizodes, kā arī paša kolekcionāra Jāņa Zuzāna atlasītais "kolekcionāra kabinets" ar viņu pašu īpaši iedvesmojošajiem darbiem.

Tēmu definējumi ir, maigi izsakoties, mulsinoši – tie uzsver virspusējus mākslas darbu motīvus un vienkāršo mākslas darbu nozīmi, nevis iegremdē skatītāju to daudzslāņainībā. Arī sadaļu mērogi ir pārlieku atšķirīgi, lai veidotu savstarpēji saskanīgu darbu kopumu, – dzimumlomu stereotipi un politiskās kolīzijas mākslinieciskā ietilpīguma ziņā tiek pasniegtas kā, piemēram, ceļojumu vai sporta spēļu sižetiem līdzvērtīgas tēmas. Sadrumstalotību veicina arī tehnisko parametru miksēšana (piemēram, lielākais darbs) ar intuitīviem interpretāciju impulsiem (stilīgākie darbi), tāpēc jēgpilna izstādes vēstījuma vietā veidojas neveikls un infantils darbu pārskats. Atliek cerēt, ka organizatori centušies radīt "rotaļīgu" un "pašironisku" stāstu par kolekciju, jo ir grūti rast citu attaisnojumu tik nenopietnai attieksmei pret darbos ietverto nozīmi un pašu kolekciju.

Ieslēdziet prožektoru

Bez tematiskajiem topiem izstādi veido vēl divas sadaļas. Ar nosaukumu TOPTOP izveidota tēlniecības sadaļa, kas eksponēta aptumšojumā, – lai to aplūkotu, skatītājam jāieslēdz pie katra darba atsevišķi darbināms prožektors. Te nu atkal izstādes komanda pārcentusies ar "interpretāciju" mēģinājumiem: izstādes iekārtotāja Reiņa Suhanova radītā priekšmetu ēnu spēle, pēc kuratoru domām, papildina skulptūru līdzšinējo interpretāciju. Kādas tieši ir "līdzšinējās" interpretācijas, un kādā veidā ēnas uz zāles sienām ir jebko interpretējošas?

Iespējams, ar to ir domāta neierasta apgaismojuma ietekme uz skulpturālajām formām, taču korektāk to būtu dēvēt par optisku rotaļu vai mēģinājumu interaktivizēt ekspozīciju. Pēdējā izstādes sadaļa top ir atvasināta no vārda "tapšana" un prezentē vēl neesošus kolekcijas darbus – kolekcionāru sapņus. Lai tos aplūkotu, nepieciešams savā viedtālrunī lejupielādēt lietotni, ar kuru telefona ekrānā tiek uzrādīti darbu attēli. Diemžēl mana apmeklējuma laikā šajās muzeja telpās (kā ierasts) nebija pieejami telekomunikāciju pakalpojumi, tāpēc man neizdevās iepazīties ar potenciālajiem kolekcijas darbiem.

Izstāde TOP no top ir privātkolekciju reprezentējošs mākslas notikums, un privāti gaumes kritēriji var būt arī vienīgais atlases princips – kurš gan mūsdienās vispār vēl tic objektīvismam un absolūtajām patiesībām. Tomēr pašas kolekcijas nozīmīgums spēcīgi disonē ar izstādes infantilismu – tā vienlaikus piesaka arī jauno projektu Zuzeum, kas pēc dažiem gadiem tiks atklāts kā Zuzānu privātais mākslas muzejs. Jācer, ka muzeja koncepcija būs daudz izvērstāka un tuvināsies klasiski līdzsvarotajam formātam, kas līdz šim valdījis Mūkusalas mākslas salonā. 

Teorētiski izstādei vajadzēja demonstrēt mākslas kolekcionēšanu kā prestižu, intelektuālu nodarbošanos, taču šis potenciāls ir pazudis bezgaumīgos vienkāršojumos. Izvēlētais uzstādījums liek arī pašiem mākslas darbiem izskatīties pliekaniem – ne miņas no mākslas brīnuma, noslēpuma vai jebkādiem citiem faktoriem, kas mākslu padara par aizraujošu un kolekcionēšanas vērtu garīgo materiālu. Zuzānu kolekcija tiek pasniegta kā nejaušu izvēļu rezultāts, lai gan paši darbi kā atsevišķas vienības liecina par izkoptu gaumi un kompetentu izpratni par mākslas procesiem – nav saprotams, kāpēc tas jāmaskē, piemēram, ar muļķīgiem emoji suvenīriem.

TOP no top

LNMM līdz 17.IX