Reiz Venēcijas Arhitektūras biennāles kurators Ārons Betskis uzaicinātajiem arhitektiem ļāva Venēcijā radīt instalācijas un tēlnieciskus objektus, lai parādītu, ko arhitekti spēj, ja nav nekādu funkcionālu, inženiertehnisku vai budžeta ierobežojumu. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā notiekošā izstāde Fragile ir trauku zīmola an&angel radošā vadītāja Arta Nīmaņa šāda ļaušanās eksperimentiem ar stiklu, kad nav nekādu ārēji noteiktu nosacījumu.
Ar vienu kāju mākslā
Latvijas Mākslas akadēmijā stikla mākslai līdzās tēlniecībai atvēlēta vieta Vizuāli plastiskās mākslas nodaļā kā vienai no tās apakšnozarēm. Izglītības programma veidota ar uzsvaru uz tradicionālajiem mākslinieka izglītības priekšmetiem. Arī Artis Nīmanis, būdams šīs nodaļas absolvents, atzīst, ka gan studiju laikā, gan pēc akadēmijas beigšanas juties kā stikla mākslinieks, kas no studētā materiāla rada mākslas darbus, nevis funkcionālus priekšmetus. Kā maģistrantūras diplomdarbu gan Artis Nīmanis kopā ar kursabiedreni Andželu Auzarēju-Auzeri izstrādāja trauku kolekciju, ko akadēmijas pasniedzēji novērtējuši ar zemu atzīmi galvenokārt tāpēc, ka tā neatbildusi nodaļas specializācijai uz mākslu, nevis funkcionālu dizainu.
Taču pašmāju izglītības programmas pozicionēšana nav pietiekams iemesls, lai viegli šķērsotu robežu starp dizainu, dekoratīvo mākslu un "īsto" mākslu. Turklāt mākslinieku koķetērija ar patiesi praktisku vai tikai šķietami funkcionālu priekšmetu radīšanu tiek uztverta daudz labvēlīgāk nekā dizaineru centieni mākslas laukā. Tā jauno britu mākslinieku/YBA paaudzes pārstāves Sāras Lukasas betona un MDF mēbeles Milānas Dizaina nedēļā pirms diviem gadiem tika pieņemtas ar labvēlību un iecietību, tajās netika meklētas īpašas tehnoloģiskas un konceptuālas inovācijas. Taču beļģu/holandiešu dizaineru duetam Studio Job, kuru radītais nepārprotami ir tēlnieciski objekti, nevis funkcionālas lietas, gadiem ilgi jātaisnojas par uzdrīkstēšanos ar vienu kāju atrasties mākslas teritorijā. Paši Studio Job radītāji par situāciju ir izteikušies skarbi, ka starp mākslas un dizaina jomu ir nepārvarams mūris un ka viņi jūtoties kā iesprostoti Austrumberlīnē, no kuras uz Rietumiem izbraukt aizliegts.
Grūti iedomāties, ka Artis Nīmanis viegli tiktu pieņemts vietējās augstās mākslas aprindās. Varbūt arī nevajag. Šķiet, ka viņa izstādē eksponētos darbus droši var klasificēt kā kvalitatīvu dekoratīvo mākslu, šajā gadījumā ar jēdzienu "dekoratīvā māksla" pavisam vienkārši saprotot tehniski un mākslinieciski augstvērtīgus, skaistus priekšmetus bez funkcionālas noslodzes. Uz tiem lūkojoties, var apbrīnot stiklu kā materiālu, daudzās tā apstrādes tehniskās iespējas un Artim Nīmanim raksturīgo stikla un dažādu metālu savienojumu vienā materiālā. Darbu nosaukumi ierosina fantāziju, lai priekšmetu formās saskatītu kādas nosaukumā minētā atblāzmas, bet nevedina ne uz eksistenciālām pārdomām, ne filozofiskiem secinājumiem. Tas ir stikla formu, līniju, krāsu un gaismas atspulgu skaistums per se.
Zināšanu atspoguļojums
Tradicionāli līdzās dekoratīvās mākslas priekšmetu skaistumam tiek apbrīnotas arī to radītāju tehniskās spējas kaut ko tādu izgatavot. Par stikla mākslu mūsdienu izpratnē tiek runāts kopš 1870. gada, kad franču stikla meistars Emils Galjē parakstīja savu darbu, gluži kā to būtu darījis gleznotājs vai tēlnieks, kļūstot no anonīma amatnieka stikla darbnīcā par individuālu mākslinieku. Stikla priekšmetu izgatavošanas un apstrādes tehnikas attīstījās, un gadsimtu vēlāk, XX gadsimta 60. gados, mākslinieki darbus varēja izgatavot patstāvīgi bez lielo darbnīcu vai rūpnīcu tehniskās palīdzības.
Mākslinieka Dominika Labino atklātā formula stikla kausēšanai zemā temperatūrā bija viens no galvenajiem iemesliem, lai tā sauktais studiju stikla mākslas virziens būtu dzimis. 70. gados stikls mākslinieku vidū bija tik populārs, ka koledžās un universitātēs cita pēc citas tika atvērtas šī materiāla apstrādes tehniku programmas. Amerikā nodibināta tikai stikla mākslas apguvei veltītā Pilčakas stikla skola Sietlas tuvumā.
Artis Nīmanis neapšaubāmi labi pārvalda dažādas stikla priekšmetu izgatavošanas un materiāla apstrādes tehnikas un aktīvi piedalās darbu tapšanā. Taču viņš vairāk darbojas kā kurators, kas labi pārzina dažādu stikla pūšanas meistaru spējas un kā tās – katru atsevišķi vai kombinējot kopā – izmantot savu ideju realizācijai, kā arī ko vēlāk ar izpūsto var izdarīt pēcapstrādes stadijā. Lūkojoties uz izstādes Fragile darbiem, nevajadzētu iedomāties, ka tie tapuši, Artim Nīmanim vienam pašam darbojoties savā darbnīcā, un ir viņa amatniecisko spēju apliecinājums. Tie drīzāk ir Arta Nīmaņa zināšanu atspulgi.
Dažkārt, lai dekoratīvās mākslas priekšmetiem piešķirtu papildu nozīmi, tos konceptualizētu vai kā citādi censtos izlikties, ka tie ir kas vairāk, nekā tie paši par sevi jau ir, tiek izmantots izstādes iekārtojuma dizains, tam pievienojot video, skaņu un attēlu. Fragile iekārtojumu par gluži askētisku nevar nosaukt. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja galvenā izstāžu zāle ir tumša, izgaismoti tikai eksponētie priekšmeti, un tos pavada īpaša skaņu ainava. Taču tas viss, šķiet, tikai tādēļ, lai niansētāk atklātu stikla īpašības, tā attiecības ar gaismu, nevis darbiem piešķirtu vēl kādu konceptuālu nozīmi. Izstādes tekstā minēto atsauču uz četrām dabas stihijām varētu arī nebūt, pietiek ar stiklu pašu par sevi.
Artis Nīmanis
Izstāde Fragile
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā līdz 19. jūnijam