Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +10 °C
Apmācies
Sestdiena, 16. novembris
Glorija, Banga

Piecos gados – miljons. Intervija ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci

"Mana pārliecība ir tāda, ka muzeji nedrīkst būt slēgti. Atvērtība ir viena no muzeja pamatvērtībām," uzsver Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce.

Otrdien, 4. maijā, apritēja pieci gadi, kopš Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenā ēka pēc rekonstrukcijas tika atvērta apmeklētājiem. LNMM direktore Māra Lāce stāsta, ka piecos gados muzeju apmeklējis gandrīz miljons skatītāju (932 470). Te notikušas ne tikai izstādes, konferences, dažādas izglītības programmas, bet arī citi pasākumi, piemēram, 711 kāzu fotosesiju, un pieci pāri muzejā ir salaulājušies. Muzeja kuratori un pētnieki piedalījušies septiņpadsmit katalogu un monogrāfiju izdošanā. Ir pārdotas 23 859 ģimenes biļetes, muzeju ir apmeklējuši 79 273 skolēni grupās. Piecos gados uz muzeja jumta ir izšķīlušies četri kaiju mazuļi, kuriem šo vietu kā visai drošu augšanai izvēlējušies vecāki.

Šķiet, ka pieci gadi kopš rekonstrukcijas beigām ir pavisam īss laika nogrieznis muzeja vēsturē, tomēr šie gadi ir bijuši ārkārtīgi dinamiski – gan pasaulē, gan muzejā. Kā jūs atceraties muzeja atklāšanu 2016. gada 4. maijā?

Manā redzējumā pieci gadi nav laika posms, ko īpaši pieminēt, kur nu vēl svinēt. Tomēr cilvēka dabā tā ir iekārtots, ka mēs ik pēc zināma laika vēlamies kaut ko pārskatīt un vērtēt, un pirmais laika nogrieznis parasti ir pieci gadi. 2016. gada 4. maijs bija bezgala skaista, saulaina un silta diena. Rīgas dome, vēloties sagādāt svētku sajūtu rīdziniekiem un iezīmējot muzeja vietu pilsētas kultūrainavā, bija uzskatījusi par iespējamu noslēgt satiksmi Valdemāra ielas posmā gar muzeju, valdīja brīnišķīga, dzīvespriecīga un labvēlīga gaisotne. Muzejs bija atvērts visiem interesentiem.

Kad ieraudzīju no rīta tos daudzos apmeklētājus, kas gaidīja rindā, lai piedalītos pasākumā un ietiktu muzejā, man bija dīvainas sajūtas. No vienas puses, bija ļoti patīkami redzēt, ka muzejs ir vajadzīgs sabiedrībai. No otras puses, gribējās uzdot jautājumu, kāpēc gan jāveido tik gara rinda pirmajā dienā. Muzejs taču būs atvērts visas nākamās dienas, mēnešus un gadus. Vai nav paradoksāli, ka epidemioloģiskā krīze aizvēra muzeja durvis?

Kāds bija ceļš līdz rekonstrukcijai?

Ceļš līdz rekonstrukcijai sākās 2003. gadā. Sākot procesu, mēs runājām ar ēkas īpašnieku, Rīgas domes Īpašuma departamentu, dažādos veidos vēršot uzmanību uz to, ka ir nepieciešama radikālāka darbība, jo šī ēka savas ietilpības un tehnisko parametru dēļ vairs nevarēja pildīt to funkciju, ko uzliek nacionālā muzeja statuss. Tas bija samērā sarežģīti, mainījās personālijas un attieksme. 2010. gadā mēs nonācām pie projektēšanas, tika izsludināts starptautisks metu konkurss, kurā uzvarēja lietuviešu jauno arhitektu birojs Processoffice. Pēc tam pagāja ievērojams laiks, kamēr mēs ar Kultūras ministrijas atbalstu risinājām jautājumus par Eiropas finansējuma piesaisti. Tomēr tas brīdis pienāca, un 2013. gada 26. aprīlī mēs nodevām ēku būvniekiem. Pēc tam sākās komplicētais rekonstrukcijas un restaurācijas process. Tas nebija viegli, bet man arī ļoti interesanti, jo es biju visā līdzdalīga. Paralēli bija gan Rīgas pils degšana, gan Zolitūdes traģēdija, kas nešaubīgi atstāja iespaidu arī uz muzeja rekonstrukcijas procesu. Tomēr gribu uzsvērt, ka pasūtītājs Īpašuma departaments virzīja projekta attīstību mērķtiecīgi un pārliecinoši.

Kas bija tas, kas muzeja darbībā pēc rekonstrukcijas fundamentāli mainījās?

Redzami mainījās sabiedrības attieksme, jo cilvēki uztvēra muzeju kā kaut ko pilnīgi jaunu un svaigu. Pati ēka piesaistīja uzmanību, kaut arī arhitektu vidū līdz tam valdīja lielas domstarpības par to, kā veidojies un attīstījies konkrētais projekts. Man bija lieliska sajūta, kad arhitekte Zaiga Gaile, redzot rekonstrukcijas rezultātu, mani apskāva un teica, ka tas ir ārkārtīgi labi paveikts darbs. Tas man radīja lielu gandarījumu. Šis atjaunošanas process deva iespēju pārskatīt mūsu pastāvīgās ekspozīcijas, izstāžu darbību, dot jaunu elpu institūcijai. Tas bija pārmaiņu laiks muzeja funkciju un sūtības izpratnē. Arvien lielāka uzmanība tika pievērsta apmeklētājam, viņa vajadzību izprašanai, muzeja pieejamības jautājumiem visplašākajā amplitūdā.

Kā muzejs sagaida piecgadi?

4. maijā vēl bija skatāma izstāde Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā. Pēc tam, visticamāk, atkal ar aizvērtām durvīm. Nav pamata cerēt, ka varētu tikt pieņemts lēmums par pilnīgu muzeju atvēršanu publikai. Tas ir nepatīkamākais, ka nav konkrētības. Katru dienu tiek uzdoti jautājumi, uz kuriem es nevaru sniegt atbildes. Ir sagatavotas vairākas izstādes, kas gaida savu ieinteresēto skatītāju, piemēram, gleznotājas Dainas Dagnijas agrīnākā daiļrades perioda darbu izstāde, kurā kuratore Elita Ansone skata viņas darbību feminisma kontekstā. Savs skatītājs noteikti būs 4. stāva izstādei, kurā muzeja speciālistes Gunta Madlinska un Ieva Kalnača atklāj mākslinieka Gustava Šķiltera ceļojumu iespaidos radušos mākslas tēlu pasauli, vienlaikus ļaujot uzmirdzēt radošo impulsu pilnajam un arī draiskajam laika nospiedumam Rodēna darbnīcā. Atklāšanu gaida Ievas Epneres jaunais laikmetīgās mākslas projekts, kas speciāli radīts Kupola zālei. Trīs ļoti dažādi izstāžu projekti, kurus vieno akcents uz mākslinieka personības pašvērtību un analīze no šodienas viedokļa, respektējot konkrētā laikmeta iezīmes.

Lielākā dāvana droši vien būtu pati muzeju atvēršana.

Šajā piecgadē ietrāpījies laiks, kuram vēl neredzam ne galu, ne malu. Tas ir radījis daudz pārdomu par to, ko muzejs var un nevar. Līdz šim ir bijis akcents uz pieejamību, bet šobrīd ir sajūta, ka mēs kāpjamies atpakaļ. Ļoti attīstās digitālās piekļuves jomas, es paredzu, ka nākotnē muzeju darbā tām būs arvien lielāka nozīme.

Tomēr es aizvien vairāk nostiprinu sevī pārliecību, ka nekas nevar aizstāt komunikāciju ar īsto mākslas darbu. To apliecina arī mūsu skatītāju interese.

No 21. aprīļa līdz 4. maijam tika īstenots pilotprojekts, kas ļāva aplūkot Baltijas simbolisma izstādi. Pastāstiet, lūdzu, par šī pilotprojekta virzību pandēmijas apstākļos.

Mana pārliecība ir tāda, ka muzeji nedrīkst būt slēgti. Atvērtība ir viena no muzeja pamatvērtībām. Kara apstākļos brīžiem tie ir bijuši slēgti, bet tik ilgstoši kā šajā pandēmijā, šķiet, tomēr ne. Man ir sajūta, ka tā mēs nodarām pāri apmeklētājiem un sabiedrībai kopumā. Protams, mēs nekad arī nebijām piedzīvojuši epidemioloģisko krīzi, kas ir piezemējusi mūs tik skarbā veidā.

Izstāde Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā Rīgā tika atvērta pagājušajā gadā novembra otrajā pusē un slēgta 21. decembrī. Tas ir starptautisks projekts, kura virzību nosaka virkne starptautisku līgumu. Mēs jau vairākkārt bijām pagarinājuši līgumu termiņus, bet diemžēl ilgāk tas vairs nebija iespējams. Piemēram, Igaunijai ir valsts garantija apdrošināšanai, kur termiņus nevar tā uz burvju mājiena mainīt. 5. maijā neatkarīgi ne no kā izstāde ir jādemontē. 9. aprīlī mēs vērsāmies Kultūras ministrijā ar vēstuli izskatīt iespēju atvērt šo vienu konkrēto izstādi. Par visa muzeja atvēršanu nevarēja būt runa, jo ir skaidri noteikts, ka saskaņā ar sanitāro protokolu muzeji var tikt atvērti t. s. otrajā solī (ja 14 dienu kumulatīvais Covid-19 gadījumu skaits uz 100 000 iedzīvotāju nepārsniedz 320).

Vienojoties ar ministriju, kura tālāk to risināja ar Veselības ministriju un Slimību profilakses un kontroles centru, tika panākta vienošanās, ko apstiprināja ar valdības protokollēmumu. Mums vajadzēja nodrošināt visas epidemioloģiskās prasības, kas attiecas uz telpu kvadratūru, kubatūru, gaisa apmaiņu un ventilāciju, dezinfekcijas līdzekļu esamību, regulāru apkalpojošā personāla testēšanu utt. Cilvēku interese par šo iespēju bija ļoti liela, un mēs jutām labvēlīgu attieksmi. Pilotprojekta gaita izvirza daudz jautājumu, un pēc tā noslēgšanās mēs sadarbībā ar Kultūras ministriju, Muzeju padomi un Muzeju biedrību izvērtēsim rezultātus un informēsim par secinājumiem.

Nozarei noteikti varētu rasties jautājums – kāpēc pilotprojektam bija izvēlēta tieši šī izstāde un LNMM?

Šī izstāde ir unikāls projekts, kas sāka savu gaitu 2018. gadā, kad Baltijas valstis atzīmēja sava valstiskuma simtgadi. Pateicoties Latvijas puses iestrādēm, neatlaidībai un spējai sadarboties, tika panākta projekta realizācija Orsē muzejā Parīzē. Pēc tam tika pieņemts lēmums izstādi rādīt arī visās pārējās Baltijas valstīs. Diemžēl mēs kā noslēdzošā vieta ietrāpījām Covid-19 otrajā vilnī, izstāde bija atvērta  tikai nepilnu mēnesi ar ļoti ierobežotu apmeklētāju klātbūtni. Cilvēki ārkārtīgi vēlējās redzēt šo ekspozīciju, un tad, kad mēs sapratām, ka nevarēsim to pagarināt, domājām, kā to varētu risināt. Tiem, kam interese bija visdedzīgākā, aprīļa beigās un maija sākumā tika dota iespēja apmeklēt izstādi.

Šajā procesā mani pārsteidza vairāku nozares kolēģu neizpratne, kāpēc mēs to esam darījuši, un pārmetums, ka mums it kā ir kaut kas vairāk iedots vai atļauts nekā citiem. Ir tieši pretēji – vairāk darba un stresa. Primāri tika domāts par muzeja apmeklētāju interesēm. Ir viena īpašība, kura man nekad nav piemitusi, – skaudība. Es patiesi ar lielu labvēlību priecājos, ja kolēģiem kaut kas izdodas. Tādēļ vieta izbrīnam.

Kuri ir svarīgākie pieturas punkti muzeja izstāžu un pētnieciskajā darbībā, ko jūs vēlētos izcelt?

Muzejā neko nevar izdarīt bez pētniecības. Tā ir viena no trim galvenajām muzeja funkcijām kopā ar mākslas darbu saglabāšanu un komunikāciju. Piecos gados muzeja galvenās ēkas zālēs ir sarīkotas 56 izstādes. Tas ir ļoti daudz. Visas izstādes nav vienāda apjoma eksponātu skaita vai ieguldītās pētnieciskās kapacitātes ziņā. Kopumā mums ir lielā pazemes izstāžu zāle, 4. stāva izstāžu zāle un Kupola zāle, un šobrīd 2. stāva labajā spārnā tiek veidota izstāžu programma, kura tiks atklāta ar jau pieminēto Dainas Dagnijas izstādi.

Rekonstrukcijas gaitā man jautāja, kā un kādām aktivitātēm muzejs izmantos Kupola zāli. Tajā brīdī atbildēju, ka tad, kad darbs būs pabeigts, skatīsimies, ko ar to var izdarīt. Šai telpai ir sava spēcīga identitāte, tā pati ir kā jaudīga instalācija. Sākotnēji Kupola zāle nebija iecerēta izstāžu darbībai, bet, kā smejies, muzejā neviena siena nepaliek neizmantota, un tur jau uzreiz pēc atklāšanas sāka veidoties izstāžu programma.

Ja runājam par izstāžu saturu, liels bloks ir tās izstādes, kas veidotas uz Latvijas mākslas agrīnā mantojuma bāzes, – Janis Rozentāls, Aleksandra Beļcova, Romans Suta, Rihards Zariņš, Niklāvs Strunke un citi. Tad izstādes, kas saistītas ar XX gadsimta otrās puses mākslas mantojumu. Gribas izcelt Miervalža Poļa izstādi, ko biju iecerējusi kā pirmo izstādi pēc muzeja atvēršanas. Saņēmu arī pārmetumus, kāpēc neatveram muzeju, piemēram, ar Jaņa Rozentāla darbu skati. Man šķita būtiski vienlaikus ar klasikas mantojumu pastāvīgajā ekspozīcijā parādīt, ka telpas šajā ēkā ir pieejamas arī citam mākslas mantojumam, laikmetīgajiem procesiem, kur notiek pievēršanās šodienas mākslas problemātikai un izpētei. Protams, bija arī pragmatiskāks iemesls. Atklāšanas izstāde, tai atvēlētais un piesaistītais finansējums veicināja šo sarežģīto materiālu plaši apgūt un veidot apjomīgu savākumu. Miervalža Poļa mākslas darbi atrodas dažādās kolekcijās Latvijā un ārvalstīs, tas prasīja no izstādes kuratores Dainas Auziņas lielu koncentrēšanos.

Pārskatot periodu, jāsecina, ka vairāk esam bāzējušies uz XX gadsimta otrās puses mākslinieku – Džemmas Skulmes, Felicitas Pauļukas, Līvijas Endzelīnas, Jura Dimitera, Jura Boiko, Aijas Zariņas – sniegumu, tādējādi risinot nacionālajā muzejā uzkrātā mantojuma problemātiku. Pievēršoties laikmetīgajām mākslas izpausmēm, jāatgādina, ka piecos gados muzejā ir notikušas divas Purvīša balvas izstādes un drīz taps trešā. Te ir bijusi Ērika Apaļā izstāde, kas pilnībā pārvērta lielo pazemes izstāžu telpu. Noteikti ir jāpiemin Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotā izstāde Tev ir pienākušas 1243 ziņas (kuratori Kaspars Vanags un Zane Zajančkauska), muzejs nebija tās līdzautors, bet bija telpu devējs un nodrošinātājs, šī izstāde notika konkursa kārtībā.

LNMM salīdzinoši bieži ienāk laikmetīgā māksla. Cik lielā mērā tas ir saistīts ar to, ka mums joprojām nav Latvijas Laikmetīgā mākslas muzeja? Vai tas ir bijis jūsu uzstādījums – arī LNMM galvenajā ēkā atvēlēt vietu mūsdienu mākslas procesa atspoguļošanai?

Tas ir bijis mans uzstādījums jau daudzus gadus, jo Latvijā ir gājis ļoti smagi ar laikmetīgās mākslas muzeju, un joprojām neesam pie tā tikuši. Es gribētu teikt, ka ceru to savas dzīves laikā vēl pieredzēt. Man kā mūžīgai optimistei tomēr sāk mazināties paļāvība. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja stratēģiskā darbība ir cieši saistīta ar to, vai šāds muzejs nākotnē taps vai ne. Savā laikā, kad sprieda par laikmetīgās mākslas muzeja izveidi, bija sajūta, ka mazā valstī nevar dublēties muzeji ar līdzīgām programmām un kolekcijām. Mēs daudz no kā tāpēc atteicāmies. Piemēram, fotogrāfiju, instalāciju mākslu mērķtiecīgi esam sākuši kolekcionēt tikai apmēram pēdējos desmit gados. Pastāvēja viedoklis, ka šis materiāls attiecas uz topošo laikmetīgās mākslas muzeju. Tomēr laiks gāja un nekas nenotika, un tad muzejs mainīja pieeju un priekšplānā izvirzīja nepieciešamību būt saistītam ar to mākslas telpu, kas tajā brīdī ir apkārt. Vienmēr esam klātesoši mākslas dzīvajā procesā, un izskatās, ka tā arī turpināsies.

Pašlaik tiek rekonstruēta LNMM izstāžu zāle Arsenāls, kurā bieži varēja redzēt laikmetīgās mākslas izstādes un notikumus.

Arsenāla jautājums ir viens no tiem, kas ir manā stratēģiskajā dienaskārtībā. Lieliski, ka ir savesta kārtībā ēkas fasāde un noslēgts pirmais rekonstrukcijas posms. Bet ar to ir par maz. Arsenālā ir jānotiek arī tālākai iekštelpu pārbūvei, restaurācijai un labiekārtošanai, nodrošinot atbilstību publiskās darbības un izstāžu organizēšanas vajadzībām visā ēkas apjomā. XX gadsimta otrās puses mākslas kolekcija ir pārvietota uz Pulka ielas krātuvēm, tādējādi visa lielā klasicisma celtne būs pieejama apmeklētājiem. Projekts ir izstrādāts un gaida tālāko risinājumu. Arsenāls ir vieta, kurā mēs runāsim par XX gadsimta otrās puses un laikmetīgās mākslas jautājumiem.

Publiskajā telpā izskanējis, ka ēka Pils laukumā 2 arī varētu tikt pievienota Arsenālam.

Ēka Pils laukumā 2 ar savu arhitektonisko un vēsturisko vērtību, kā arī ņemot vērā tās atrašanās vietu, būtu izmantojama kultūras funkcijai. Esam vērsušies Kultūras ministrijā ar lūgumu izskatīt iespēju māju nodot Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam lietošanā. Šādā gadījumā veidotos sasaiste starp Arsenālu un Pils laukumu 2. Ir viedoklis, ka Pils laukumā varētu domāt par XX gadsimta otrās puses mākslas ekspozīciju, kas būtu vairāk balstīta uz personāliju atklāšanu. Savukārt Arsenāla telpas labāk atbilstu laikmetīgās mākslas eksponēšanas vajadzībām. Šobrīd jautājums ir pārspriešanas stadijā.

Kas ir muzeja pētnieciskajos un izstāžu plānos nākamajā piecgadē?

Tas ir gan mākslas mantojums XIX–XX gadsimta mijā, gan XX gadsimta otrās puses māksla. Sasaistot pētniecību ar izstāžu darbību, jāmin viens no lielākajiem nākotnes projektiem – Vilhelmam Purvītim 150. Esam sākuši darbu pie izstādes izveides, un kuratorei Aijai Brasliņai ar piesaistīto komandu būs daudz jādomā, kā atklāt Purvīša daiļrades noslēpumus un tajos iekodēto vēstījumu. Turpinot laikmetīgās mākslas līniju, kas iesākas XX gadsimta 80.–90. gados, norit darbs pie mākslinieka Kristapa Ģelža retrospekcijas un apjomīga izdevuma. Izstāde ir iecerēta kā mākslinieka daiļradi reprezentējoša plaša ekspozīcija, kas vienlaikus iezīmēs sasaisti ar sava laikmeta mākslas parādībām. Šī izstāde top ar vieskuratores Šeldas Puķītes un muzeja speciālistes Līnas Birzakas-Priekules līdzdalību.

Ne tikai izstādes un publikācijas, bet arī muzejpedagoģiskās programmas un dažādu komunikācijas rīku izmantošana veido saiti ar visplašāko auditoriju, kura mums ir svarīga un sniedz mums atbalstu.

 

Izstāžu tops

No 2016. līdz 2021. gadam LNMM ir notikušas 56 izstādes, no kurām lielāko apmeklējumu sasniegusi līdz šim vērienīgākā Miervalža Poļa darbu skate Miervaldis Polis. Ilūzija kā īstenība 2016. gadā (85 601 apmeklējums) un viens no Jaņa Rozentāla jubilejas gada programmas centrālajiem notikumiem izstāde Janis Rozentāls (1866–1916). Māksla un tehnika 2016. gadā (56 593 apmeklējumi), kā arī Latvijas valsts simtgades notikums 2018./2019. gada mijā – tikšanās ar spilgtāko portretu izlasi gadsimta griezumā ekspozīcijā Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme (33 588 apmeklējumi).

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja