Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +2 °C
Apmācies
Svētdiena, 29. janvāris
Valērijs, Aivars

Smagums liek iztaisnoties. Intervija ar kinorežisoru Ivaru Selecki

"Visvairāk mani pārsteidza latviešu tautas radošuma izpausme," – dokumentālā kino meistars Ivars Seleckis jau pusgadsimta garumā iemūžina lūzuma punktus Latvijas lauku dzīvē. Tapusi jauna dokumentālā filma Zemnieki

Mani interesē tikai Latvijas publika. Ja būs labi mums, būs labi arī viņiem – saņēmis apsveikumu par savas jaunās pilnmetrāžas dokumentālās filmas Zemnieki iekļaušanu Amsterdamas dokumentālo filmu festivāla IDFA programmas sadaļā Masters/Meistari, saka režisors Ivars Seleckis. IDFA (International Documentary Film Festival Amsterdam) ir pasaulē nozīmīgākais dokumentālo filmu festivāls, kas norisinās Nīderlandē (šogad no 9. līdz 20. novembrim) un pulcē pasaules labākos dokumentālistus; festivāla sadaļā Meistari tiek iekļauti pasaulē atzītu režisoru jaunākie darbi. Zīmīgi, ka režisors Ivars Seleckis IDFA piedalījies ar filmu Turpinājums 2018. gadā, bet jau pašos festivāla pirmsākumos Ivara Selecka filma Šķērsiela (1988) ieguva festivāla galveno balvu un arī Skatītāju balvu, savukārt 2013. gadā režisors tur viesojās ar Šķērsielas triloģijas trešo filmu Kapitālisms Šķērsielā (2013).

Ivars Seleckis atzīstas, ka viņam uz Amsterdamu nemaz īsti negribas braukt, jo "man tur vairs nav neviena kolēģa un viss ir kļuvis tāds globāli tehnisks".

4. oktobrī kinoteātrī Splendid Palace notika studijas Mistrus Media producētās Ivara Selecka jaunās dokumentālās filmas Zemnieki pirmizrāde. Rādot sešas atšķirīgas ģimenes, Seleckis atklāj Latvijas lauku dažādību XXI gadsimtā un stāsta par laiku, kad pilsētnieki pārceļas atpakaļ uz laukiem. Viņi vairs nevēlas pavadīt savu dzīvi birojā, sastrēgumos un virtuālā pasaulē, viņi grib kaut ko īstu un patiesu. 

Kopā ar saviem varoņiem – Aldersonu, Bartkeviču, Grāpju, Kaupužu, Krivtežu un Rehtšpreheru ģimeni – filma izdzīvo lauku dzīves ciklu, kas sākas ar pavasara sēju un beidzas ar rudens ražas novākšanu un zemes sagatavošanu nākamajam gadam. Dažāda rocība, dažādi saimniekošanas stili, dažādi sapņi.

"Ja man pavaicātu, par ko ir jaunā Ivara Selecka vairāk nekā pusotru stundu garā dokumentālā filma Nāc lejā, bālais mēness!, kurai sākotnēji bija iecerēts nosaukums Zemnieki, nemaz nebūtu tik vienkārši atbildēt. Vai par sarežģītajiem agrārreformas procesiem Latvijas laukos? Vai par valdības lauksaimniecības politiku? Arī par to, un tomēr – cik klaboši un sveši skan šie vārdi un jēdzieni, ar filmu samērojot. Jo filma pirmkārt ir par cilvēkiem, par viņu mūžiem un likteņiem. Par zemniekiem, kuriem dzīve laukos un darbs savā saimniecībā ir ne tikai lauksaimniecības produktu ražošana, bet dzīvošanas, domāšanas un jušanas veids,» Lauku Avīzē 1994. gadā (15.04.) rakstīja Dace Terzena. Šo precīzo vērojumu pilnībā var attiecināt arī uz Ivara Selecka filmu Zemnieki. Jebkurā parādībā Seleckis spēj iefilmēt mūžības pulsu, līdz smagā lauksaimniecības tehnika viņa acīm izskatās pat daiļa un dejo Melanholisko valsi. "Tur nav nekas piepušķots, tā vienkārši bija," saka režisors.

Filmas radošajā komandā režisors Ivars Seleckis 88 gadu vecumā ir strādājis kopā ar dažādu paaudžu kinematogrāfistiem: filmas scenārija līdzautore ir sociālantropoloģe Dace Dzenovska, filmas galvenais operators – Valdis Celmiņš, komponists – Kārlis Auzāns, montāžas režisors – Armands Začs, skaņu režisors – Ernests Ansons, producenti – Gints Grūbe un Elīna Gediņa-Ducena, izpildproducente – Annija Korpa.

Uz interviju Ivars Seleckis ierodas aizdomājies un nedaudz noguris – četras stundas nosēdējis skolā, pēdējā bijusi fizikas stunda. Top nākamā filma – Turpinājuma turpinājums ar darba nosaukumu Pieaugšana.

Režisors ir piekodinājis, ka jūtas jau "kā papagailis", sniedzot tik daudz interviju. Tāpēc mūsu sarunu iegriežam nedaudz citādāk, cerot, ka īstie interesenti būs noklausījušies visas intervijas.

Mēs, žurnālisti, gribot negribot par jauno dokumentālo filmu Zemnieki jums uzdodam līdzīgus jautājumus. Ienāca prātā, cik interesanti būtu, ja jūs intervētu Anastasija no filmas Turpinājums. Kāda viņa ir tagad?

Visi ir tā izmainījušies, jāiepazīstas gandrīz vai no jauna. Anastasija ir ūnikums. Protams, savus neparastos zīmējumus un vienradžus viņa vairs nezīmē. Viņa ir rakstījusi kaut kādu mūziku, bet to tagad nedara. Mēs sākam ar viņu iepazīties no jauna. Anastasijai tagad ir savs uzskats par pasauli un dabu, dzīvniekiem. Saruna, kas mums tagad ir notikusi, ir ļoti interesanta – par zirgu un cilvēku apvienību. Viņa ir domājoša meitene. Mēs, uzņemšanas grupa, domājam, ka viņai vajadzētu dabūt izglītību. Citādi meitene no meža nekur nevar tikt. Viņu interesē kaut kas saistībā ar dzīvniekiem – vai nu zootehniķis, vai veterinārārsts. Tāds tehnikums ir Bebrenē, 200 kilometru no mājām. Pēc vidusskolas viņai ir jāiet tālāk. Tas ir jautājums, kas notiek ar talantīgajiem bērniem, kuri finansiālu apsvērumu dēļ nevar iegūt izglītību. Tas ir kaut kāds paradokss – tie, kas nevar samaksāt, paliek bez izglītības, bet viņi ir talantīgi cilvēki. Anastasija oriģināli domā. Es apsveru, ko varētu darīt, lai viņai palīdzētu... Nevar izglītību pārdot par naudu, tātad notiek šķirošana. Tas ir ļoti slikti. Esmu gatavs aiziet pie visām instancēm, lai Anastasijai palīdzētu. Viņas uzskats ir organisks, dabīgs un smuks, un viņai būtu jānonāk talantu atbalstošā vidē, nevis tur, kur ir saņurcīts pasaules uzskats.

Pirmajā filmā Turpinājums pirmklasnieki bija tik aizkustinoši vaļsirdīgi. Maz ticams, ka savā pusaudžu vecumā, kad daudzi noslēdzas, viņi būs tikpat atvērti un uzticēšanās pilni. Kā jūs viņiem piekļūsit?

Jā, tā tiešām ir. Mums ir visādi līdzekļi, lai viņus dabūtu tīros ūdeņos. To mēs noteikti izdarīsim.

Piemēram, kādi?

Paņēmieni, protams, pastāv. Mēs jau beigās kļūstam par ģimenes locekļiem un varam izrunāties. Ilgi masku nenoturēs. Esmu drošs, ka mēs uzņemsim. Šī paaudze ir pilnīgi citāda. Trīsdesmit gados mums tādas nav bijis. Kovids, attālinātā mācīšanās, kara ēna, ekonomiskie sarežģījumi – tas viss šajās ģimenēs kaut kur nosēžas. Sapratu, cik mūsu publika ir šausmīgi infantila. Laukos bērniem pajautājām – paklausies, tev trīs dienas jāpavada mežā, kā tu iztiksi? Viņš saka – es neēdīšu. Nekāda priekšstata. Visi dzīvo tik labi situēti. Nav ne mazākās saprašanas, kā izdzīvot un aizstāvēt savu māju. Absolūtais infantilisms. Tas kaut kādā veidā nāk no televīzijas rozā mākonīša. Prese arī nav savos augstumos. Ir tik daudz lietu, par kurām vajadzētu asi, nežēlīgi runāt. Tad varbūt atmostos. Citādi pat balsot negrib iet – tur jau nekas nemainīsies... Bet paklausies! Citi izdarīs tavā vietā, un tu atkal varēsi ņaudēt, ka nekas nenotiek. Vajadzētu būt prāta spējām izanalizēt, pietrūkst muskuļu. Ja paskatās pa visu Latviju, ir tāds kā vakuums. Dzīve it kā stāv, visi ir iežūžoti. Tautai vajadzīga kaut kāda mobilizācija. Kas notiek skolās? Kāds tas ir idiotisms, ka skolotājs tiek apcelts! Visi viņam aizrāda, skolotājs vairs neko nevar iemācīt. Kas tas par idiotismu? Kādas tiesības bērnam klasē bļaut uz skolotāju? Kas te notiek?! Ārā no skolas! Bērnam ir tiesības, bet skolotājam – nekādu. No tā nekas nevar iznākt. Šis mīkstums nodara ļaunu.

Kāds jūs pats bijāt 13–14 gadu vecumā?

Esmu dzimis 1934. gadā. 1944. gadā mēs nokļuvām frontē, pēc tam atgriezos Rīgā. Ap to laiku sanāk, ka es beidzu pamatskolu.

Vai atceraties, kāds jums tad bija pasaules uzskats un noskaņojums?

Man bija cits noskaņojums. Es biju lauku cilvēks, nekā nezināju. Rīdzinieki staipīja riņķī kaut kādus spridzekļus. Mani tas neskāra. Man skola bija mājas tuvumā, es nepazinu pārējo vidi, kamēr iejutos skolā.

Es tajā laikā ļoti daudz lasīju, dzīvoju citā pasaulē. Biju sācis lasīt Pasaules vēstures sējumus. Ceturtais sējums, iespējams, izglāba man dzīvību. Mūsu māja atradās krievu un vācu frontei pa vidu. Vienā septembra dienā tieši lasīju Aleksandra Grīna vēsturi par Pirmo pasaules karu, lasīju pagrabā pie lodziņa, pa kuru sāka krist iekšā šķembas. Vienai sievietei sadragāja gūžu, citam nosita pirkstus. Kliedzieni, bļāvieni. Tēvs ar māsu pagalmā, mamma histērijā, kā nu būs? Pagrāba mūs visus, skrējām uz krievu pusi, jo vācu pusē bija upe. Bārdains kareivis krieviski sauca – kur lien?

Liktenis, varēja taču visādi būt.

Un kā vēl. Atbraucu uz Rīgu, un man viss bija nepazīstams. Tie bērni jau bija kopā kopš 1. klases, bet es biju svešinieks. Grāmatas esmu lasījis skapjiem, plauktiem, milzīgu kvantumu. Tas man aizņēma visu laiku. Dažreiz pat mācībām neatlika laika. Lasīju visus kopotos rakstus pēc kārtas – Lāgerlēvu, Bārdu, Saulieti. Lasīju arī visādus žurnāliņus, literatūras bija daudz.

Kā jūs aizgājāt pa vizuālo ceļu?

Lielā lasīšana neradīja vēlēšanos pašam rakstīt? Nē, nē. Es gribēju kļūt par vēsturnieku. Tonnām apguvu vēstures materiālu, nevaru nemaz izstāstīt. Nonācu 1. vidusskolā. Toreiz tur mācījās tikai zēni. Tur bija jau pieauguši vīri, pēckara paaudze, kam nebija sanācis mācīties agrāk. Ņēmās ar spridzekļiem, skolotāji viņiem bija kaut kas sīks. Reizēm viņus baidīja pat ar šaušanu. No vēstures mani atrunāja, un tad es kompānijas pēc aizgāju uz pārtikas tehnologiem ķīmiķiem. Bija labi. Tur sākās interese par vizuālajām lietām. Līdz tam es par kino vispār neinteresējos.

Kas bija tas kūlenis, kas jūs pievērsa kino? Sasējāties ķīmiķos ar kinoamatieriem?

Man uzdāvināja fotoaparātu. Sāku fotografēt. Tas bija labs aparāts – Zorkij. Bildes iznāca labas, skaidras. Kursā vajadzēja kādu, kas fotografē. Bija visādas ekskursijas. Pasniedzēji bija ļoti gudri, rīkoja pārgājienus gar Gauju, zināja visus pauguriņus un varēja pastāstīt. Kādam parādījās 8 mm aparātiņš, tad – 16 mm. Mūs aizsūtīja praksē uz Maskavu. Bija Jaunais gads, un pēc tam – pareizticīgo Jaunais gads, 14 dienas visādas ballītes. Tur es satikos ar studentiem no Vissavienības Kinematogrāfijas institūta, un viņi man izstāstīja, ka ir arī neklātiene. Atbraucu mājās un teicu direktoram, ka man ir citas intereses. Viņš teica – dabū papīrus un tad ej, kur tu gribi. Tas bija 4. kurss. Es uztaisīju projektu, dabūju pieci (tolaik augstākais novērtējums – U. A.), saņēmu norīkojumu un aizgāju uz kinostudiju staipīt kastītes. Tobrīd tur bija brīvprātīgo ēra, kad ņēma strādāt visus. Pusgadu es nesaņēmu pilnīgi neko. Mājās visi bija ļoti nikni. Man vienmēr ir veicies, nekur nav bijusi aizķeršanās.

Atzīšos, pirms intervijas ieskatījos internetā, cik jums īsti gadu, vai ir jau astoņdesmit, izrādās – astoņdesmit astoņi!

Man pašam tas ir pārsteigums. Man pašam tie gadi netraucē.

Ne katram tā palaimējas, ka ir enerģija un skaidra galva, lai 88 gadu vecumā vēl radītu. Kas ir jūsu spara avots, mūžīgā dzinēja formula?

Tie ir gēni. Mans Latgales vectētiņš visu mūžu nebija bijis pat pie zobārsta. Vienkārši nomira. Viņi visi ir bijuši ilgi dzīvotāji.

Vai jūs savas "lauku filmas" – Apcirkņi (1973), Nāc lejā, bālais mēness! (1994)...

... tā ir laba filma, labi skatās. Tur iekšā ir neparasti likteņi.

Jāpiekrīt. Vēl arī Zem ozola kuplajiem zariem (2007) un pati jaunākā – Zemnieki (2019) – vai jūs pats tās uztverat par lielu, vienotu ciklu 50 gadu garumā? Kinovalodas paņēmieni ir ļoti līdzīgi.

Jā, nu protams. Vispirms uztaisīju Apcirkņus. Pēc divdesmit gadiem likās, ka atkal ir nepieciešama tāda filma. Bija interesanti, kā pievienojās Andris Vanadziņš (nākamo triju filmu scenārija autors – U. A.). Bija kāds Padomju Jaunatnes korespondents, kurš staigāja kājām pa Latviju un rakstīja kaut kādus rakstiņus. Es viņam teicu – ja redzi kādu interesantu cilvēku, piefiksē. Viņš teica – jā, bet viņu kaut kur nosita, un palikām bešā. Pēc tam saslēdzāmies ar Vanadziņu no hronikas puses un uztaisījām Nāc lejā, bālais mēness!. Tas bija unikāls materiāls. 28 gadus dzīvot jumtā, vienreizēji! (Filmas varonis Jānis Smalkais no izsūtīšanas slēpās pats savās mājās – U. A.) Un bērniem tas viss vairs nav vajadzīgs, šausmīgi... To visu pārdomājot, aizgāju tagad pie zemkopības ministra un ierosināju izdot visu ciklu kopā. Tā ir vēsture. Vismaz kaut ko sapratīs, kas ar cilvēkiem pēctecībā ir noticis. Citādi paliek tukša vieta. Valsts vizuālā hronika ir apdraudēta. Viņi iedeva naudiņu, un cikls jau ir gatavs. To varēs skatīties kaut kādos "flešos", datorā. Tas tagad ir izdarīts. Zemnieki tik ilgi aizkavējās, ka to vairs nekādi nevarēja dabūt iekšā. To varēs izsūtīt skolām un skatīties. Filmu Apcirkņi laikazobs vispār nav ietekmējis. Brīnišķīgais Jāņa Petera teksts metaforās arī nav novecojis. Viss ir ļoti labi samontēts. Pēteris Plakidis ir uzrakstījis brīnišķīgu mūziku. Boriss Podnieks raudāja, lasot tekstu. Mums pārmeta, ka viņš citē Daugavas vanagu dziesmu. Teicu – es tādu dziesmu pat nezinu, ko jūs iedomājaties! Bet īsti mums neko izdarīt nevarēja.

Skatoties gan jauno filmu Zemnieki, gan īpaši senākās filmas jau ar laika distanci, tās nepārprotami ir spilgtas un precīzas laikmeta liecības. Jums ir iespēja ar varoņu atlasi, montāžu, intonāciju vērst stāstu vienā vai otrā virzienā, padarīt gaišāku vai bezcerīgāku. Cik lielā mērā jūs ar savu radošo komandu piedalāties šī dokumentālā spoguļa veidošanā?

Apcirkņus mēs rādījām tikai poētiski. Tas ir ietilpīgāk. Var būt tāds liktenis vai citāds, bet te ir kaut kas kopīgs.

Un Zemnieku gadījumā?

Es satiku milzīgi daudz cilvēku, bet visvairāk mani pārsteidza latviešu tautas radošuma izpausme. Mēs Zaubes mežos atradām vienu tantiņu, kurai ir kādi seši hektāri pļavu. Viņa ieliek paziņojumu, ka viņai ir laba pļava, kurā ir 52 zālītes uz kvadrātmetru, un pie viņas atbrauc japāņi, kas grib tās zālītes lasīt. Viņi pie tantiņas dzīvo, ēd un lasa zālītes. Tad viņa pļavu nopļauj un pārdod atkal. Tā viņa dzīvo. Tad vēl – tagad visi audzē tādus graudiņus, Dienvidamerikas kultūru kinoju. Katru graudiņu iesēj viena centimetra attālumā. No katra izaug tūkstoš citu graudiņu. Varot iztikt. Visinteresantākais bija – viena tantīte ar griķu lauku, kur viņa nelielā fabrikā – kā no manis līdz jums – šos griķus pārstrādā par makaroniem japāņiem. Viņiem patīk – ātri uzvārās, vai kā. Zemes platība nav noteicošais, bet tas, kas ir galvā. Audzē arī ēdamos atraitnīšu ziedus. Tur vajag pavisam maz – tikai divas siltumnīcas. Tās liek uz kūkām, vēl kaut kur, sūta restorāniem. Arī Zemnieku Ringoldam nav vajadzīga lopu kūts, vistu kūts, arī traktors nav vajadzīgs. Absolūta rentabilitāte.

Un kā viņi kartupeļus salmos audzē!

Jā. Tā arī var audzēt. Anastasijas mamma arī tā audzēja. Viņa kartupeļus izbēra zirgu aplokā, apsedza ar pakaišiem un teica – un tagad Kolorādo vabole vairs nevar kartupeļus atrast. Radošais, neiedomājama izdoma! Tāpēc tie cilvēki ir tik vitāli. Kā Kalvītis (Kalvis Aldersons – U. A.). Liktos – kur nu var apmesties tādā graustā! Bet, pateicoties viņa pārliecībai un humoram, viņam viss iet uz priekšu. Šitāda enerģija! Viņam ir trīs bērni, viņš uzliek jumtu. Dzimtenes mīlestība rodas tikai tad, kad esi dabā. Kas tu esi par latvieti, ja brauc tikai uz kūrortu un nezini, cik skaisti ir pie mums pašiem. No laukiem nāk visi mūsu poēti. Tur ir brīnišķīga daba.

Latvieši jau nezina savu zemi. Vistrakākā lieta bija globalizācija. Visus gribēja pataisīt par kosmopolītiem. "Pasaules pilsonis" ir nožēlojamākais vārds, kāds vien var būt. Viņiem nav dzimtenes. Esmu nekas. Man nav ne pagātnes, ne nākotnes. Un ar to vēl lielās.

Kad noskatās lauku cikla filmas vienu pēc otras, visos cilvēkos iezīmējas kopīgas īpašības: milzīgs sīkstums, zemes mīlestība, dabiskakā elpa, un vajadzība nošķirt "tos ošus, kas pilda maku, no tiem, kas priecē sirdi". Filmā Nāc lejā, bālais mēness! Renāte ar visiem kruķiem viena pati uz lauka cīnās ar laukakmeņiem. Filmā Zemnieki agronoms atstāj tūju lauka vidū, jo "šmuka".

Jā, beigās Vanadziņam ir teksts – tā zeme ir smaga, un tas smagums cilvēkam liek arī iztaisnoties. Jo tu nevari pamest to māju, zeme ir iestrādāta, ir vajadzīgs turpinājums. Ir jāturas pie zemes.

Vai jūsu skatījums uz lauku dzīvi ir laucinieka vai pilsētnieka skats?

Īsto priekšstatu par laukiem es ieguvu Rīgas kinostudijas hronikā, braucot pa laukiem un filmējot sižetus. Ieguvu pārskatu, kas tas ir. Pilsētnieks nevar būt visos novados un zināt, kas notiek. Kas tie par cilvēkiem, kā tas viss notiek, kas tas ir. Zināmos gados iedarbojas arī ģenētiskais materiāls. Daudzi saka, kad es ielieku rokas zemē, man kļūst vieglāk. No tā nāk kaut kāds lādiņš un enerģija. Mums tas ir iekšā. Latviešiem ir tautasdziesma, kādas nav nevienai citai tautai, – dieviņ, ko tu darīsi, kas tevi pabaros, kad mēs nomirsim?

Ko, dieviņi, tu darīsi, kad mēs visi nomirsim?

Jā, kā tu izdzīvosi? Izrādās, šāds analogs ir ķīļu rakstos hetiem, un heti ir mums radniecīga tauta. Ķīļu rakstos ar māla ir ­bulīti piefiksēta lieta, to pat iedomāties nevar. Tas ir pirms tūkstošiem gadu. Visa tā kultūra, kur bija bagātīgas druvas, iznīka milzīga sausuma dēļ. Kādreiz ar kolēģi Ralfu Krūmiņu sēdējām Babilonas drupās un skatījāmies zvaigznēs. Visapkārt bija auseklīši. No turienes mēs esam nākuši.

Jānis Peters filmas Apcirkņi aizkadra tekstā uzdod jautājumu: "Kāds šodien ir inteliģents, harmoniski attīstīts cilvēks laukos? Ko nozīmē būt zemes saimniekam no racionālā un estētiskā viedokļa?" Filmā Zemnieki tieši tāds ir malnavietis Jānis Krivtežs ar savu stāju un pārliecību. Šmakovkas ražošana netraucē pašam krietni dzīvot - lietot tēva seno tehniku, vienam pašam audzināt meitiņu, basām kājām modināt graudus no sava viena hektāra – un vēlēties attīstīt Malnavu kā kultūrvidi.

Jā. Producents ne par kādu cenu negribēja, ka mēs viņu filmējam. Tagad viņš at ­ zina, ka ir labi. Tā, kā jūs sakāt. Tagad Jānis taisās precēties. Dinamisks vīrs. Viņam arī vēsture ir svarīga. Bez tās jau nevar.

Kāda bija jūsu sadarbība ar antropoloģi Daci Dzenovsku, kura minēta Zemnieku radošajā komandā?

Viņai ir pētījumi par laukiem, par tiem, kas brauc prom, – par aiziešanas mehānismiem. Bet mēs jau paliekam autonomi, nebalstāmies uz pētījumiem, dzīve pati parāda. Viņa lasa lekcijas kaut kur Anglijā, izglītota dāma. Es ar viņu sadūros tādā mazā filmiņā Ķīpsala. Tas bija ap simtgadi. Izvēlējos Ķīpsalu uz dullo kā skaistu vietu, bet beigās tur varēja pilnmetrāžu uztaisīt. Tur bija tādi cilvēki, slāņi, sava kriminālā pasaule, jaunbagātnieki, daudz kas cits. Filma visiem patika, jo tur bija burvīgas lietas. Dzenovska ir izpētījusi visas Latgales sādžas, bet tā tieši jau mēs nemaz neļaujamies ietekmēties.

Pastāstiet, lūdzu, par sadarbību ar jaunākās paaudzes kinooperatoru Valdi Celmiņu! Visās jūsu filmās ļoti svarīgs ir ainaviskais tēlojums. Cik lielā mērā jums ar operatoru ir jāsakrīt vizuālajai "asinsgrupai"?

Celmiņš nav vienīgais. Vēl ir arī Jānis Šenbergs. Vēl ir Jānis Saļms. Valdis uzņēma visu, kas ir. Viņš strādā spēcīgi. Visi operatori ir labi, katrs kaut ko ir ieguldījis. Ar dabu ir grūtāk. Kad vajag peizāžu, es stāvu blakus, jo zinu, kādai tai ir jābūt. Tāda peizāža ir ļoti kapitāla lieta. Trīs dienas jādzīvo, lai dabūtu, bet tad tā paliek prātā. Operatori tika "nolīdzināti" vienā stilā. Valdis tiešām ir ļoti labs operators. Viņš ir pietiekami gudrs, lai mainītu stilus. Darba stundas ir bijušas ļoti garas. Piecos no rīta ir jāceļas, lai varētu aizbraukt un dabūt ainu, kā, piemēram, Anastasija iet uz skolu. Mēs gaidām, kad viņa ies uz skolu, un tad arī uzfilmējam, lai redzētu, kā tas ir, ka bērns aiziet viens. Nav pilnīgi nekāda in ­ scenējuma. Tur vajag fizisko slodzi.

Vai ar Zemnieku Toniju un viņas Smaidu simboliski esat nofilmējis pēdējo viensētu ar brūno Latvijas govi?

Nē, nē. Par govi patiesībā būtu jātaisa atsevišķa filma, jo latviešu tauta ir izdzīvojusi, pateicoties govij. Kam nebija govs, tam bija beigas. Esmu savācis milzīgi daudz fotogrāfiju par govīm. Tonijai drausmīgs bija kolhoza laiks. Vecāki par darbu saņēma maisu ar graudu sēnalām. Vairāk nekā. Izdzīvojiet. Bez Tonijas nevar, viņa ir atskaites punkts. Viņa pie savas govs turējās līdz pēdējam. Tagad, filmu gaidot, viņai sirdī ielika atsperīti, un viņa govi atdeva. Mēs ļoti labi saprotamies, jo zinām, kas ir noticis. Tagadējās lauku melnās, kas dod simtiem litru piena, – tas patiesībā ir ūdens, nevis piens. Latvijas brūnā deva kārtīgu pienu, kur sanāca krējums, sviests un biezpiens. Šitām govīm ir kvantums, bet nav kvalitātes. Viņas zālīti nav redzējušas. Rodas pārdomas, ko tu moki lopu. Latvijas brūnajai ir ļoti labi gēni, viņa ir izturīga, neslimo. Tā kā visi grib dzert to vājpienu, Latvijas brūnās ir par labu un tās vairs fermās netur.

Jūsu kinovaloda, sākot jau no Apcirkņiem, ir ļoti līdzīga. Kā ir iespējams nosargāt, lai paņēmieni, kas tik ilgi tiek atkārtoti, nepārvērstos par klišeju? Jums tas apbrīnojami labi izdodas, jūsu filmu tēlainība – aizkadra balss poētisms, kurā šoreiz vairāk ir jūsu paša klātesamības un pārdomu, – joprojām ir spēkpilna un saviļņojoša.

Ja tas ir dabīgs, tas ir dzīvs. Tā jau nav uzspiesta lieta. Speciāli neko netaisu. Dažreiz tu kaut ko gribi, saliec kopā, bet redzi, ka "nevelk". Mākslīgi neko nevar. Tas jāsaprot.

Vai filmu Zemnieki joprojām varam raksturot kā Rīgas dokumentālā kino poētisko skolu?

Jā, es domāju, ka šis ir tas virziens. Es ­ mu jau stāstījis – tas sākās 1963. gadā, kad mūs kopā ar Aivaru Freimani aizsūtīja uz ­ ņemt filmu Krasts. Aizbraucām tādā vietā, kur priekšā bija žogs, kur pie jūras netika. Var filmēt tikai no rīta vai vakarā, un tur nekā nav. Tad ieskaties apkārt – kaut kāds zirgs, vēl kaut kas. Var rasties kaut kādas asociācijas. Tas vērojuma stils piedzima tur, jo tur nekas nenotika. Varēji tikai vērot. Tur izstrādājās mūsu paņēmieni. Tas velkas visu laiku līdzi. Manā uztverē tas ir pareizi.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja