Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 28. novembris
Rita, Olita, Vita

Kannu kinofestivāls. Brīnumbērns pret klasiķi

Radošā gara triumfs, talanta spēks un izaicinošas spēles ar kino valodu. Pēc šā Kannu festivāla dzīvi turpinās daudzas izcilas filmas – gan žūrijas novērtētās, gan pārvērtētās, gan ignorētās

Par Kannu kinofestivāla rezultātiem, kas tika paziņoti sestdienas vakarā, var strīdēties – paust izbrīnu par režisores Džeinas Kempiones vadītās žūrijas dīvaino izvēli, taču var arī likties mierā. Galu galā kņadu – preses un atsevišķu indivīdu burkšķēšanu – aizmirsīs visai drīz, bet filmas paliks.

Māmiņa, es tevi mīlu

Sāksim ar skaistāko žūrijas lēmumu – pasniegt īpašo balvu (Jury Prize) diviem ārkārtīgi spilgtiem un talantīgiem režisoriem. Tas ir 25 gadus vecais Kanādas režisors Ksavjē Dolans un 83 gadus vecais franču kinoklasiķis, franču jaunā viļņa iedvesmotājs tālajos XX gadsimta 60. gados Žans Liks Godārs, kurš, protams, festivālā neieradās – tas pieder pie Godāra uzvedības stila. Žūrijas priekšnieces Džeinas Kempiones vārdiem runājot, abi režisori ir radījuši filmas, kuras demonstrē absolūtu brīvību – radošā gara triumfu un lielu talanta spēku. Tas nekas, ka šos režisorus šķir teju 60 gadu vecuma starpība – tik izaicinošas spēles ar naratīvu, kinovalodu, kādas savā filmā Ardievas valodai/Adieu au langage piedāvā Godārs, patiešām var salīdzināt ar jauniņā Dolana ekstremāli enerģisko un tehnoloģiski interesanto filmu Māmiņa/Mommy.

Tas ir spilgts, mutuļojošas enerģijas un jaunības piepildīts stāsts par jaunu māti un viņas pusaugu dēlu ar hiperaktivitātes un vardarbīga temperamenta problēmām. Māmiņa filmēta, izmantojot neierasto acij šķietami nekomfortablo "kvadrāta formātu", kas vienlaikus simbolizē arī galvenā varoņa klaustrofobisko pasaules izjūtu. Tikai atsevišķos brīžos filmas attēla formāts šķietami paplešas, ieņemot tradicionālo ekrāna proporciju, – nu tā ir pilnskanīga, emocionāli piepildīta pasaule – laimes brīži, kurus bezbēdīgi izbauda gan māte, gan viņas draudzene un dēls, kura brutālā uzvedība galu galā mātei liek izšķirties par nodevību, ievietojot atvasi psihiatriskajā klīnikā.

Režijas brīnumbērns Ksavjē Dolans festivāla apbalvošanas ceremonijā raudāja un tajā pašā laikā teica vienu no jēdzīgākajām runām gan ceremonijā, gan pēc tam preses konferencē. Par jauno paaudzi, drosmi un nepieciešamību sapņot, kas ir pirmais solis uz to, lai tavi sapņi piepildītos. "Cilvēki man bieži jautā par vecumu, norādot, ka es vēl esmu ļoti jauns – īpaši kinorežijai. Tagad, pateicoties Kannu balvai, šie jautājumi būs aizslaucīti! Mana vecuma cilvēkiem, divdesmitgadniekiem, bieži saka – beidz sapņot, stāvi uz zemes, paliec savā vietā. Bieži vien zvaigznes, kuras saņem Oskaru, stāsta aizkustinošus stāstus, ka nākušas no nomalēm un iekarojušas kino virsotnes. Mans stāsts ir atšķirīgs – nāku no lielas pilsētas, kurā cilvēki pamatā sapņo par sīkām lietām. Vēlos, lai mana balva daudzus jauniešus iedvesmotu sapņot par lielām lietām!" sacīja Ksavjē Dolans.

Viņš jau ir paveicis daudz – Māmiņa ir režisora piektā spēlfilma. Tā pelnīti saņēmusi gan Kannu balvu, gan – kas arī nav mazsvarīgi – oficiāli Kannu festivāla vecmeistaru un klasiķu blīvi apdzīvotajā hierarhijā ielaidusi jauno paaudzi.

Bites rāpo pa meitenes seju

Paaudžu maiņu Kannu hierarhijā iezīmē arī itāļu režisores Alises Rorvaheres balva – viņas traģikomiskā, sirreālām iezīmēm atsvaidzinātā filma Brīnumi/The Wonders saņēma otro būtiskāko balvu – Grand Prix. Alisei Rorvaherei ir 33 gadi, viņas pieredze ir pietiekami krāšņa, lai tajā pilnvērtīgi balstītu viņas filmas sižeta peripetijas. Filma ir autobiogrāfiska, galveno sieviešu lomu – ģimenes māti – spēlē režisores māsa. Filmas varoņi – haotiska itālietes un vācieša ģimene un viņu četras meitas – savā lauku saimniecībā nodarbojas ar biškopību. Viņu ikdiena ir piepildīta ar nenokārtotām sadzīves problēmām un mazo meiteņu sapņiem, piemēram, par iespēju piedalīties lokālajā TV šovā Brīnumi, kurā aicināti uzstāties vietējie ekoproduktu ražotāji. Filma balansē uz traģikomēdijas robežas, tā ir pilna ar amizantām detaļām, teiksim, biškopju ģimenes pagalmā kaut kur Itālijā lepni defilē ģimenes mājdzīvnieks – kamielis –, un viena no četrām māsām pieprot dīvainus trikus, ļaujot bitēm rāpot pa savu seju.

Visa šī ļembasta triumfs ir ģimenes piedalīšanās idiotiskā TV šovā, kura sudraba triko tērpto vadītāju spēlē itāļu zvaigzne Monika Belluči. Nenoliedzami Alise Rorvahere ir interesanta jaunienācēja Eiropas kino augstākajā līgā. Tomēr filmas dramaturģiskā "nesavāktība" ļauj šaubīties, vai jaunā režisore īsti ir pelnījusi tik strauju iecelšanu slavas saulītē.

Žūrija deklarē apolitiskumu

Jautājums, vai mākslai ir jārespektē politiskais konteksts un aktualitātes, protams, ir jūtīgs. Filmas, kuras saņem balvas tā iemesla dēļ, ka reflektē aktuālus notikumus un krīzes, viegli apvainot konjunktūrismā, tāpat kā žūriju, kas šādas balvas piešķir. Tomēr Džeinas Kempiones vadītās žūrijas pārpasaulīgais skatījums pamatīgi mulsina. "Jā, mēs filmās meklējām un vērtējām radošo brīvību, garu, kam nav nekāda sakara ar politisko fonu," skaidri formulēja žūrijas locekle franču aktrise Karola Bukē.

Ja ir šāds uzstādījums, protams, var saprast, kāpēc žūrija ir ignorējusi Mišela Hazanaviča – režisors, kurš saņēmis Oskaru par stilīgi mēmo filmu Mākslinieks, – tematiski pārsteidzošo filmu par Čečenijas karu Meklēšana/The Search. Lai gan šādu lēmumu akceptēt nevarēs neviens, kurš ar nervu galiem uztver aktuālo Krievijas militāro ārdīšanos un tās radīto spriedzi. Manā subjektīvajā Kannu festivāla izlasē līdere ir tieši šī filma – emocionāli satricinošs, dokumentālām detaļām piepildīts darbs, kurā aktrise Berenise Bežo spēlē kopā ar krievu un čečenu aktieriem.

Žūrijas deklarētais apolitiskums savā ziņā attiecas arī uz Andreja Zvjaginceva drāmu Leviatāns/Leviathan, kurā mūsdienu Krievijas brutalitāte un korumpētība atspoguļota, izmantojot bibliskos motīvus. Filma gan ieguva balvu par labāko scenāriju, taču bija pelnījusi vairāk.

Amerikāņu varā

Režisora Beneta Millera filma Lapsu ķērājs/Foxcatcher nenoliedzami ir spilgts darbs – drošs nākamā gada Oskaru kandidāts. Tas ir uz reāliem notikumiem balstīts stāsts par cīkstoņu komandas sponsora miljardiera Džona Duponta attiecībām ar saviem aizgādājamiem, viņa ambīcijām un negaidīto slepkavību: viņš nogalina komandas treneri – bez īpašas motivācijas un paskaidrojumiem. Benets Millers saņēma Kannu balvu par labāko režiju, kaut arī tas ir diskutabls lēmums – filma lieliska, taču pārāk holivudiska balvai, kas būtu piemērotāka vairākiem citiem šī gada konkursantiem. 

Pretenzijas jau paguvusi izsaukt arī labākās aktrises balva, ko žūrija piešķīra amerikānietei Džūlianai Mūrai par novecojošas, monstrozas aktrises lomu filmā Kartes uz zvaigznēm/Maps to the Stars – Deivida Kronenberga virtuozajā traģikomiskajā paskvilā par Holivudas tikumiem. Ir tikai viens "bet" – Džūliana Mūra filmā spēlē otrā plāna lomu. Franču žurnālistiem, kuri nekautrējās izrādīt sašutumu par šādu žūrijas lēmumu, bija sava favorīte – franču zvaigzne Mariona Kotijāra darbu zaudējušas, depresīvas sievietes lomā brāļu Dardēnu filmā Divas dienas un viena nakts/Two Days, One Night.

Atliek vēl pieminēt Timotiju Spolu – britu aktieri, kurš saņēma balvu par gleznotāja Viljama Tērnera portretējumu Maika Lī filmā Misters Tērners/Mr. Turner. Timotijs Spols, tāpat kā Ksavjē Dolans, ceremonijā bija aizkustināts līdz asarām – neko tādu viņš nebija gaidījis, jo visu mūžu ir bijis izteiksmīgs otrā plāna lomu aktieris, nevis solists. Kannu festivāla balva visdrīzāk ir tikai pirmā no balvām, ko Timotijs Spols saņems par savu Viljamu Tērneru – urkšķošo glezniecības ģēniju.

Čehoviskais miegs

Galveno vakara uzvarētāju aplaimot bija ieradušies Kventins Tarantīno un Uma Tūrmane (hei, viņu leģendārajai Lubenei/Pulp Fiction šogad aprit 20 gadu – tieši pirms tik ilga laika Lubene saņēma Zelta palmas zaru Kannās un aizsāka Tarantīno starptautisko karjeru). Šogad augstākais apbalvojums piešķirts turku režisoram Nuri Bilgem Džeilanam. Viņš ir ārkārtīgi "grūti skatāms" art house filmu režisors, kura darbi regulāri parādās Eiropas lielo festivālu programmās.

Māksliniekam ir sava balss un savs stils – lēnīgs, depresīvs, iespējams, pārāk sīkumains un varoņu, parasti pusmūža vīriešu, psiholoģiskos stāvokļus izgaršojošs. Tieši viņa veidotā trīs stundas un 15 minūtes garā filma Ziemas miegs/Winter Sleep, kuru iespaidojuši krievu literatūras ģēnija Antona Čehova darbu motīvi, atstāja uz šā gada Kannu žūriju pārliecinošu iespaidu. Viedokļi gan dalās, un šis lēmums man subjektīvi šķiet visnemotivētākais un strīdīgākais.

Mans Kannu festivāla filmu tops

Meklēšana/The Search

Daudzpusīgā franču režisora Mišela Hazanaviča drāma par Čečenijas karu, negaidīts pavērsiens režisora daiļradē – viņa iepriekšējais darbs ir oskarotā mēmā kino stilizācija Mākslinieks. Manuprāt, labākā festivāla filma.

Iegātnis/The Homesman

Spēcīgs aktiera Tomija Lī Džonsa režisēts vesterns, tā femīnā versija, kurā galvenajās lomās ir Tomijs Lī Džonss un Hilarija Svonka vientuļas sievietes lomā.

Māmiņa/Mommy

Kanādas brīnumbērna Ksavjē Dolana enerģiskais, izaicinošais stāsts par mātes un viņas hiperaktīvā, vardarbīgā pusaugu dēla attiecībām.

Kartes uz zvaigznēm/Maps to the Stars

Deivida Kronenberga veidotā paskvila par Holivudas iemītnieku apsēstību ar slavu, viņu grēkiem un destrukciju. Filma ar lielu komerciālo potenciālu, kas atnesa Kannu labākās aktrises balvu Džūlianai Mūrai.

Brīnumi/The Wonders

Jaunās itāļu režisores Alises Rorvaheres sagādātais pārsteigums – filma par biškopju ģimeni, haotisku itālietes un vācieša laulību, kurā aug četras meitenes. Autobiogrāfiski motīvi, fellīniskas noskaņas un nozīmīga Kannu festivāla balva.

Lapsu ķērājs/Foxcatcher

Dokumentālos faktos balstīts stāsts par brāļiem Šulciem, cīņas sportistiem, kuri nokļūst materiālā atkarībā no ASV miljardiera Duponta. Fināls ir traģisks. Režisors Benets Millers saņēma balvu par labāko režiju, taču šī filma noteikti iegūs vēl daudz citu balvu – īsts Oskaru "formāts".

67. Starptautiskā Kannu festivāla laureāti

Zelta palmas zarsZiemas miegs/Winter Sleep (Nuri Bilge Džeilans, Turcija)

Grand Prix Brīnumi/The Wonders (Alise Rorvahere, Itālija)

Žūrijas balva – Ardievas valodai/Adieu au langage (Žans Liks Godārs, Francija, Šveice) un  Māmiņa/ Mommy (Ksavjē Dolans, Kanāda)

Labākais režisors – Benets Millers (Lapsu ķērājs/Foxcatcher, ASV)

Labākais scenārijs – Leviatāns/Leviathan (Andrejs Zvjagincevs un Oļegs Ņegins, Krievija)

Labākais aktieris – Timotijs Spols (Misters Tērners/Mr. Turner)

Labākā aktrise – Džūliana Mūra (Kartes uz zvaigznēm/Maps to the Stars)

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja