Izvēloties kļūt par baletdejotāju, zināju, ka nebūšu bagāts. Taču šis ir darbs, kas man sniedz lielu prieku, gramatiski pareizā latviešu valodā saka Latvijas Nacionālās operas un baleta jaunais solists amerikānis Aidens Viljams Konefrijs. Viņš ir dzimis 1997. gadā Edmondsā Vašingtonas štatā ASV. 2016. gadā absolvējis Bāzeles teātra baletskolu Šveicē un 2017. gadā pievienojies Latvijas Nacionālā baleta trupai. Mākslinieka repertuārā ir princis Zigfrīds Gulbju ezerā, Francijas karalis Luijs XIII Trīs musketieros, Gotfrīds Trīs draugos, Artūrs un Renfīlds Drakulā, kāzu pas de deux Žizelē un citas lomas.
Tagad Aidenam Viljamam Konefrijam ir uzticēta titulloma vācu horeogrāfa Marko Gekes baletā Ņižinskis, kura pirmizrāde Latvijas Nacionālajā operā notika ceturtdien, 14. aprīlī. Turpmākajās izrādēs baleta leģendas Vaclava Ņižinska (1889–1950) lomā redzēsim arī Kristapu Jaunžeikaru. Šis laikmetīgais balets, kurā skanēs Friderika Šopēna un Kloda Debisī mūzika, atklās Ņižinska dzīves nozīmīgākos brīžus uz skatuves un ārpus tās, parādot ciešo mākslas un neprāta saikni.
Ņižinskis jums ir otra lielā loma pēc prinča Zigfrīda Gulbju ezerā?
Šī varbūt pat ir vissvarīgākā loma, jo Gulbju ezerā ir arī Odeta, Odīlija un gulbji, bet te man ilgu laiku ir jābūt uz skatuves vienam.
Ir taču arī citi Vaclava Ņižinska dzīvē svarīgi tēli – Djagiļevs, māte, Terpsihora, Romola…
Ir daudz kopdejošanas ar šiem tēliem, taču ir ļoti daudz jādejo solo. Visa viencēliena gaitā uz skatuves neesmu varbūt tikai divdesmit minūtes, bet atelpoties uz skatuves varu tikai brīdī, kamēr Ņižinskis guļ un viņa atmiņā skan krievu dziesmiņa. Iespēju atpūsties nav, jo šis ir viencēliens. Starpbrīža nav, un skatītājiem nebūs laika iedzert šampanieti. Ja nu vienīgi pirms izrādes.
Vai baleta baudīšanai šampanietis ir tik būtisks?
Balets vienmēr ir labāks ar šampanieti. Tiešām. Īpaši starpbrīdī. Tagad gandrīz vienmēr pats dejoju, taču, kad pats eju skatīties baletu vai operu, obligāti ir jāiedzer šampanietis. Tad viss ir jaukāk.
Kā izjūtat Ņižinska lomu, viņa personību? Kur ir šīs lomas skaistums un grūtums?
Tur ir daži ļoti skaisti brīži, taču visas kustības ir ļoti ātras. Dažreiz ir grūti pat elpot, kur nu vēl domāt, kā viņš jutās. Bet ir arī ļoti svarīgi brīži, kad man ir jātēlo tikai ar sejas izteiksmi, jāatklāj raksturs.
Skatoties no otrā balkona, gan to neredzēs…
Labāk ir sēdēt tuvu. Ne gluži pirmajā rindā, bet parterā.
Vai šis balets ir stāsts par talanta izdegšanu mākslā?
Domāju, ka vienkāršāk. Šis ir stāsts par talantīgu vīrieti un par to, kā viņš dzīvoja, kā dejoja un kā nomira. Nedomāju, ka te tiek risinātas lielās tēmas. Ir vienkārši stāsts par viņu. Par cilvēku. Tas sākas ar brīdi, kad Ņižinskis vēl tikai veidojas un top par to, kas viņš būs. Tāpēc sākumā viņa seju vēl sedz maska. Viņu iedvesmo tikšanās ar dejas dievieti Terpsihoru, un ceļā uz deju viņu vispirms atbalsta māte. Seko mācības Sanktpēterburgas Ķeizariskajā teātra skolā, kļūšana par izcilu dejotāju, slavenākās lomas, satikšanās ar impresāriju Djagiļevu un Romolu, ar kuru viņš apprecas, un visbeidzot – nāve.
Līdz šim nekad neesmu skatītājus uzrunājis ar balsi, bet šoreiz man ir jākliedz. Atzīšos, ka man tas ir diezgan grūti. Tā man ir jauna pieredze. Šajā baletā ir daudz brīnišķīgu, lēnu, emocionāli krāšņi piepildītu brīžu, ar kuriem kontrastē ātras, dramatiskas kustības. Ņižinska spožais dejotāja mūžs ilga tikai desmit gadu. Pēc tam viņš pakāpeniski zaudēja prātu. Baletā uz skatuves to parāda īpašs tēls – Kaut kas (Aptumsuma būtne). Ņižinskis redz, ka šī būtne atnāk pie viņa. Viņam ir bail, jo viņš jūt, ka pēc viņa ir ieradusies nāve.
Kādas ir jūsu attiecības ar baletmūziku?
Es mīlu visu baletu mūziku. Gan to, kas skan Žizelē, gan Donā Kihotā. Īpaši skaista ir Čaikovska baletu mūzika. Ņižinska mūzikas centrā ir klavieres, klavierkoncerta žanrs. (Baleta pamatā ir Friderika Šopēna 1. klavierkoncerts pilnā garumā, 2. klavierkoncerta 1. un 2. daļa un Kloda Debisī Fauna diendusa – I. L.) Izrādē spēlē orķestris, bet Ņižinska mēģinājumu vajadzībām tika izveidots ieraksts. Kad tikko pirmo reizi izdejoju visu baletu orķestra ieraksta pavadījumā, man dažreiz bija grūti precīzi "noķert" kādu zīmi, kad man ir jāmaina kustības vai pozīcijas. Klasiskā baleta mūzikā visu var dzirdēt, savukārt šajos baletam pielāgotajos skaņdarbos ir jāsaklausa viena konkrēta nots. Bet es nedzirdēju, jo ieraksts skanēja pārāk klusu: nu kad man ir jāiet? Tas bija ļoti dīvaini. Taču mūzika ir skaista. Ja cilvēki negrib skatīties baletu, viņi var baudīt Šopēna un Debisī mūziku.
Cik ilgi esat profesionāls baleta mākslinieks?
Man ir 25 gadi, šī ir mana piektā skatuves sezona, un esmu strādājis tikai Latvijas Nacionālajā operā. Izvēloties kļūt par baletdejotāju, zināju, ka nebūšu bagāts. Taču šis ir darbs, kas man sniedz lielu prieku. Tajā es gūstu piepildījumu.
Kā jūs, amerikānis, nonācāt Latvijā?
Esmu no Edmondsas pilsētiņas Vašingtonas štatā, kur joprojām dzīvo mani vecāki un vecākais brālis. Ja vien viņš gribētu, viņš būtu ļoti labs dejotājs, jo viņam ir daudz lielākas dotības nekā man, bet viņš negribēja dejot. Baletu vispirms apguvu dzimtenē, pēc tam Šveicē, Ballettschule Theater Basel, ko absolvēju 2016. gadā. Kamēr tur mācījos, Latvijas Nacionālās operas baletmeistare Aiša Sila bija aizrakstījusi manam pirmajam skolotājam ASV, ar kuru savulaik bija kopā strādājusi Krievijā. Viņa vaicājusi, vai amerikāņu kolēģa audzēkņu vidū nav tādu, kuri varētu braukt strādāt Latvijas Nacionālajā baletā. Papildinājums bija ļoti vajadzīgs, jo baletam trūkst puišu. Viņš izstāstīja par mani un to, ka esmu Eiropā un drīz absolvēšu skolu Bāzelē.
Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis mani uzaicināja atrādīties Operā. Atbraucu, piedalījos Genādija Gorbaņova vadītajā treniņstundā, un jau tajā pašā dienā Aivars Leimanis mani uzaicināja strādāt Latvijā. Es piekritu, jo zināju, ka Rīgā ir spēcīgas klasiskā baleta tradīcijas. Vēl dzīvojot Amerikā, zināju, ka vēlos dejot Eiropā, jo šeit skatītājiem balets patīk vairāk nekā ASV. Eiropā ir kultūras tradīcijas, kādu nav Amerikā. Vienmēr priecājos, redzot, ka cilvēki Latvijā nāk skatīties baletu.
Amerikā ir ļoti grūti būt dejotājam. Amerikāņu baleta trupās apmaksāts darbs parasti ir tikai 32 nedēļas. Pārējā laikā ir jāatrod darbs ārpus teātra. Lai nopelnītu, jāiet strādāt par skolotāju vai ko citu un vienlaikus ir jāuztur sevi formā, lai pēc tam, nākamajā sezonā, varētu atkal dejot. Turklāt baleta trupām lielākoties nav sava teātra, savu telpu. Dejotāji ikdienā strādā dažādās zālēs un tikai izrādes dienā pārceļas uz teātri, kurā uzstājas. Tas ir neērti. Šeit, Latvijā, visu laiku esmu teātrī, varētu teikt – gandrīz dzīvoju teātrī. Es gribu domāt tikai par dejošanu, koncentrēties tikai uz to un negribu uztraukties ne par ko citu ārpus Operas.
Tomēr vienlaikus studējat Rīgas Stradiņa universitātē programmā Starptautiskais bizness un jaunuzņēmumu darbība?
Šobrīd esmu paņēmis akadēmisko atvaļinājumu. Es studēju attālināti pandēmijas laikā, kad mums nebija izrāžu. Bija grūti, bet vēlos turpināt, kad varēšu.
Vai jūs vilina ekonomika, bizness?
Tas mums ir ģimenē. Mans tēvs un brālis ir uzņēmēji. Brālis strādā kompānijā Amazon. Tēvs ir viceprezidents apdrošināšanas firmas personāla daļā. Mājās viņi visu laiku aizrautīgi runāja par darbu, un man tas šķita ļoti interesanti. Es gribētu vismaz mēģināt, lai varētu to darīt pēc dejotāja karjeras. Tur ir labāks atalgojums – labāka dzīve. Bet es tiešām vēl nezinu, ko gribētu vēlāk darīt. Gribētu kaut ko darīt biznesa pasaulē, bet arī negribu zaudēt baletu un mākslu. Būtu jauki strādāt par baletmeistaru, repetitoru, bet cik tad viņu teātrim vajag? Ar mums, vīriešiem, strādā tikai trīs repetitori.
Dzīvot Amerikā neatgriezīšos. Es palikšu Latvijā. Man te ir draudzene, īsta latviete Jete Lakuča. Stipra sieviete ar raksturu. Viņa arī ir balerīna, un mēs Operā strādājam kopā, dejosim arī Ņižinskī. Kopā esam jau trīs gadus. Es mīlu Latviju, es te gribu dzīvot un audzināt mazus latviešus. Protams, šad tad ciemojos dzimtenē. Jete tur vēl nav bijusi, jo kovida dēļ robežas ceļotājiem bija slēgtas. Varēsim turp lidot vasarā. Gribu viņai parādīt māju un vidi, kurā izaugu. Tā ir jauka vieta. Edmondsā dzīvo labi cilvēki, un tur ir mana pirmā baletskola.
Mani vecāki jau divas reizes ir ciemojušies Rīgā, bet trešajā reizē pandēmijas dēļ viņiem nācās nodot jau nopirktās aviobiļetes. Viņi atbrauks uz Ņižinska pirmizrādi. Neesmu viņus redzējis gandrīz trīs gadus. Biju tikai aizbraucis uz vecāsmammas bērēm, bet to neskaitu, jo tā bija tikai viena diena – jau nākamajā dienā lidoju atpakaļ, jo bija jādejo Drakulas pirmizrādē. Neprātīgais brauciens turp un atpakaļ man palīdzēja baletā atveidot trako Renfīldu.
Jums patīk dejot klasisko baletu vai izpausties stilu dažādībā?
Skolā mācījos klasisko baletu un vienmēr esmu domājis, ka esmu īsts klasiskais dejotājs – princis. Taču, kad ierados Latvijā, Aivars Leimanis manī saskatīja kaut ko, kas viņam ļāva ticēt, ka varu dejot arī laikmetīgā baleta lomas. Renfīlds baletā Drakula ir ļoti laikmetīga loma, bet Ņižinskis, manuprāt, būs vismodernākais balets Latvijas Nacionālā baleta vēsturē. Drosmīga horeogrāfiskā valoda, sarežģītas, straujas kustības, un to ir ļoti daudz – teju simt kustību pusminūtē! Ir ļoti grūti, bet tagad redzu, ka patiešām varu dejot arī modernās lomas. Vismaz normālā līmenī. Man par to ir liels prieks, īpaši par Ņižinski, jo nekad neesmu dejojis neko līdzīgu. Visiem tas ir kaut kas jauns – gan dejotājiem, gan skatītājiem. Šķiet, arī orķestrim tas ir pārsteigums.
Vai, gatavojot Ņižinska lomu, iedziļinājāties materiālos par viņa dzīvi un radošo būtību?
Izlasīju Ričarda Bakla grāmatu Nijinsky: A Life of Genius and Madness. Tas ir bagātīgs vēstījums par Ņižinska mākslu un mūžu. Grāmata palīdzēja iejusties Ņižinska tēlā un raksturā, jo tajā ir intervijas ar cilvēkiem, kuri viņu pazinuši, arī ar viņa sievu un abām meitām. Nav gluži tāda sajūta, it kā es pats būtu ticies ar Ņižinski, bet tagad zinu, kur viņš bija, ko darīja, ar ko satikās un kā jutās. Savukārt horeogrāfs inscenētājs Fabio Palombo man ļoti palīdzēja, ko domāt un darīt konkrētos brīžos uz skatuves.
Ņižinskis savulaik, atkārtoti izsaukts uz bis, dejojis līdz spēku galējai robežai – tā, ka pēc tam aizkulisēs ir jāsabrūk. Viņa leģendārie lēcieni… Vai jums arī jādejo līdz pēdējiem spēkiem?
Pirmoreiz izdejojot šo baletu no sākuma līdz beigām, kad Ņižinskis nomirst, man bija sajūta, ka arī es nomiršu. Ķermenim patiešām ir grūti. Kustības ir ļoti ātras, un ir jādejo visu laiku. Iespējams, arī viņš tā jutās, dejojot vēlreiz un vēlreiz. Viņš ir slavens ar saviem daudzajiem, dinamiskajiem lēcieniem. Man ir tikai četri lēcieni, bet es jau jūtos tik ļoti noguris, ka vairs nevaru, lai gan balets vēl ir tikai pusē. Mūzikas spēks mani paņem, un es turpinu. Atlikušajos mēģinājumos bija jātrenē izturība.
Vai esat pārbaudījis savus spēkus arī kādā starptautiskā baleta izpildītāju konkursā?
Esmu piedalījies Youth America Grand Prix. Tas ir vislielākais konkurss Amerikā. Pēc sacensības, kas notika dažādās pilsētās, nonācu divpadsmit finālistu vidū Ņujorkā. Par balvām es nedomāju. Manuprāt, vērtīgākais ieguvums konkursos ir pati gatavošanās. Divus mēnešus nopietni studēju un ļoti rūpīgi izstrādāju variācijas. Tieši tas dejotājiem ir jādara ikdienas darbā. Tas palīdz saprast, ko nozīmē būt profesionālim, cik precīzi ir jāizstrādā katra nianse. Jādomā ne tikai par pirkstiem, bet arī par acīm. Man dažreiz patīk skatīties uz grīdu, bet to nekādā ziņā nedrīkst. Ja gadās kļūdīties – nedrīkst satraukumā uzraut plecus uz augšu. Skatienu augšup, plecus uz leju, viss ir kārtībā!
Vai uz skatuves ļoti izjūtat lampu drudzi?
Šajā ziņā laikam esmu neparasts dejotājs, jo vislielāko satraukumu izjūtu nevis pirms dejošanas solo, bet kordebaletā. Bet es taču tur esmu viens no divpadsmit pāriem! Nezinu, ko tas liecina par mani, bet, dejojot princi Zigfrīdu, jūtos daudz brīvāk. Kordebaletā ir jātur precīzs zīmējums, visu laiku jālīdzinās. Ir liela atbildība citam pret citu, un ir slikta sajūta, ja kaut ko neesmu izpildījis pareizi. Ja esmu uz skatuves viens vai divatā ar partneri, ir daudz drošāk.
Kā jums bija gana dzimtenē, bet pietrūkst šeit Latvijā? Un otrādi?
Nekur Latvijā nevaru atrast labus avokado. Tie ir cieti kā akmens, bet, ja mēģinu mājās tos nogatavināt un ielieku papīra maisiņā kopā ar ābolu, tie tikai sabojājas. Tāpēc vēlos, lai arī šeit būtu nopērkami labi avokado. Toties liels un ļoti garšīgs atklājums Latvijā man ir pelēkie zirņi. Jete ir veģetāriete, taču Ziemassvētkos speciāli man pagatavoja pelēkos zirņus ar speķi. Turpmāk tos gribu ēst katru ziemu!
Šeit ir lieliski piena produkti. Piemēram, rūgušpiens, par ko pirms ierašanās Latvijā nebiju dzirdējis. Te varu dzert nepasterizētu pienu. Amerikā manā štatā nepasterizētu pienu pat nedrīkst pārdot. Skābais krējums Latvijā ir simtreiz labāks nekā Amerikā. Te ir ļoti garšīgas gailenes. Amerikā tās ir rūgtas.
Kā jums izdevās tik ātri un labi iemācīties latviešu valodu?
Kad te atbraucu, es latviešu valodu nebiju pat dzirdējis. Pirmajā mēnesī pat nevarēju saprast, kādā valodā cilvēki runā. Sāku ar visvienkāršāko: "labdien", "es gribētu". Otrajā sezonā jau zināju valodas pamatus un varēju iepirkties tirgū. Jete mani ļoti stingri motivēja un atrada skolotāju, pie kuras pandēmijas periodā mācījos attālināti. Šajā ziņā pandēmija bija laba, jo man bija laiks kaut ko darīt ārpus baleta. Man šķiet, ka latviešu valoda ir ļoti grūta. Angļu valodā nav deklināciju, garumzīmju, mīkstinājuma zīmju. Vēl šodien rakstu ar kļūdām, un varbūt visu mūžu man būs jādomā par gramatiku. Noteikti vajag iet uz kursiem, vismaz sākumā.
Pirmo reizi redzu jaunu puisi, kurš iztiek bez viedtālruņa.
Man tas bija, un es visu laiku – uz ielas, aizskatuvē – skatījos instagramā, feisbukā. Bet reiz tālrunis nokrita zemē un saplīsa. Grasījos pirkt jaunu, taču tajā brīdī tam īsti nebija naudas, un es telefona iegādi atliku. Jau pēc dažām dienām konstatēju – cik labi jūtos! Tagad es nevis tērēju laiku, "sēžot" telefonā, bet esmu īstajā dzīvē. Es vairāk domāju par īstām lietām, vairāk laika pavadu kopā ar draudzeni. Bez telefona jūtos daudz laimīgāks! Ja kāds grib ar mani runāt, mani taču katru dienu var satikt teātrī.
Par kādām lomām vēl tikai sapņojat?
Ļoti gribētu nodejot Albertu Žizelē. Skaists balets, brīnišķīga mūzika. Tas bija pirmais īstais balets, kurā dejoju – skolas laikā 14 gadu vecumā dejoju pas de deux kāzu ainā, un tagad šo numuru dejoju Žizelē. Tikai citā – daudz grūtākā versijā. Varu pateikt, ka nodejot vīriešu variācijas šajā pas de deux ir grūtāk nekā princi. Tas ir visgrūtākais, ko līdz šim esmu dejojis. Visgrūtākās divdesmit minūtes manā mūžā.
Nākamajā sezonā svinēsim Latvijas Nacionālā baleta simtgadi. Tajā plānots atjaunot baletu Veltīgā uzmanība. Tas būs vēsturisks notikums, un es ļoti gribētu tajā piedalīties. Par sastāviem nekas vēl nav zināms, bet man ir cerība.
ŅIŽINSKIS
Latvijas Nacionālajā operā
16., 22., 30.IV, 27.V plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 7–55