Programma Latvijas filmas Latvijas simtgadei līdz ar vasaras iestāšanos sasniegusi tieši pusi – pirmizrādīta astotā no sešpadsmit pilnmetrāžas filmām, un kļūst arvien interesantāk vērot, kā visdažādākajos aspektos simtgades filmas atšķiras cita no citas, nekādā ziņā nepazaudējot kopīgo rāmi.
Rekonstruktoru fanātisms
Režisoru Raita Ābeles un Laura Ābeles dokumentāli populārzinātniskā filma Baltu ciltis publiskajā telpā izpelnījusies lielu uzmanību vispirms jau ar "brāļu faktoru" – katrs medijs grib intervēt kopā vismaz abus brāļus režisorus, dažiem paveicas sadabūt visus trīs, arī operatoru Mārci Ābeli. Līdzīga brālības sajūta pavada arī citas norises ap filmu, ieskaitot krāšņi noformēto pirmizrādi, kurā daudzi viesi bija ģērbušies dažādas stilizācijas pakāpes etnogrāfiskajos tērpos vai vismaz ar frizūrām iezīmējuši savu piederību konkrētai domubiedru grupai.
Režisori nepagurst stāstīt, ka filma nebūtu realizējusies bez neskaitāmajiem brīvprātīgajiem palīgiem – vēstures rekonstrukcijas klubu dalībniekiem –, un šādu cilvēku klātbūtne savukārt bijusi tāds kā patiesīguma un tīras sirdsapziņas tests filmas autoriem. Jā, vēstures rekonstrukcijas klubos pulcējas Latvijas senvēstures entuziasti, kuri ar pašu gatavotajiem tērpiem ietaupījuši zināmu daļu filmas Baltu ciltis budžeta, tomēr blakus svaru kausos nācās likt risku, ka viņi sadzirdēs jebkuru falšu noti filmas veidotāju attieksmē pret vēlamo rezultātu vai zināšanās par senlaikiem.
Likumsakarīgi, ka arī brāļu Ābeļu attieksmē pret filmas tematiku un tapšanu jūtams tāds kā "rekonstruktoru fanātisms", kas ir saprotams un pat apsveicams pilnmetrāžas formāta debitantiem ar īsu, taču cienījamu pagātni īsmetrāžā. Salīdzinot ar bieži piesaukto īsfilmu Kurši, kas iemina taciņu uz Baltu ciltīm un iezīmēja brāļu Ābeļu īpašās attiecības ar savu publiku, jaunajā filmā autori gājuši vēl tālāk prom no parastas populārzinātniskas filmas modeļa – atteikušies no šķietami neizbēgamajām runājošajām galvām un daudz vairāk uzticējušies inscenējumiem, nepieciešamo vēsturisko informāciju koncentrējot aizkadra lasījumā. Savukārt teksts jau pirmajos teikumos distancējas no tīras spēlfilmas noteikumiem – autori saglabā skatītāja un skatīšanās procesa klātbūtni, paziņojot, ka ceļojošais tirgotājs Larss "būs mūsu acis un ausis" šajā senajā pasaulē.
Jāpiebilst gan, ka mazliet par daudz pļāpīgi ir abu stāstījumu pavedieni – gan Gunas Zariņas, gan Kaspara Znotiņa balsī klausāmais –, tos mierīgi varētu "izkāst caur marli" un to visu pateikt lakoniskāk, lai skatītājs varētu atvēlēt vairāk laika un uzmanības attēlam. Jo acīm te, protams, ir ko baudīt, vēl jo vairāk tāpēc, ka autori acīmredzot jau iepriekš apzinājušies un centušies neitralizēt vairākus riska momentus. Piemēram, vēlēšanās līdzvērtīgi atainot katru no vienpadsmit baltu ciltīm draud ar zināmu monotoniju, kas filmas izskaņā arī nemanot piezogas, tāpēc prātīgs ir lēmums maksimāli dažādot gan diennakts laikus, gan gadalaikus, kādos Larss nonāk katrā atsevišķajā ciltī. Lai daudzveidotu vizuālos iespaidus, prasmīgi lietota arī animācija, datorgrafika un dažādi operatoru gleznojumi ar dabas elementu tuvplāniem, turklāt simtgades programmas kontekstā interesanti vērot, kā no filmas uz filmu pieaug pašlaik tik populāro inscenējumu iekšējais saturīgums. Viens lielisks paraugs, kā "lēti un labi" radīt efektīgas kaujas iespaidu – nepulcinot masu skatu dalībnieku simtus un neiestudējot "horeogrāfiskus numurus", bet izmantojot lēnu kameras kustību pār gandrīz nekustīgu, taču spriedzes uzvilktu figūru panorāmu.
Mīlestības vārdā
Vēl viena maijā startējusī dokumentālā filma ir režisores Ināras Kolmanes ilgus gadus veidotais darbs Dubultā dzīve. Sekss un PSRS. Tas ir unikālu arhīva materiālu un interesantu faktu apkopojums par šīm tik nesaderīgajām lietām – totalitāro režīmu un iekšējo brīvību, ko paredz intīmas attiecības. Filma piedāvā pārsteidzoši plašu tēmu spektru, eksotiskus vizuālos materiālus un absurda elementus, īpaši no XX gadsimta 20. un 30. gadiem Krievijā (kampaņa Nost ar kaunu! un sieviete kā komunistiskās sabiedrības kopīpašums), vēlāk raibā virtenē savērti atgādinājumi par mūsdienu Latvijai tuvākām parādībām – "gumijas izstrādājumu nr. 2", Jāņa Zālīša grāmatu Mīlestības vārdā, homoseksuālistu vajāšanu, filmu Mazā Vera, leģendāro žurnāla Zīlīte numuru (vai es vienkārši nedzirdēju, vai patiešām filmā netika minēts, ka drosmīgā komiksa mākslinieks ir Māris Putniņš?)...
Vārdu sakot, krāšņa uguņošana visas filmas garumā, gluži kā sākuma kadros pieteikts; brīžiem traģikomiski, brīžiem vienkārši smieklīgi, un tikai viena problēma – visā šajā kaleidoskopā ir mazliet par maz intelekta. Pietrūkst vispārinājuma, secinājumu, kāda apkopojoša pavediena; katrs no filmas daudzajiem runātājiem parādās, izstāsta savu pekstiņu un pazūd, un tikai daži no viņiem prot savu stāstu ievietot kādā plašākā laikmeta ainā, savilkt kopsakarības – tas palīdzētu filmai grodāk turēties kopā, stāstam iegūt sākumu un beigas.
Un vēl viena nianse, kas šajā Latvijas un Francijas kopražojumā diemžēl izskatās kā aiz matiem pievilkts izdabājums ārzemju partneriem, ja tie joprojām nav izauguši no perestroikas radītās modes uz visādām padomjlaiku klišejām, – ievads par Ļeņinu kā visu padomju bērnu (pionieru) vectētiņu, kam pat īsti nav sakara ar turpmāko filmas tematiku. Šī nodrāztā banalitāte turklāt ir nevis ironiski vai absurdi apspēlēta bērna prātā kā Madaras Dišleres spēlfilmā Paradīze 89, bet pieaugušas sievietes balsī pilnā nopietnībā izklāstīta. Kopā ar matrjoškām, kas izmantotas kā stāsta hronoloģiskās strukturēšanas paņēmiens, tas tomēr izskatās kā 90. gadu sākuma stilistikas atavisms visādi citādi diezgan mūsdienīgajā filmas skanējumā.
Portugāļus neredzēji?
Trešā filma šajā apskatā ir negaidīts pārsteigums un neparasta parādība Latvijas kinodzīvē – jau labu laiciņu Rīgā dzīvojošā francūža Siegfried spēlfilma Rīga (Dublis 1), kas kopš maija vidus ir kinoteātra Splendid Palace repertuārā. Interesanti, ka par šo visai netradicionālo un no pragmatiskā viedokļa pārāk garo filmu pirmās ziņas "ieradās no ārpuses" – pagājušā gada novembrī filma ar nosaukumu Riga (Take One) piedzīvoja pasaules pirmizrādi Tallinas kinofestivāla Melnās naktis programmā Dumpinieki ar iemeslu/Rebels With a Cause. Pirmo skatītāju atsauksmes par 140 minūšu garo "dumpošanos" neļāva ne prātā ienākt domai, ka tā kādreiz varētu parādīties Rīgas kinorepertuārā, taču nu tas ir noticis, un no sirds iesaku izbaudīt šo neparasto darbu, ja pietiek pacietības.
Nav iespējams sižetiski definēt, par ko ir filma, stāsta pavediens kā džeza melodija dodas līdzi katram jaunam kadrā satiktam tēlam, ļaujot uzmirdzēt gandrīz neticami spilgtiem aktierdarbiem, īpaši otrā plāna lomās (ja tās te var nošķirt no pirmā plāna). Dzirkstošā Iveta Pole kā visai haotiska Vecrīgas gide, kura nemitīgi pazaudē savas tūristu grupas ("Portugāļus neredzēji?"), emocionāli uzvilktā Elita Kļaviņa, kuras simboliskākā epizode ir lieliski aranžētā pēdējā brīža "ielēkšana lomā", omulīgais "parka filosofs" Arnis Rītups ar skrūvējamu vīna pudeli un līdzjūtīgi saprotošiem jautājumiem nepazīstamai sievietei ("Bardaks galvā, ne?"), vienkārši izcilais Pēteris Ķimelis kā narkotiku apreibināts klasiskās mūzikas fans, eksplozīvi uzspriegotais Kaspars Znotiņš kā smieklīgi tipisks teātra režisors... Kad izbaudāt šos krāšņos tēlus (un te nebūt nav uzskaitīti visi), minūtes skrien gluži nemanot, turklāt viegluma sajūtu vairo filmas saulainā un mīkstā vizualitāte ar reizēm pārgaismotiem kadriem kā senos diapozitīvos. Sabrūk drupās daži priekšstati par to, kādai noteikti ir jābūt filmai un kāda tā noteikti nedrīkstētu būt, un tas neapšaubāmi ir vērtīgs šīs sezonas ieguvums atsaucīga skatītāja pieredzei.
diablo24