Vertikālās dejas, mūzikas un videoprojekciju izrādes Kvēldiegs veiksmīgā reklāmas kampaņa uz izrādi, kas notika RISEBA Arhitektūras un mediju centrā H2O6, jau trīs reizes pulcējusi kopumā ap tūkstoš skatītāju. Lielisks panākums! Spicējot ausis, dzirdu, ka liela daļa sanākušo neko daudz nezina, bet dzirdēts, ka laba dejas izrāde. Sociālajos tīklos izklaides industrijā labi zināmi vārdi pačivinājuši, un cilvēki seko. Tas priecē, jo vēlreiz apliecina, ka dejai, kas ir ārpus tradicionālajiem skatuviskās tautas dejas un baleta rāmjiem, potenciāli ir liela auditorija.
Aizvien modīgāks kļūst multimediālisms, jo diezin vai dejotāja vien piesaistītu tādu uzmanību. Visam jānāk komplektā – kurš vairs mūsdienās lieto šampūnu bez kondicioniera?! Un ārkārtīgi svarīgs ir mārketings. Tas, ka Liene Grava gandrīz vienmēr dejojot lido, diezin vai derēs kā arguments, labāk, lai viņa lido ar "pirmo reizi Latvijā" ierīču palīdzību.
Tas, ko es redzu
Interesanti, cik lielu lomu mākslas pazinēju piesaistē mūsdienu Latvijā spēlē arī fotogrāfijas vīriešu žurnālā, bet vai nu tas tik svarīgi, galvenais, ka zāle pilna un acis spīd. Pilnā zāle pirmizrādē gan esot radījusi problēmas – krēslu izvietojums kādai lielai daļai publikas sagādājis teju vai tikai radio pieredzi. Tas varbūt nav slikti, īpaši, ja izrāde sola vēstīt par nomoda sapņiem. Arī divi gaismas tablo skatuves abās pusēs vēsta – "Aizveru acis", "Man ir viss". Ja nopietni, saprotu, ka projekts ir dārgs un ieguldījumi jāatpelna, bet nebūtu slikti iedomāties, ka tie, kuri neko neredzēja, diezin vai atgriezīsies, īpaši, ja par dārgu naudu pirkuši biļetes. Ja izrāde lieliski der 100 skatītājiem, nav prāta darbs par katru cenu piebāzt pilnus pakšus cerībā uz ilgtermiņa rezultātu skatītāju piesaistē. Pārāk maza valsts. Otrajā izrādē gan ķeza novērsta, un es visu redzu.
Redzu Lauras Dišleres scenogrāfiju, ko veido idejiski kvēlspuldzes, reāli laikam halogēna spuldžu rindas, kas iesniedzas virs skatītāju rindām un reizēm kustas uz augšu un leju, un blokos te iedegas, te dziest. Redzu gaišu skatuves telpu ar tādiem kā aizslietņiem sānos, kas laikam slēpj "rigeru" darbu (šo vārdu tikko iemācījos – tie ir gaisa operatori jeb tie čaļi, kas drošina un cilā gaisa dejotāju). Redzu ģitāristu Mārci Auziņu dibenplāna centrā un horeogrāfi Lieni Gravu – te viņa uz grīdas ģitāristam blakus un priekšā, te dažādos variantos lido garām, apkārt un virs mūziķa galvas, izmantojot vairākus iekaru veidus, kas attiecīgi dod mazliet atšķirīgas iespējas tam, ko var izdarīt gaisā, bet citu iemeslu kā iepazīstināšanu ar variantiem neredzu. Vēl redzu, ka Mārcis Auziņš ir vīrietis, kurš prot ieskrūvēt spuldzīti. Mārtiņa Dāboliņa vērienīgās interaktīvās videoprojekcijas uz sienas un grīdas es redzu visas stundas garumā. Visu vēl apvij Mārtiņa Feldmaņa gaismas. Laba komanda un zināmas gaidas.
Mulsums pēc fināla
Dodoties uz Kvēldiegu, negaidīju smadzeņu mežģus un rēbusus, jau no kampaņas bija skaidrs, ka galvenais akcents būs uz vizuālo pusi, uz vispārpieņemto skaistuma izpratni un mūžveco stāstu "viņš un viņa". Tomēr solījums par nomoda sapņiem un sadarbība ar horeogrāfiem Agnesi Vanagu un Dmitriju Gaitjukeviču ļāva cerēt uz interesantu izrādi, kurā telpas tilpuma izmantojums, ko dod gaisa dejas, dzīvā saspēle ar mūziku un mūziķi, laba horeogrāfija un Lienes Gravas dejotājas spējas savīsies īpašā notikumā.
Augstu vērtēju Lienes Gravas sniegumu dramatiskajā teātrī, sekoju arī viņas pašas darbiem. Man patīk, ka viņa iet savu ceļu, izrāde Tas, ko viņa neredz parādīja Lieni kā vairāk izklaides virzienā strādājošu horeogrāfi, taču ar labu gaumi, stila izjūtu, ar interesantu komandu un apsveicamu vēlmi un enerģiju darīt par spīti grūtībām, kas ir neatkarīgu projektu daļa. Var diezgan viegli "iesēsties" valsts teātros, kur horeogrāfs paliek otrā plāna lomā.
Tā nu sēdēju un skatījos, novērtēju dažas kvalitātes, apšaubīju citas, skatījos, kā daži skatītāji atstāj zāli jau neilgi pēc sākuma, jutu, ka man blakus dažs garlaikojas, citi vēro ar interesi un elpu aizturējuši. Taču, kad pēc izrādes daļa publikas lēca kājās un sociālajos tīklos virpuļoja sajūsmas tvīti un posti, samulsu. Īpaši par komentāriem, kas turpina atgremot reklāmas kampaņas vārdus "unikāls", "pirmo reizi", "īsts lidojums". Es novērtēju ieguldīto darbu gan no mārketinga, gan mākslinieku puses, tomēr, lai kā arī censtos, netieku vaļā no sajūtas, ka Kvēldiegs bija tāds solokoncerts ar efektiem projekciju un gaisa deju formā un pāris smagas elpas pārejām (šņākuļošana miegā? Ja tā, kāds tam sakars ar nomoda sapņiem?), un dažiem naiviem režijas paņēmieniem, kas man palīdz saprast, kas notiek.
Jēgas līmenis paplāns, vizuālie un kinētiskie notikumi ievelk uz īsu brīdi un tad stagnē, horeogrāfija kaut kā pārāk treniņstundiska sapņu pasaulei. Es nemeklēju kaut ko ārpus tā, uz ko Kvēldiegs pretendē, jo varu izbaudīt tikai formas darbus un arī labprāt ļaujos izklaides saldmei. Cenšos redzēt visu tādu, kāds tas ir, nevis tādu, kāds tas varētu būt. Mokas, kas radās no vēlmes piederēt vairākumam (ja stāvovācijas un jūsmas tvīti nebija mārketinga stratēģija), liek domāt par kontekstu. Vai tiešām tas bija Latvijai kaut kas tik svaigs?
Tikai mana fantāzija
Atceros Nacionālā teātra izrādi Makss un Morics Antas Priedītes horeogrāfijā 2009. gadā – tur gaisa dejošana tika izmantota interesantāk, tāpat arī Olgas Žitluhinas izrādē Aplam Latvijas Nacionālajā operā 2010. gadā. Izrāde ar solisti dejotāju starp vīriešiem mūziķiem un rigeriem pērn bija arī Elzas Leimanes Vārna, un tajā vēstījums izdevās daudzslāņaināks. No Kvēldiega manā atmiņā visspilgtāk palikušas ainas, kurās redzēju rigeru patiesi lidojam augšup un lejup pa kāpnēm, lai dotu Lienei lidojumu. Tad lampiņas zibsnis izgaismo viņu ar rokām pie viņas vidukļa. Ja stāsts ir par mīlas trīsstūri, kurā mūziķis fantazē par Lieni, kamēr viņas īstā kaisle un dzīve notiek aiz aizslietņa ar rigeriem, līdz Mārcis eksplodē ģitāras skaņās un projekcijas mirgojošo līniju izvirdumā, man kļūst interesanti.
Tomēr darba struktūra liecina, ka šī ir tikai mana fantāzija. Realitātē stāsts ir vai nu par Mārci, kurš sapņo par Lieni visādos rakursos, vai par Lieni, kura tiecas iesapņoties Mārča pasaulē, bet viņš tikai sēž un spēlē un viņu lāgā neredz. Varbūt par abiem, kas, iespējams, reiz arī satikās, tikai viņam galva bija uz augšu, viņai uz leju, un tas bija pārāk neparasti, lai viņi paliktu kopā ilgāk. Un ar to vien, ka Mārcis prot ieskrūvēt lampiņu, nepietiek, lai arī kā sievietes apgalvotu, ka vēlas praktisku vīrieti.
Kas gan ar mani nav kārtībā, ka nevaru izbaudīt šo stundu ilgo koncertu un piedzīvot meditāciju kā citi cilvēki? Iespējams, gribu saprast, ko izteiksmes līdzekļi, kas prasa lielus finansiālus un laika resursus, dod tādu, kas nebūtu iespējams, ja viņi abi būtu dienas gaismā, bez video un gaisa dejošanas ierīcēm un lampiņu dekora? Ja Liene vairāk lido, dejojot bez «aparātiem», kāpēc viņa vēlas cīnīties ar gaisu, zinot, ka līdz cirka līmenim netikt? Tam nebūtu nozīmes, ja no sarunas starp trosēm, gumijām, gaismas līnijām un skaņu stīgām sanāktu vēl kāda cita saruna, nevis tikai sausa tehniska sakritība.
Man interesantākā ir aina, kurā Liene ar galvu uz leju dejo ap Mārča galvu, tad paceļas augstāk, lai izdejotu tādu kā greizo spoguļu karaļvalsts satikšanos ar lauzītām līnijām, spirālēm un laikā iestieptu multiplicētas kustības projekciju pelēcīgā gammā. Šīs ainas sajūta šķiet vistuvākā iecerei. Tas ir mans "mazāk ir vairāk" un varētu kļūt par daudzināto meditāciju, kur meklēt starta telpu nomoda sapņiem.