Nevar sacīt "mans" par to, kas vēl nav mans. No otras puses, ja mēs apstātos savos meklējumos, mēs cits citam būtu labiņāki, bet pārstātu būt mākslinieki – radītāji un kļūtu amatnieki – ražotāji. Tā būtu nodevība vai pašnāvība. Jau tā ikvienā literatūrā amatnieku procents laiku laikos ir bijis un laiku lokos būs pietiekami liels, taču ne tik liels, lai apturētu literatūras attīstību.
Mūsu laikmets ietur stingru kursu uz unifikāciju un standartizāciju. Tehnikā tas ir progresa pamats. Bet neparko, līdz pēdējai nervu šūniņai neparko unifikācija un standartizācija nedrīkst nesodīti attīstīties mūsu domās un jūtās. Tā laužas iekšā cilvēku dvēselēs pa katru mazāko spraudziņu, monotoni cenšas pieradināt garīgo pasauli uz apslinkošanos un cilvēku solidaritātes jūtas pārvērst par bara psiholoģiju," šo Ojāra Vācieša 1979. gadā pie Raiņa pieminekļa teikto runu, pārkāpjot profesionālas žurnālistikas labo praksi, vēlējos pārrakstīt vienā dzejnieka elpā, nesaskaldot sīkākos citātos. Iespējams, mums šodien vēl vairāk vajag šos vārdus nekā 1979. gadā.
Šodien, 13. novembrī, plkst. 20, sagaidot dzejnieka Ojāra Vācieša 85. gadskārtu, Carnikavas novada pašvaldība sadarbībā ar Ojāra Vācieša muzeju un Ojāra Vācieša biedrību aicina iedzīvotājus uz dzejniekam veltītu pasākumu Latvijas Nacionālās bibliotēkas ātrijā.