Latviešu komponistam pasūtīta opusa pirmatskaņojumam Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) sezonas atklāšanas programmu vajadzētu greznot vienmēr. Tas šķiet pats par sevi saprotams, kaut vai tāpēc, ka – kurš gan cits to darīs mūsu vietā. Iespēja sezonas atklāšanā pirmatskaņot speciāli šim notikumam rakstītu Pētera Vaska opusu gan ir ļoti īpaša. Kaut vai tāpēc vien, ka Pētera Vaska mūzika pasaulē ir ļoti pieprasīta. To izdod un pasaulē pārstāv prestižā starptautiskā mūzikas izdevniecība Schott Music International, un jaunu darbu pasūtītāji stāv rindā, par spīti tam, ka tas ir dārgs prieks.
Komponista dzimtenei, protams, ir izņēmuma statuss un noteikumi. Galu galā Latvijas daba un liktenis ir Pētera Vaska galvenais iedvesmas avots. Šis panteistiskais skatījums ir izteikti jūtams arī viņa jaunajā Koncertā obojai un orķestrim, kura solists Andra Pogas diriģētajā LNSO sezonas atklāšanā 5. oktobrī Lielajā ģildē un nākamajā vakarā Liepājas koncertzālē Lielais dzintars bija viens no izcilākajiem obojas spēles meistariem pasaulē – Berlīnes filharmoniķu pirmā oboja Albrehts Maiers.
Orķestrim un klausītājiem šī bija lieliska iespēja vēlreiz, pēc pieciem gadiem, tuvplānā izbaudīt augstākās klases meistara sniegumu, iedvesmoties no viņa spēles apbrīnojamā plūduma, izkoptā toņa, izteiksmīgās intonācijas un patiesā dabiskuma. Savukārt otra virsvērtība vēl tikai sekos – tie būs šī latviešu mūzikas jaundarba atskaņojumi nākotnē, jo diez vai Albrehts Maiers jauno skaņdarbu būs gatavojis tikai šīm uzstāšanās reizēm Latvijā. Arī pirmatskaņojums Rīgā nebija notikums tikai šauram lokam, jo tika raidīts Eiroradio tiešraidē.
Neierasts prieks
"Tā mēs te dzīvojam, un tā skan mūsu zeme," Pēteris Vasks saka par obojas koncertu, kura trijdaļīgo struktūru veidojis kā alegoriju vienas dienas, bet tiklab arī gadalaiku ritējumam vai cilvēka mūžam. Šāda koncepcija mūzikā, protams, nav nekāds jaunums nedz pasaules mūzikas vēsturē, nedz paša Pētera Vaska daiļradē, un saknes sniedzas arī latviešu tautas folklorā. Būtisks ir piepildījums, un tas – lai arī mūzikas formas un dramaturģijas ziņā nebūdams pati pilnība – ir pietiekams, lai pārliecinātu, ka šis ir kas vairāk par kārtējo papildinājumu skaņdarbam, kuru komponists raksta visu mūžu.
Obojas koncerta trijās daļās var saklausīt gan putnu dziesmas, gan latviešu tautasdziesmu alūzijas, dvēseles stīgu dziedājumu, latviski iekrāsotu modālo diatoniku un arī posmus ar Olivjē Mesiāna skaņkārtu sistēmai raksturīgo pustoņu un toņu simetriju. Šie visi, protams, ir Pētera Vaska komponista rokrakstā pazīstami paņēmieni, taču sakārtoti citā, daudz gaišākā, neslēpta prieka piepildītā emocionalitātē. Šī ir pastorāla mūzika, kurā vairs nav visas pasaules sāpju, raižu un ciešanu. Līdz šim tik izteikti skaudrais, traģisma pilnais pamattonis ir atslābis, un minors atkāpjas (gan ne pavisam), atbrīvojot vietu apliecinošam mažoram: "Dziedot dzimu, dziedot augu!"
Albrehts Maiers nāk no Vācijas, kuras koncertapritē noteicoša ir izteikti laikmetīga mūzika, tomēr viņš negarlaikojas Pētera Vaska "vecmodīgajā" mūzikas skaistumā un līdzenuma ainavās. Viņš tai atradis savu lasījuma atslēgu – te poētisku vai nedaudz nostalģisku, te rotaļīgu, kopā ar Andri Pogu un orķestri padarot līdzenumu krietni reljefāku – vedot uz kulmināciju un dabas skaņu centrā liekot cilvēku – oboju kā dziļi personīgu cilvēka balsi. Izvērstajā solo kadencē – vēstījuma galvenā varoņa monologā – Albrehts Maiers ne tikai nodemonstrēja obojas iespēju daudzveidību, bet arī pārliecināja ar attīstības mērķtiecību. Lieliski saspēles partneri bija LNSO solisti, risinot dzīvus muzikālus dialogus ar vēstījuma protagonistu. Īpaši nozīmīga te bija flauta, klarnete, angļu rags un citi pūšaminstrumenti, kā arī sitaminstrumenti.
Orķestra un solista kopspēlei telpiskumu (perspektīvu) piešķīra Liepājas koncertzāles akustika. Tā līdzās diriģenta Andra Pogas prasmei nesaskaldīt domu sīkumos darīja sulīgāku arī otra programmā iekļautā Pētera Vaska opusa Musica appasionata vēstījumu, tomēr simfoniskā orķestra stīgu skanējums tikai iegūtu, ja būtu vēl piesātinātāks un spriegāks. Šeit tieši derētu eksaltācija un tāds skanējuma spēks, kas kulminācijā tuvojas galējai robežai. Šī taču būtu simfoniskā orķestra stīgu grupas priekšrocība iepretim kamerorķestrim.
Bruknera lidojums
Retā iespēja tieši blakus izbaudīt un salīdzināt viena un tā paša orķestra spēli Lielajā ģildē un Lielajā dzintarā īpaši vērtīga bija Antona Bruknera 6. simfonijas atskaņojuma gadījumā. (Nemaz jau nerunājot par to, ka Bruknera simfonijas pie mums ir koncertdzīves retums. Sesto pat neatminos koncertā dzirdējusi!) Vēl tikko Pētera Vaska Musica appasionata lasījumā gribējās sagaidīt brīvāku atvēzienu un aizrautību, bet Antona Bruknera 6. simfonijas atskaņojums to ar uzviju kompensēja.
Gan Andris Poga, gan orķestris beidzot atraisījās pa īstam, izgaršojot Bruknera simfonisma instrumentācijas krāsu un emocionālā vēstījuma bagātību, vairs nebaidoties no iespējamām neprecizitātēm, kādas pirmajā vakarā Lielajā ģildē brīžiem pavīdēja dažu pūšaminstrumentu spēlē. Protams, ir vērtīgi, ka tik krāšņā un atbildīgā programmā mūziķu rīcībā bija šī "otrā reize", jau ar krietni mazāku stresu un lielāku pašpaļāvību.
Nepelnīti reti spēlētais Brukners piedāvā ne mazāku orķestra mūzikas krāšņumu, kādu sastopam un esam raduši apjūsmot Riharda Štrausa vai Gustava Mālera simfoniskajās partitūrās. Tiesa, ir vajadzīga izturība, lai neatslābstoši piepildītu teju stundu ļoti piesātinātas un daudzveidīgas mūzikas, kurā ir daudz uzdevumu solo instrumentiem un to ansambļiem. Tāpēc ir liels prieks, ka Andrim Pogam un LNSO mūziķiem šis uzdevums izdevās: viņi pārliecinoši izcēla gan Bruknera mūzikas iespaidīgos tutti, gan apgaroto smalkumu, izjusti lirisko melodiskumu vai citviet – eleganci un skercozu rotaļību. Bija gan lidojums, gan harmonisks miers, un mežragu kopspēle bija tik plūstoša un līdzena kā vēl nekad. Šķiet, ka LNSO var nebaidīties no paredzētās debijas Parīzes filharmonijā.
Rakstījusi diletante..
Savādāks