Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Intervija ar arhitektūras vēsturnieci Mariju Drēmaiti. Lietuviešu graujošais oportūnisms

"Arhitektu atmiņas ir saistītas ar lietuviešiem kopumā raksturīgo attieksmi pret sevi kā pasīvajiem pretiniekiem padomju sistēmai, ka viņi sadarbojušies ar to, lai sistēmu apietu vai pat grautu," stāsta lietuviešu arhitektūras vēsturniece Marija Drēmaite.

Kad pirms pāris gadiem tika izdots ceļvedis par Kauņas arhitektūru XX gadsimtā, to visvairāk pirka paši pilsētnieki, cenšoties saprast, kas viņu pilsētas arhitektūrā ir tik vērtīgs. Tagad gan Kauņas, gan Viļņas XX gadsimta arhitektūras ceļveži ir piedzīvojuši četrus izdevumus lietuviešu valodā un divus angļu valodā. Viena no superpopulāro ceļvežu autorēm ir arhitektūras vēsturniece Marija Drēmaite. Doktora grādu viņa ieguvusi par Lietuvas starpkaru modernisma pētījumu, taču vēsturnieces interešu lokā ir arī Lietuvas industriālais mantojums un XX gadsimta arhitektūra kopumā. Marija Drēmaite ir Viļņas Universitātes asociētā profesore un strādā Viļņas Universitātes Vēstures fakultātes Vēstures teorijas un kultūras vēstures nodaļā. Rīgā viņa prezentēja savu jaunāko grāmatu Baltic Modernism. Architecture and Housing in Soviet Lithuania/Baltijas modernisms. Arhitektūra un mājokļi Padomju Lietuvā, ko publicējusi Berlīnes izdevniecība DOM Publishers.

Kā jūs saucat padomju okupētajā Lietuvā pēc Otrā pasaules kara tapušo arhitektūru? Latvijā dažkārt, vēloties izvairīties no ideoloģiskās piesaistes, to sauc vienkārši par pēckara modernismu, dažreiz tomēr par padomju modernismu. Vai tam ir nozīme, kā mēs nosaucam kāda perioda arhitektūru?

Es piekrītu viedoklim, ka šī laika arhitektūra ir cieši saistīta ar varas ideoloģiju. Mana pētniecības metode ir sociāli kulturāla vai politiski kulturāla. Ja es būtu gribējusi būt neitrālāka savā attieksmē, to dēvētu par pēckara modernismu. Tad tas ir vienkārši hronoloģisks periods, kuru var sasaistīt ar Rietumu pēckara modernismu, Eiropas arhitektūrā notiekošo. Nosaucot šajā periodā tapušo arhitektūru par padomju modernismu, norādām gan arhitektūras tapšanas laiku, gan ģeogrāfisko vietu, gan arī saistību ar valdošo ideoloģiju. Viss šajā laikā uzceltais bija cieši saistīts ar varu, valsts centralizēto plānošanu, valsts projektēšanas institūtiem.

Manuprāt, ja kāda ēka tiek pieskaitīta pie padomju modernisma, tās arhitektoniskā kvalitāte automātiski netiek pazemināta, bet ir arī skaidrs, ka šī laika arhitektūru nevar pētīt absolūti neitrāli, it kā tā būtu vakuumā ieslēgta tikai estētiska parādība, jo tā tas nebija. Protams, mūsdienās vēl dzīvie padomju laika arhitekti cenšas izvairīties no ideoloģiskās sasaistes. Pat ja viņi projektējuši, piemēram, Komunistiskās partijas centrālo biroju ēkas, viņi nerunā par šo celtņu ideoloģisko slodzi, bet cenšas uzmanību vērst uz ēkas estētiskajām kvalitātēm: kā viņi projektējuši apjomus, novietojuši ēku vidē, stāsta par materiālu izvēli un dekoratīvajiem paņēmieniem, vārdu sakot, cenšas izvairīties runāt par ēkas būvniecības mērķi, jo tas no mūsdienu skatpunkta nav viennozīmīgi vērtējams. Vai, piemēram, viņi projektēja tā sauktās laulību pilis kāzu ceremonijām arī kādreizējās kapsētas vietā, kas, lai uzbūvētu jaunceltni, tika iznīcināta, un apkārtne nosaukta par parku. Mūsdienās par to nav ērti runāt.

Vai lietuviešu arhitektūras un mākslas vēsturniekus interesē šis periods?

Jā, pirmie pētījumi tika veikti XX gadsimta 90. gados. Lietuviešu arhitekti visu laiku ir uzskatījuši, ka viņi arī okupācijas laikā pretojās padomju varai, ka iebilda pret standartizāciju, tiecās uz Rietumiem, mēģināja Rietumu arhitektūras idejas ieviest Lietuvā, centās radīt mazos Rietumus Padomju Savienības robežās. Jaunos vēsturniekus un pētniekus interesē, kā tas notika.

Daudzas padomju laikā tapušās ēkas jau laikus tika iekļautas aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Tas notika jau XX gadsimta 80. gados, jo toreiz padomju gados jaunie arhitekti bija nostiprinājuši savas pozīcijas – viņi ieņēma augstus amatus un bija sabiedrībā respektēti. Arhitekti panāca, ka viņu pašu vai kolēģu projektētās ēkas tika novērtētas un iekļautas aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstos. Jau 80. gados tā tika aizsargātas apmēram 10–20 padomju modernisma ēku, atjaunotās neatkarīgās Lietuvas laikā šo sarakstu papildināja. Protams, ir bijuši gadi, kad pēc kara tapusī arhitektūra tikusi vairāk pētīta, un ir klusuma periodi. Jaunās tūkstošgades sākums bija laiks, kad padomju mantojums piedzīvoja revīziju, jo tad pilsētu centros tika veikta šī laika perioda ēku pārbūve un radās jautājumi, vai tā ir laba arhitektūra, kā mums jāvērtē šis periods.

Manuprāt, nozīmīgs bija arī mūsu kopīgais ar kolēģiem arhitektūras vēsturniekiem Vaidu Petruli un Jūrati Tutlīti veiktais pētījums par padomju laika arhitektūru Lietuvā, kurš grāmatā iznāca 2012. gadā. Tas bija viens no pirmajiem nopietnajiem pētījumiem, kas uzdeva jautājumus, kas bija padomju modernisms, kā tas attīstījās, atklāja, ka tas nav viens homogēns periods, ka tajā ir dažādi posmi. Mēs toreiz izveidojām 100 padomju modernisma ēku katalogu. Tā nebija labāko paraugu izlase, bet gan interesantāko vai kāda virziena tipiskāko piemēru apkopojums.

Vai arī akadēmiskajā pētniecības vidē jūtams padomju laika mantojums?

Padomju laikam bija raksturīgi, ka pētniecība aprobežojās tikai ar ēku arhitektonisko kvalitāšu aprakstīšanu. Piemēram, padomju laikā izdotā Lietuvas arhitektūras vēsture vairākos sējumos patiesībā ir ēku aprakstu kolekcija bez sociāli politiskā konteksta, bez mākslas darbu vai ēku īpašnieku vārdiem, bez norādēm uz piederību dinastijām vai reliģiskajām konfesijām. Šī metode nebeidzās līdz ar neatkarīgās Lietuvas atjaunošanu. Tā turpinājās arī 90. gados. Man pašai nebija viegli no tās atbrīvoties. Es lasu daudz ārzemju pētnieku darbu angļu valodā, lai apjaustu arī citas pētniecības metodes un veidus, kā rakstīt par arhitektūras un mākslas vēsturi, lai mainītu arī savus priekšstatus, kā arhitektūras vēsture tiek rakstīta un kā vajadzētu par to rakstīt.

Jūs vairākkārt atsaucaties uz britu pētnieka Deivida Krolija rakstīto, kurš arī pievērsies Austrumeiropas kultūras pētniecībai. Kādas ir būtiskākās atšķirības, kā Rietumu pētnieki uztver padomju ietekmes zonā tapušo arhitektūru un kā mēs paši?

Rietumu pētniekiem ir plašāks skatījums. Viņu pētījumu uzmanības lokā nav tikai viena valsts.  Mēs spējam saskatīt atšķirību nianses latviešu, lietuviešu un igauņu arhitektūrā, varbūt vēl baltkrievu un poļu arhitektūras kontekstu, bet Rietumu pētnieku interešu lauks parasti ir daudz plašāks, un viņi spēj redzēt lielākas tendences. Viņiem ir arī plašākas zināšanas vispārējā pasaules vēsturē – ne tikai mākslas vai kultūras jomā, bet, piemēram, arī par Māršala plāna ietekmi uz arhitektūras attīstību. Rietumu pētniekiem nav iekšējo šaubu par šī perioda pētniecības vērtīgumu un nav jāsaskaras ar sabiedrības aizspriedumiem, kāpēc kāds to pēta un kāda viņam pašam ir saistība ar šo laiku un režīmu. Viņi atrodas neitrālākā pozīcijā, bet bieži vien nerunā Austrumeiropas valodās vai neizprot neformālās kustības padomju režīma ietvaros.

Jūs kā lūzuma punktu lietuviešu arhitektūras attīstībā minējāt 1959. gadu un kafejnīcas Neringa interjeru Viļņā. Latvijas pētnieki parasti atsaucas uz 1955. gada PSKP Centrālās komitejas un PSRS Ministru padomes pieņemto lēmumu Par pārmērību novēršanu projektēšanā un celtniecībā, ar kuru Staļina laika arhitektūras izteiksme tika nomainīta pret modernismu.

Jā, bet šis lēmums vispirms tika īstenots būvniecībā, un arhitektūras modernizācija sākās tikai ar 1956. gadu. Es nosaucu 1959. gadu, jo tie pāris gadi bija tāds pārejas laiks. Starp citu, tas bija ļoti interesants un savāds laiks. Arhitekti saprata, ka vara pieprasa atteikties no dekora, bet nezināja, ko piedāvāt tā vietā. Paneļu konstrukcijas vēl nebija ieviestas, un tā tika celtas neoklasicistiskas formas ēkas, bet bez dekora fasādē. Tad vēl bija tāda lieta kā Hruščova jaunības kults jeb jauno speciālistu kults. Visi vecie arhitekti tika atbīdīti nost, un visus vērienīgākos pasūtījumus saņēma jaunie. Viss tika nodots jaunajiem speciālistiem, kuriem bija iespēja pārņemt varu un kuri skaidrāk saprata, ko no viņiem gaida režīms un sabiedrība.

Šie arhitekti, studējot Staļina laikā, bija izkopuši labas vēsturiskās arhitektūras zīmēšanas prasmes un ieguvuši labas zināšanas par klasisko arhitektūru. Viņiem bija laba apjomu un proporciju izpratne, ko viņi vēlāk īstenoja modernisma arhitektūras izteiksmē. Arhitekti, īpaši mūsdienās, no vienas puses, uzsver, ka modernisma idejas viņi izmantojuši kā pretestības līdzekli padomju režīmam, bet, no otras puses, atzīst, ka oficiālās iestādes un varas struktūras pieprasīja, lai arhitektu projektos būtu vairāk stikla, vairāk metāla, vārdu sakot, vairāk modernisma.

Vai lietuviešu arhitekti labprāt runā par padomju periodu? Latvijas arhitekti ir ar mieru stāstīt par saviem hobijiem, bet nelabprāt atceras sistēmas ideoloģisko spiedienu.

Tā ir arī Lietuvā. Īpaši grūti ir sarunāties pēdējos gados pēc Krimas aneksijas. Tagad vārdu "padomju" Lietuvā ir ļoti sarežģīti lietot. Vispār visus cilvēkus, kuru aktīvie gadi bija padomju laikā, nav viegli intervēt, un ar viņu stāstīto ir jābūt ļoti uzmanīgam. Cilvēki ļoti filtrē sakāmo un savas atmiņas piemēro mūsdienu situācijai un laika prasībām. Manuprāt, pēdējos divos trijos gados pēc Krimas aneksijas tapušās intervijas gandrīz vispār nav izmantojamas akadēmiskā darbā kā informācijas avots.

No savas pieredzes, intervējot arhitektus, varu teikt, ka viņu stāstīto var iedalīt vismaz divās grupās. 60. gados strādājušie arhitekti parasti ļoti lepni stāsta par savu darbu un paveikto. Viņi lepojas ar neformālajiem kontaktiem ar partijas vadoņiem, kā viņi Lietuvā centās ieviest Rietumu arhitektūras principus, kā arhitekti padomju sistēmu apveda ap stūri un kā mānīja Maskavu, saņemot līdzekļus vienam mērķim, bet izmantojot citiem. Arhitektu atmiņas ir saistītas ar lietuviešiem kopumā raksturīgo attieksmi pret sevi kā pasīvajiem pretiniekiem padomju sistēmai, ka viņi sadarbojušies ar to, lai sistēmu apietu vai pat grautu. Mēs to saucam par graujošo oportūnismu.

Pavisam citādi ir 70. un 80. gadu mijā strādājušo jauno arhitektu stāsti. Viņu nostāja pret sistēmu ir izteikti negatīva. Tajā laikā visas svarīgākās pozīcijas bija ieņēmuši vecākie kolēģi, kuri saņēma vērienīgākos pasūtījumus. Jaunajiem tika tikai sīki projekti un standartizētā dizaina pielāgošana vietējai situācijai. Šie arhitekti ir ļoti kritiski pret padomju laika tehnoloģiskajām iespējām un pieejamiem materiāliem, viņi uzskata, ka nav bijis iespējams gandrīz neko uzcelt, jo materiālu klāstā bija tikai ķieģeļi, betona paneļi un sliktas kvalitātes betons. Viņi ironiski izturas pret pētnieku sajūsmu par 70. un 80. gados tapušo individuālo dizainu – interjera risinājumiem publiskajās ēkās un speciāli dizainētajām mēbelēm. Arhitekti stāsta, ka tie tapuši izmisuma apstākļos, tajos izmantoti paši vienkāršākie materiāli un tehnoloģiskās iespējas. Tā ka daudz kas atkarīgs no paaudzes, kuru arhitekti pārstāv.

Kas ar arhitektiem notika XX gadsimta 90. gados? Kā viņi adaptējās jaunajā situācijā?

Tas bija sarežģīti. Dažkārt arhitektu paaudzi, kas sāka darbu 70. un 80. gadu mijā, dēvē par bāreņiem, jo viņiem bija ļoti grūti pielāgoties tirgus ekonomikai. Ne visi bija tik drosmīgi, lai dibinātu savus uzņēmumus un arhitektu birojus. Ir atmiņas par pirmo privāto arhitektu biroju dibināšanas laiku un kolēģu neizpratni, kā šie biroji spēs sevi tehniski nodrošināt, jo šķita, ka biroju tehnika ir pieejama tikai valsts institūtos un ka to nav iespējams iegādāties privāti. Pat tiem, kas nodibināja birojus, nebija daudz pasūtījumu, tāpēc līdz 90. gadu vidum daudzi arhitekti pameta profesiju.

Jūs lekcijā minējāt, ka arhitektiem bija grūti samierināties ar privileģētā statusa zaudēšanu.

Jā, padomju laika vēlīnajā periodā lietuviešu arhitekti sabiedrībā bija iekarojuši tādu pozīciju, ka viņi valdībai noteica, ko un kā būvēt. Būt arhitektam bija ļoti prestiži. Arhitekti uzskatīja, ka viņi ir sabiedrības līderi. Jūs varat iedomāties, kā viņi jutās, kad 90. gados pēkšņi privātie pasūtītāji noteica, cik daudz stāvu ēkai viņi vēlas, cik naudas grib ieguldīt, un izdarīja spiedienu izvēlēties lētākus risinājumus. Arhitektiem bija grūti savu darbu novērtēt naudā un iesaistīties konkurencē par pasūtījumiem.

Jūs lietuviešu padomju modernismu esat nosaukusi arī par sentimentālo modernismu.

Jo vairāk pētu šo periodu, jo vairāk saskatu lietuviešu arhitektu dziļo respektu pret kultūras mantojumu un tā vērtībām plašā šo jēdzienu nozīmē. Visu triju Baltijas valstu galvaspilsētas ir saglabājušas modernās arhitektūras maz skartas skaistas vēsturiskās vecpilsētas. Piemēram, lietuviešu arhitekti stāsta: kad tika ieviestas paneļu konstrukcijas, viņi atteikušies šādas ēkas projektēt Viļņas centrā. Tās visas tika uzbūvētas piepilsētās.

Līdzīgi ir ar Baltijas jūras kūrortu arhitektūru – lietuviešu arhitekti atteicās projektēt milzīgās sanatoriju ēkas piekrastes mežos. Viņiem bija dziļš respekts pret nacionālo ainavu, īpaši tāpēc, ka šķita, ka Lietuvas dabas ainava ir vienīgais, ko mums padomju vara nevar atņemt. Protams, dažkārt šis iekšējais protests pret padomju arhitektūru izpaudās naivā un sentimentālā veidā. Vēl, manuprāt, svarīgi, ka lietuviešu modernisti saglabāja pirmskara modernisma pēctecību. Pat XX gadsimta 60. gados Lietuvā bija maz Maskavas un citu padomju republiku arhitektu projektu. Lietuvā tika saglabāta ļoti slēgta projektētāju sabiedrība, uz kuru spēcīgu iespaidu bija atstājuši Lietuvas pirmskara modernisti ar priekšstatu par Lietuvas ainavas būtību, ka tai jāizskatās modernistiskai, bet tomēr tradicionālai. Šī priekšstata nostiprināšanā nozīmīga loma bija arī arhitektu braucieniem uz Somiju. Kopš 1959. gada pilni autobusi ar arhitektiem devās uz šo nosacīti padomju varai draudzīgo valsti. Tur viņi redzēja tieši tādu modernismu, kas bija laikmetīgs, tomēr arī nacionāli tradicionāls un tuvs vietējai mentalitātei, piemēram, modernismam raksturīgas ēku formas, kas būvētas no vietējiem materiāliem – ķieģeļa, koka, akmens.

Jūs esat pievērsusi uzmanību arī tēmai par disidentismu arhitektūrā.

To rosināja pašlaik Londonā dzīvojošā arhitekte un arhitektūras teorētiķe Inese Veizmane, kura ir publicējusi grāmatu Disidentisms arhitektūrā. Mēs ar kolēģiem daudz šaubījāmies par viņas koncepciju, jo, manuprāt, arhitektūrā, tāpat kā filmu industrijā, disidentisms ir iespējams tikai ļoti nosacīti, jo šajās jomās nav iespējams strādāt ārpus sistēmas ietvara. Lietuviešu arhitekti daudz stāsta, kā viņi pretojušies padomju varas sistēmai. Tā ir jauka doma, un es ticu, ka viņi patiešām centās pretoties, bet tu nevari celt pats sev vai saņemt pasūtījumus ārpus sistēmas.

Arhitekti neko nevarēja iebilst, ja viņiem pasūtītajā viesnīcas ēkā ārvalstu tūristiem bija jāparedz telpas VDK un jāieprojektē noklausīšanās sistēmas. Nekas daudz nav līdzēts, ka pats viesnīcas veidols ir ļoti modernistisks. Ineses Veizmanes koncepcija man lika aizdomāties par disidentisma neiespējamību. Protams, arhitekti centās strādāt arī privāti. Zinu kādu piemēru par lietuviešu arhitektu, kurš nevēlējās stāties darbā valsts projektēšanas institūtos. Viņš strādāja mājās – savā trīsistabu dzīvoklī kādā no Viļņas mikrorajoniem. Lielākoties viņa pasūtītāji bija tā sauktie bagātie spekulanti no Kaukāza valstīm. Bija periodi, kad šim arhitektam nebija oficiālas darbavietas un ienākumi arī neregulāri. Jā, nestrādāt valsts projektēšanas institūtos varētu būt viena no disidentisma formām. Disidentisma pazīmes es saskatu arī tā sauktajā papīra arhitektūrā, kurā īpaši spēcīgi bija igauņi.

Vai Lietuvā arī bija papīra arhitektūra?

Parasti uzskata, ka igauņi arhitektūrā ir vairāk domātāji, savukārt mēs ar jums, latviešiem, – darītāji. Taču man šķiet, ka mums ir vairāk jāpēta, ka daudz kas papīra arhitektūras jomā pie mums vēl nav zināms.

Kā jums šķiet, kāda ir padomju modernisma arhitektūras nākotne? Kas ar šajā laikā celtajām ēkām notiks?

Diskusijas par padomju modernismu sabiedrībā aktualizējas lielākoties tad, kad kādu šajā laikā celtu ēku plāno nojaukt. Varētu šķist paradoksāli, bet cilvēki galvenokārt iebilst pret ēku estētiku, nevis ideoloģisko vēstījumu. Lai gan jautājums, vai briesmīgs režīms spēj radīt kvalitatīvu arhitektūru, kaut ko saglabāšanas vērtu, varētu šķist loģisks. Piemēram, nekustamo īpašumu tirgū augstu kotējas Staļina laikā celtās ēkas. To celtniecības kvalitāte ir augstāka nekā vēlāk būvētajām, un to izskats ir tradicionālāks, cilvēkiem saprotamāks. Viņiem netraucē fakts, ka tās celtas padomju režīma nežēlīgākajā posmā.

Iebildumi pret padomju modernisma ēkām galvenokārt ir tāpēc, ka tās tika būvētas masveidā un turklāt sliktā kvalitātē. Ēkas pirmajā mirklī nešķiet skaistas, un cilvēkiem ir grūti iedomāties, ka tās varētu būt glīti atjaunotas. Lietuvas parlaments joprojām atrodas Lietuvas PSR Augstākās padomes ēkā, kas uzcelta 80. gadu beigās, Lietuvas valdība strādā bijušajā Komunistiskās partijas Centrālās komitejas namā. Protams, šīs ēkas ir atjaunotas, un nevienam nerada problēmas tas, ka mūsdienu valsts augstākās pārstāvniecības atrodas padomju sistēmas iestādēm celtajās ēkās. Biroji paliek biroji. Tāda dubultā morāle. Es patiesībā Lietuvā neesmu redzējusi nevienu labu padomju modernisma ēkas renovāciju. Tiek lietoti citi materiāli. It kā sīkums, bet tas maina ēkas apjomu, ritmu, telpiskumu, protams, tonalitāti un īpaši virsmas faktūru, kas uzreiz maina ēkas proporcijas. Cilvēkiem šķiet: ja tu runā un pēti šo periodu, tev ir nostalģija pēc tā, bet tā tas nav. Mani interesē pašai saprast un citiem paskaidrot, kā arhitektūra darbojās padomju sistēmā, kā tā varēja pastāvēt, kā tika celtas ēkas, kā Rietumu arhitektūras idejas varēja nonākt līdz mums, kā varēja uzcelt kaut ko labu ar ļoti ierobežotiem līdzekļiem. Tas ir paradokss, ka sliktā režīmā varēja tapt arī kāda laba ēka. Es nekad neesmu apgalvojusi, ka viss padomju laikā celtais ir vērtīgs. Lielākā daļa tāda nav.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja