Nesen man piezvanīja tobrīd vēl nelikvidētā televīzijas kanāla LNT žurnāliste Natālija Valdniece un rosināja paust viedokli par klepu teātrī. To arī darīju un cita starpā iedomājos, ka sevišķi nežēlīgi jebkuram troksnim skatītāju zālē pakļautas izrādes, kurās nav skaņu efektu. Bet ko lai saka Ģertrūdes ielas teātra jauniestudējumā Situāciju komēdija (producenti – Ģertrūdes ielas teātris un Jevgeņija Šermeņeva, KatlZ) nodarbinātās aktrises Ināra Slucka un Jana Jacuka? Viņu izrādē nav ne skaļi izrunāta, ne pat izčukstēta teksta. Uz ekrāna ir redzams teksts, kas atspoguļo abu sieviešu domas. Tā ir vienīgā mums pieejamā informācija, un tās izteiktais fragmentārisms un faktiski neobligātums pārāk daudz nepalīdz.
Daudz slēgto pozu
Pirmizrādē brīžiem varēja just, ka skatītāji (viņu maksimālais skaits – 75 – ir definēts izrādes pieteikumā) valdās, jo saprot, ka jebkurš troksnis traucē, bet to radīt ir bezgala viegli, jo saliekamie krēsli tādu rada, skatītājam kaut nedaudz sakustoties. Krievijas režisora (viņš pats gan šādu statusu savulaik ir noraidījis, saucot sevi par komisāru) Vsevoloda Ļisovska piedāvātajā izrādē aktrišu klusēšanas ārējās izpausmes un to sazobe ar tekstu veidojas spontāni, jo, kā uzsver izrādes veidotāji, tekstu aktrises katrai izrādei raksta no jauna un sūta režisoram.
Skatītāji zina, par ko klusē aktrises, savukārt viņas nezina, par ko klusē partnere, – tā Vsevolods Ļisovskis skaidro provokatīvo izrādes nosaukumu Situāciju komēdija. Skatītājam nebūtu prātīgi uz to iekrist, jo te nav nedz joku plēšanas, nedz klaunādes. Vsevolods Ļisovskis teicis, ka nav vēlējies atkārtot pavasarī uz Latviju atvesto viesizrādi Klusēšana par izvēlēto tēmu, kurā piedalījās viena aktrise, tāpēc radījis savdabīgu dialogu, kurā "saruna" gan ir tikai šķietama – gan tāpēc, ka otras aktrises tekstu partnere neredz, gan tāpēc, ka neverbālā komunikācija starp abām sievietēm objektīvu iemeslu dēļ nav nekādā sasaistē ar lasāmo tekstu. Savukārt klusējošo aktrišu ķermeņi, īpaši izrādes sākumā, nesastopas dialogā, ir ļoti daudz slēgto pozu un žestu – kāja pār kāju, rokas saliktas uz krūtīm vai arī ar plaukstām apķerts celis.
Ināras Sluckas teksti krievu valodā ir samērā apcerīgi, tie uzdod jautājumus, piemēram, vai vienmēr klusēšana rada klusumu. Janas Jacukas teksti latviski ir tuvinātāki ikdienai, konkrētajai situācijai, pieminot arī teātri, kurā notiek izrāde, un citas absolūti konkrētas lietas. Jautājums ir, kā uz šiem tekstiem skatīties, respektīvi, vai tos raksta aktrises Ināra un Jana vai viņu nosacītās varones Ināra un Jana. Veidojas spriedze starp tekstu un ķermeņu attiecībām, turklāt, līdzko skatītājs cenšas iedziļināties vienā no šiem diviem izrādes komponentiem, otrs neglābjami aizslīd otrajā plānā. Lai arī teksti mainās ļoti lēni, ik pa brīdim, kad uzmanība vairāk pievērsta aktrišu neverbālajai komunikācijai, pieķer sevi pie domas, ka kāds no tekstiem nav izlasīts un jau aizslīdējis vēsturē, dodot vietu nākamajam.
Maz dinamikas
Vēl viens izaicinājums šī izrāde ir tāpēc, ka kustību partitūra ir uzsvērti minimālistiska. Kaut arī Jana Jacuka ir dejotāja, Situāciju komēdiju nevar analizēt no laikmetīgās dejas pozīcijas, jo aktrišu fiziskā eksistence uz skatuves ir mizanscēnu maiņas, nevis horeogrāfijas līmenī. Mākslinieces arī nesteidzas definēt, kādas ir viņu varoņu attiecības, jo arī šajā ziņā izrāde no izrādes var atšķirties. "Izrāde ir enerģijas apmaiņa," LTV Kultūras ziņu sižetā teica Ināra Slucka. Redzamais teksts var arī nojaukt naratīvu – ja par tādu vispār varam runāt –, kas, iespējams, rodas skatītāja apziņā, vērojot sarkanā un zaļā jakā tērptās aktrises. Ja viņu fiziskā eksistence būtu aktīvāka, intensīvāka, rastos sajūta, ka, kombinējot ekspresiju ar tekstu, kam nav loģiskas saistības, veidojas kaut kas līdzīgs dadaistiskam priekšnesumam. Taču dinamikas te ir ļoti maz.
Nezinu, cik auglīgi ir turpināt iet šajā virzienā. Noteikti ir iespējams veidot sazarotāku, polifoniskāku ainu vairākiem aktieriem, ievērojot to pašu principu – ka mizanscēnām ir spontāni radusies attiecību un mijiedarbību loģika, savukārt teksts dzīvo savrupu dzīvi un nav uztverams lineāri. Taču tad ir jādefinē mērķis, ko režisors vēlas sasniegt. Pašreizējie spēles noteikumi ļauj variēt izrādes garumu, tā var ilgt dienām, bet var beigties arī pēc piecpadsmit minūtēm. Iespējams, šo žanru, ja to tā var nosaukt, varētu attīstīt arī interakcijas virzienā, veidojot mizanscēnas tiešā kontaktā ar publiku un izsaucot zināmas reakcijas. Vsevolodam Ļisovskim, cik izdevies lasīt, ir izrādes, kuru struktūru ietekmē skatītāju atbildes uz jautājumiem vai uzdevumiem. Taču tas prasītu sagatavotu skatītāju.
Ja Ģertrūdes ielas teātris sadarbosies ar Vsevolodu Ļisovski turpmāk, būs interesanti vērot, ko mākslinieks izdomās nākamreiz. Viņa radošajā portfolio ir arī 48 stundas gara izrāde pieciem aktieriem un četrdesmit skatītājiem ar septiņiem pārbraucieniem pa dzelzceļu.
Situāciju komēdija
Ģertrūdes ielas teātrī 4.XII plkst. 19