Inga Ābele
Kāpēc jūs piekritāt piedalīties Prozas lasījumos?
Prozas lasījumi ir, kā reiz tos nosauca, rakstnieku Ziemassvētki. Piedalos jau kopš pašiem pirmsākumiem. Tas ir mīļš un satraucošs pasākums. Man tas saistās ar kafijas automātu čurkstēšanu Andalūzijas sunī, kamēr aiz logiem lēnām snieg, un telpa stāvgrūdām pilna. Kaut kādā ziņā tā ir visa mana dzīve. Un arī to dzīve, kuri jau apsniguši. Viņus arī jūtu tajā kopīgās domāšanas telpā. Tāpēc, jā, tas ir notikums. Esmu pagodināta, ka man piedāvā piedalīties, tāpēc piekrītu.
Kāda ir Prozas lasījumu jēga?
Jēga – kāpēc jābūt vēl kādai jēgai? Jēga ir paši lasījumi.
Stāstu, ko lasīšu, es uzrakstīju…
Stāstu, ko lasīšu, es uzrakstīju nesen. Paskatīsimies, kas tajā ir.
Par ko ir šis stāsts?
Tas atkarīgs no lasītāja. Katram stāstam ir tik daudz šķautņu, cik tam ir lasītāju. Pamatā jau visi stāsti ir par attiecībām ar pasauli.
Kas mainās, ja stāstu nolasa skaļi un citi to dzird klātienē?
Klātbūtne. Spēcīga vielmaiņa – domu apmaiņa.
Vai pie savas balss var pierast un iemīlēt to?
Balss ir cilvēks pats.
***
Kristīne Želve
Kāpēc jūs piekritāt piedalīties Prozas lasījumos?
Viens no būtiskākajiem iemesliem – lai motivētu sevi ne tikai rakstīt, bet arī uzrakstīt, pabeigt darbu, pielikt punktu. Otrkārt – vienmēr patikusi Prozas lasījumu īpašā atmosfēra – decembris, tumsa, teksti.
Kāda ir Prozas lasījumu jēga?
Process. Literatūrai (kā jebkurai mākslai) vajadzīgs process. Otrkārt, dzīvā satikšanās ar klausītājiem. Nevaru vien beigt brīnīties, cik to vienmēr ir daudz, un nāk klāt arvien jauni, tā ir patīkama sajūta. Treškārt, rakstītāju komunikācija, tās šodien ir maz.
Stāstu, ko lasīšu, es uzrakstīju…
Stāsta protagonista vārds ir Rainers. Tas nedaudz sasaucas ar kāda slavena latviešu literāta vārdu. Viņš komunicē ar kādu vecāku dāmu, vēl neesmu līdz galam izšķīrusies, kādu vārdu dāmai izvēlēšos, man ir daudz variantu – Aspazija, Faustīne vai Rozālija.
Kas mainās, ja stāstu nolasa skaļi un citi to dzird klātienē?
Īstenībā diezgan labi var sajust auditorijas "tiešsaistes" reakciju. Tā būs viens no kritērijiem, lai pēc kāda laiciņa saprastu, vai stāsts ir izdevies vai ne.
Vai pie savas balss var pierast un iemīlēt to?
Pierast var. Iemīlēt – labāk nevajag.
***
Osvalds Zebris
Kāpēc jūs piekritāt piedalīties Prozas lasījumos?
Atsaucos rakstnieces Ingas Žoludes aicinājumam. Tā sagadījās, ka bija nobriedusi ideja stāstam, bet pietrūka jēdzīga iemesla, lai to līdz galam izpīpētu un pierakstītu. Jāsaka, katru reizi, kad piedalos lasījumos, sev apsolu, ka šī nu gan bija pēdējā reize. Vienmēr ir tāda sajūta, ka tu lasi, lasi, bet neviens tāpat to īsti neuztver. Jo teksts taču jālasa, nevis jāklausās. Nedzīvojam XIII gadsimtā, kad rakstīto vārdu uzklausīja un pārstāstīja tālāk. Taču laiks dara savu, daudz kas piemirstas, un, jā, gribas jau sastapt savu lasītāju. Kaut arī tas tobrīd ir klausītājs, kas zina, – varbūt izdodas "aizķert"?
Kāda ir Prozas lasījumu jēga?
To es nezinu. Iespējams, jēga ir tajā, ka daži saņemas un kaut ko pieraksta, lai būtu lasāmais. Un daži citi arī saņemas – aiziet, paklausās un varbūt aplipinās ar kādu pārdombacili, kas, iespējams, mudina kaut ko izdarīt vai nedarīt, pateikt, vai paklusēt.
Stāstu, ko lasīšu, es uzrakstīju…
Stāstu, ko lasīšu, esmu veltījis man ļoti mīļa dzejnieka Arsēnija Tarkovska dzejolim Dzīve, dzīve. Dažas šī dzejoļa rindas mēdzu pie sevis dungot. Jau labi sen. Gribas pārlēkt pie kāda nākamā dungojamā gabala, tāpēc uzrakstīju stāstu cerībā, ka reiz taču tikšu no Arsēnija vaļā.
Par ko ir šis stāsts?
Stāsta nosaukums ir Spogulis – tas ir par to, ka spoguļoties var izrādīties bīstami. Spogulī pavadītais laiks ir laiks, kas pagājis rūpēs par to, kāds es būšu citu acīs. Kāds izskatīšos. Nejēdzīgi pavadīts laiks. Stāsts ir arī par rīcību un sekām – par neiespējamību padarīt notikušo par nebijušu. Te nu spogulis ir bezspēcīgs – lai cik smalki es sevi tā priekšā "konstruēšu", kas nu paveikts, tas paveikts.
Kas mainās, ja stāstu nolasa skaļi un citi to dzird klātienē?
Lasot skaļi, uzreiz dzirdami teksta negludumi. Vietas, kurām neticu. Tāpēc lasīt skaļi vajag. Ja ir klausītāji, parasti jau gribas, lai cilvēki saprastu, ko es ar to esmu gribējis teikt. Es pie savas balss skanējuma pierast nevaru, un arī nevajag, jo parasti sēžu un rakstu – mute ir ciet.
***
Aksels Hiršs
Kāpēc jūs piekritāt piedalīties Prozas lasījumos?
Man atrakstīja puisis, kurš piedalās visa tā organizēšanā un vēstules beigās piebilda, ka par to tiks arī samaksāts. Tāpēc piekritu.
Kāda ir Prozas lasījumu jēga?
Nezinu, nekad iepriekš neesmu nedz piedalījies, nedz apmeklējis šos lasījumus. Man liekas, ka nekāda.
Stāstu, ko lasīšu, es uzrakstīju…
Es to vēl neesmu uzrakstījis. Droši vien uzrakstīšu pasākuma dienā, pa ceļam.
Par ko ir šis stāsts?
Stāsts būs par mani. Visi mani stāsti ir par mani – par ko citu es varētu rakstīt?
Kas mainās, ja stāstu nolasa skaļi un citi to dzird klātienē?
Lūk, tas jau ir labs jautājums. Domāju, ka mainās daudz kas. Jo papīrs/monitors tomēr piecieš visu. Autors rakstot var ne tikai lasītajam, bet arī pats sev samelot un noticēt. Izveidot kaut kādu mītisku tēlu. Nolasīt savu darbu publiski – tas ir kā tas pagalma "par vārdiem atbildēsi?". Jo intonācija, maniere tevi neizbēgami nodos, ja neesi bijis patiess. Tāpēc droši vien jādomā, ko raksti. Jo pastāv iespēja, ka reiz to nāksies nolasīt publiski.
Vai pie savas balss var pierast un iemīlēt to?
Nav ne jausmas, bet bieži esmu dzirdējis, kā cilvēki, kuriem profesijas sakarā nākas šad un tad dzirdēt savas balss ierakstus, par to spriedelē. Es pats agrāk dziedāju grupā, un man pat tīri labi patika, kā izklausos dziedot. Runājot gan mana balss ir derdzīga – neskaidra, ar greizu izloksni. Pierast vai – vēl jo vairāk – iemīlēt to es negrasos.