Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps pirmizrāžu birums nav palicis bez pēdām – vairākas no relīzēs minētajām 15 pirmizrādēm bija nopietnas pilnmetrāžas filmas un kā tādas arī turpina dzīvot loģisku repertuāra dzīvi. Cik patīkami, ka arī Latvijā tas nu jau ir pašsaprotami – filma pēc pirmizrādes nenonāk autora pagultē, bet gan dodas pie skatītājiem. Turklāt savu paralēlo gaitu turpina arī simtgades projekti, nupat valsts svētkos pirmizrādi piedzīvoja jau trešā filma programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei – Askolda Saulīša Astoņas zvaigznes –, papildinot pamatīgu dokumentālo darbu klāstu.
Patiesībā novembra repertuārs ir vislielākais prieks tieši dokumentālā kino fanam, jo starp jaunajām repertuāra vienībām ir tikai viena Latvijas spēlfilma – Jāņa Norda psiholoģiskā drāma Ar putām uz lūpām, kas savu publicitātes devu jau pārpilnām saņēmusi, tāpēc šajā apskatā varu ar mierīgu sirdi pievērsties dokumentālajam kino, kas Latvijā jau tradicionāli ir spēcīgs un aizraujošs, bet muļķīgu stereotipu dēļ varbūt mazāk ievērots.
Slaveni vārdi
Ja izvēlamies hronoloģisko principu filmu apskatīšanā, pati pirmā jau novembra sākumā uz ekrāniem parādījās režisores Kristas Burānes jaudīgi gleznieciskā Pasaka par tukšo telpu, kurai labus vārdus veltīju jau septembrī, apskatot Rīgas Starptautiskā kinofestivāla Riga IFF pirmizrādes. Lielais Kristaps piešķīra filmai papildu bonusus – titulus Labākais dokumentālā kino režisors un Labākais animācijas mākslinieks –, tomēr labas filmas jau tāpēc ir labas, ka tās nav iespējams sadalīt sastāvdaļās, tā ka skatītājs var arī nepūlēties meklēt, kur tur tā labā režija; pietiek jau, ka animācija nepaliks nemanīta, uzskatāmi demonstrējot elegantu veiksmi žanru saplūdināšanā. Latvietim kā teātra mīļotājam šī smalkā filma par scenogrāfu Andri Freibergu ir gandrīz vai "obligātā literatūra". Ideālā gadījumā būsiet jau redzējuši Kristas Burānes triloģijas iepriekšējās filmas par Māru Ķimeli un Oļģertu Kroderu; ja ne, vismaz Piekto Hamletu (2008) var noskatīties portālā filmas.lv.
No Lielā Kristapa lielajām pirmizrādēm pirmā bija Dzintras Gekas dokumentālā filma Meklējot Tisē, kura pagaidām vēl tikai meklē savu vietu kinorepertuārā, lai gan jau dažos seansos pabijusi K.Sunī. Režisore rīkojusies visai tālredzīgi, filmas nosaukumā piesakot tikai meklējumus (to gaitā taču var gadīties atrast sazin ko) un stāstu ietērpjot tādā kā sapņa formā, izmantodama miglā braucoša motociklista tēlu, taču, par spīti drošības līdzekļiem, mazs skandāliņš ap filmu jau sacēlies – scenārija līdzautors un Tisē meklējumu sākotnējais līdzdalībnieks Agris Redovičs lūdzis režisori izņemt viņa vārdu no titriem.
Kinozinātnieku Redoviču var saprast – mēs tomēr pārāk maz vēl zinām par pašu Tisē, tāpēc ir žēl, ka lielākā daļa filmas laika veltīta viņa atraitnes neslēptajam naidam pret Sergeju Eizenšteinu. Taču var arī šo situāciju apskatīt no amizantās puses – iedomāties, ar kādu ļaunu prieku Tisē atraitne Bianka būtu skatījusies Pītera Grīneveja filmu Eizenšteins Gvanahvato (2015), kas šo viņas teoriju par Eizenšteinu kā seksuāli norūpējušos niecību pārvērta vizuāli krāšņā "uguņošanā".
Eksperimenti un pārsteigumi
Vēl viena filma, kurai pagaidām īsformāta dēļ nav atradusies vieta kinoteātros – un par to nu ir līdz sirds dziļumiem žēl! –, ir Lielā Kristapa labākā dokumentālā īsfilma Lidija, Henrietas un Andreja Verhoustinsku absolūti veiksmīgais kinematogrāfiskais eksperiments, kas spoži izdevies ar operatora Ginta Bērziņa, VFS Films un, protams, galvenās varones Lidijas Lasmanes- Doroņinas palīdzību. No personiskās pieredzes varu apgalvot – pat trešo reizi skatoties šo visās nozīmēs tīro un skaisto filmu (kurā it kā nekas nenotiek), tas tik un tā ir dziļi piepildīts ekrāna laiks, kurā vēl arvien var tik daudz ko saskatīt un pārdomāt. Ļoti gribētos iedrošināt kinoteātru repertuāra plānotājus – šī nu reiz ir tik spēcīga īsfilma (un nemaz ne tik īsa), ka tai mierīgi varētu veltīt atsevišķu seansu un neuztraukties, ka līdz pilnmetrāžas formātam kādas pusstundas pietrūkst.
Vēl viens pārsteigums Lielā Kristapa kontekstā atnāca līdz ar festivāla pēdējo dienu un pašu pēdējo pirmizrādi, kas šķietami jau bija izcelta ārpus visiem rāmjiem un it kā nobīdīta Kristapa notikumu perifērijā. Tomēr komponista Ērika Ešenvalda un režisora Renāra Vimbas (jā, tieši šādā autoru secībā!) dokumentālā filma Ziemeļu gaisma. Komponista dienasgrāmata nav vis nekāds nūģīgs vērojums, kā viens komponists dūc zem deguna visādas nesakarīgas melodijas un velk notis burtnīcā vai nu jau datora ekrānā. Izrādās, Ērikam Ešenvaldam piemīt lieliska humora izjūta un pārpārēm pašironijas, turklāt iespaidīgs ir gan daudzu gadu garumā realizētais projekts ar ziemeļblāzmas meklēšanu visos kontinentos, gan šajā road movie pieredzētās un kadros iemūžinātās grandiozās ainavas. Savu iemīļotāko un smieklīgāko epizodi šajā piedzīvojumā es neatklāšu, varu tikai intrigai piebilst, ka tā sākas ar filmas autoru sajūsminātiem lēcieniem vairākkārtējā himniskā palēninājumā uz eksotiskas ainavas fona Grenlandē (vai Islandē, nav būtiski)...
Ar savu balto puķi
Informācijas blīvums, pamatīgi nostrādāts vēstījums un emocionāli aizkustinoša patriotisma stīga raksturo pagaidām pēdējo novembrī pirmizrādīto filmu – Askolda Saulīša Astoņas zvaigznes, latviešu strēlnieku stāstu. Starp citu, vismaz kinoteātrī Splendid Palace vēl tikpat intensīvi izrāda arī iepriekšējo simtgades cikla filmu, Ilonas Brūveres Ievainoto jātnieku, abas šīs filmas arī Latvijas novados lieliski iederējās valsts svētku svinēšanas kontekstā.
Interesanti, ka abu filmu līdzāspastāvēšana repertuārā un neizbēgamais salīdzinājums ir cerīga prognoze visai simtgades programmai, jo parāda, cik atšķirīgs var būt dokumentālais kino, pat ja tapis tik līdzīgos nosacījumos – abas idejas atlasījusi viena žūrija, abas filmas stāsta par vēsturiskiem un Latvijas valstij būtiskiem notikumiem, abas balstītas arhīvu materiālos un dokumentos, bet rezultāts skaidri apliecina katra autora rokrakstu un atšķirīgo skatu uz dzīvi.
Askolds Saulītis vēsturiskas tēmas savās filmās pēta jau gadus piecpadsmit, aizrautīga interese par vēsturi viņu vada arī ārpus filmēšanas procesiem – scenārija līdzautors Dainis Īvāns nesen sarunu ciklā Simtgade un vēl priecīgs stāstīja, ka Askolds kādā muzejā palīdzējis noteikt konkrētas strēlnieku nozīmes tapšanas laiku.
Askolda Saulīša dokumentālajās filmās līdz šim analizēti vairāki nozīmīgi periodi Latvijas vēsturē – Latvijas brīvības cīņas filmā Bermontiāda (2009), Otrais pasaules karš filmās Sarkanais un brūnais (1999) un Keep smiling! (2003), Latvijas trešā atmoda filmās Atmodas antoloģija (2013) un Baltijas brīvības ceļš (2014). Tik pamatīga iedziļināšanās atnes visādu noderīgu pieredzi – piemēram, to, ka nav iespējams aptvert neaptveramo un izstāstīt visus faktus, tāpēc Astoņās zvaigznēs autori izmanto vairāk metaforu, dažus mērķtiecīgus inscenējumus, arī atraktīvu un daudzveidīgu datorgrafiku, kas sapurina informācijas intensitātē brīžiem pagurušo skatītāju.
Būtiska veiksme, kas ļāvusi filmas vēstījumam iegūt pavisam personisku balsi, ir Daiņa Īvāna atradums paša lauku māju bēniņos – radinieka, Lāčplēša ordeņa kavaliera Pētera Lapaiņa vēstules no strēlnieku gaitām. Šķietami neliela, taču ļoti iedarbīga nianse – iespēja visu to pašu skatītājam sakāmo pateikt citiem, daudz dzīvākiem vārdiem un izrotāt ar prātā paliekošām brošiņām, kā "Rīgas švircītēm" vai "man pietiek, es šļūcu pa diegu", un tas lieku reizi atgādina – strēlnieki, kurus mēs tagad pazīstam tikai kā līdzīgās fotogrāfijās sastingušus bravūrīgus vai apmulsušus zēnus, patiesībā bija īsti un dzīvi cilvēki.
Ar strēlnieku tēmu režisoru saista arī pavisam personisks stāsts – vecmāmiņa Milda Katrīne, kura visu mūžu gaidījusi savu strēlnieku Kviesi pārnākam. Šis, manuprāt, ir filmas Astoņas zvaigznes lielākais vinnests – autoru lēmums no tūkstošgalvainā strēlnieku karaspēka izcelt astoņus (es saskaitīju pat vairāk) konkrētus stāstus, kas atgādina par vissvarīgāko. Par to, ka jebkurus laikmetu griežus un lielās tektoniskās svārstības pasaules gaitā rada un veido konkrēti cilvēki, katrs ar savu sirdi un dvēseli, katrs ar savu balto puķi pie strēlnieka cepures.