H Ī-MAi! HĪ-MAi! HĪMAi… – šāds nekad neaizmirstams sauciens varenā korī teju pirms ceturtdaļgadsimta piepildīja Viļņas Viņģa parku! Ar ievērojamu augsto tonalitāšu pārsvaru elkus pārgaidījies pūlis pie skatuves ritmiski skaldīja slavenās somu gotiskā roka grupas nosaukumu savā īpašajā lietuviešu manierē, kam gan beidzot sasauktā grupa ar Villi Valo priekšplānā neveltīja pat īsu ironisku repliku. Vismaz vienotībā un lepnumā leiši toreiz pārspļāva latviešus, kuri var visādi "frīkot" rakstītā valodā, bet ne izrunā. Patiesībā trīs burtu kombinācija HIM nosaukumā ir ne vien vietniekvārds ("Viņam" – nu kuram gan vēl!), bet arī saīsinājums no His Infernal Majesty, ja manuāli vai iztēlē saliek punktus aiz burtiem, kas norāda uz slēpto turpinājumu.
Tolaik uzmanības piesaistīšanai noderēja vēl dažas zīmes – pa īsceļu uz sen izdaudzināto un par jautru atrakcijas parku pasludināto elli ved slavenais trio 666 (six six six) debijas albuma un dziesmu nosaukumā. Deviņdesmitajos vēl karojošo žanru apvienības Iron Maiden (angļu heavy metal) un 666 (vācu EDM "kotlešnieks") bija netālu, bet Ville tik apdziedāja saldos six six six, ieņemot vietu rindā aiz Depeche Mode ar Little 15, Billija Aidola ar Sweet Sixteen un Viktora Coja ar Vosjmiklasņica… Mazi bērni skeletu tērpos šiem artefaktiem paies garām bez intereses, jo paši tagad tiek pie porno, vardarbības vai jebkā cita ar pāris klikšķiem. Tāpat nevienu vairs nepārsteigsi ar ziņu par Villes Valo uzaugšanu tēvam piederošajā seksa preču veikalā un pirmo darba pieredzi turpat grāmatveža un pārvedēja amatā, jaunietim priecājoties par to, ka pēc Kiss dalībnieka Džīna Simonsa koncerta iedvesmojošās pieredzes izdevies pierunāt tēvu nopirkt viņam pirmo ģitāru.
Iepriekšminētais koncerts Lietuvā notika jau ar pamatīgu Latvijas fanu pulku, jo grupas solists Ville Valo 90. gadu nogalē ar pirmo, radio daudz spēlēto singlu Wicked Game spoži uzšāvās topu virsotnē tālu ārpus Somijas. Neskaitāmas meitenes centās Villem tikt līdzi arī ar vizuālo tēlu – pozējot ar cigareti kā uz HIM albuma Razorblade Romance (2000) vāka. Somu mūziķu pirmais koncerts Latvijā – forumā Forte Rīga Ķīpsalas hallē – jau bija ilgi gaidīti pielūgšanas svētki. Nu jau aktīvākās fanes izaugušas, bet daļa Villi dievina vai uzskata par īpašu joprojām. Pazīstamā mūziķe, arfiste un dziedātāja Elizabeta Lāce (Sus Dungo, Elle, Alis P, Dzelzs vilks, Zefīrs) neslēpj, ka joprojām mīl HIM mūziku, kas ir palīdzējusi tikt galā ar lielo dzīves netaisnību trešajā klasē, un caur to atradusi daudz jaunu draugu.
Dzirdēti arī interesanti salīdzinājumi: Meksikā dzīvojošais latviešu mūziķis Juris Tipa Villi Valo dēvē par gotiskā roka Džastinu Bīberu, savukārt tagadējā mūzikas menedžere Lena Sme, kura intervējusi Villi viņa ziedu laikos, atceras, ka mākslinieks izcēlies ar ļoti augstprātīgu attieksmi, pat sarunājoties ar tīņu žurnālu Sīrups. Sākot pieaugt Dzelzs vilka popularitātei, mūzikas kritiķe Dace Volfa ironizēja, ka Ville Valo tomēr dziedot labāk nekā Juris Kaukulis. Un nu, teju pēc ceturtdaļgadsimta, Ville Valo atkal ķēries pie saīsinājumiem, afišās sevi dēvējot par VV (pats to izrunā kā "Vivian"), pērn izdevis pirmo soloalbumu Neon Noir un 16. aprīlī uzstāsies koncertzālē Palladium Rīga. Izkārtni HIM šoreiz katrs varēs virtuāli piedomāt klāt pats – Ville uzstāsies ar grupu, kurā no HIM ir vienīgais. Parunāsimies?
Sveiks, Ville! Kad pēdējo reizi biji Rīgā?
Tas bija ļoti sen. Atceros, ka uzstājāmies kādā lielā klubā šī gadsimta sākumā, bet pēdējo reizi bijām festivālā, kura nosaukumu neatceros – laiks to izdzēsis.
Tas klubs bija La Rocca, savukārt pēdējais festivāls – Kubana 2015. gadā – te neiedzīvojās, jo bija atceļojis no Krievijas un tur arī atgriezās. Tagad uz šo vietu – Lucavsalu Rīgā – ir pārcēlies mūsu lielākais festivāls Positivus. Noklausoties tavu jauno soloalbumu Neon Noir, šķiet, ka tas pats sen zināmais HIM vien ir, tomēr uzstājies kā solomākslinieks. Kāpēc tā?
Runājot par HIM, ir svarīgi pieminēt, ka ar basistu un ģitāristu sākām kopā spēlēt kā grupa, kad mums bija aptuveni piecpadsmit gadu, tāpēc es nevaru un negribu šo vārdu izmantot vienpersoniski, kaut arī HIM laikā lielāko daļu dziesmu esmu sacerējis pats. Tagad spēlēju kā VV. Šo albumu esmu pilnībā ierakstījis viens – nekad iepriekš nebiju veidojis soloprojektu. Covid-19 pandēmijas laikā nebija iespējas satikt cilvēkus un savākt kopā grupu, koncerti nenotika, toties bija daudz brīva laika, kad paši nezinājām, vai šis ieslodzījuma režīms reiz beigsies.
Pirmais instruments, ko bērnībā sāku spēlēt, bija basģitāra, pēc tam kādu laiku esmu spēlējis arī bungas, man ir pieredze ar dažādiem instrumentiem. Tā nu es sarakstīju dziesmas, producēju, spēlēju, vienatnē visu ierakstīju. Pēc tam tas pats džeks, kurš agrāk strādāja ar HIM, – Tims Palmers – samiksēja Neon Noir. Ierakstu "māsterējām" ASV.
Pirmoreiz izdzirdot radio pazīstamo, amerikāņu dziedātāja Krisa Aizeka oriģinālversijā saldi romantisko un apnikušo mīlas balādi Wicked Game neierastā – gotiskā roka – versijā, tas likās kas svaigs. Deviņdesmitajos Nirvana, Blur, Pulp un Radiohead pārņemtie – par metālistiem pat nerunājot – pret popmūziku izturējās noraidoši, lamājot to par komercmūziku. Tagad ar laika distanci var secināt, ka arī popmūzikai nav ne vainas, bet toreiz likās, ka dvēseli tā kārtīgi var izdziedāt, tikai nostājoties platām kājām melnā motociklista ādas jakā ar garā siksnā plecā uzkārtu kaucošu ģitāru un vējā plīvojošiem matiem. Vai tev vairāk patika pati dziesma Wicked Game vai apburošā supermodele Helēna Kristensena 1990. gadā melno smilšu pludmalē Havajās uzņemtajā klipā?
Man ļoti patika dziesma un Krisa Aizeka balss. Pirmo reizi dzirdēju to sava iemīļotā režisora Deivida Linča filmā – krimināldrāmā Mežonīgie sirdī/Wild at Heart (1990). Pēc tam, šīs filmas un dziesmas aizrauts, Nacionālajā bibliotēkā Helsinkos atradu filmas skaņu celiņu un pārrakstīju kasetē. Daudz klausījos un iztēlojos, kā gan būtu, ja šo dziesmu sev raksturīgajā veidā nospēlētu Black Sabbath vai Type O Negative, kas ir man ļoti tuvas grupas no dažādiem laikmetiem. Pirmā pārstāv smago metālu, otrā – 90. gadu gotisko un doom metālu.
No Type O Negative "kaveriem" īpaši laba ir Paranoid palēninātā versija. Pēdējā Black Sabbath turnejā uz ekrāniem rādīja ģitārista Tonija Aiomi un basista Gīzera Batlera roku tuvplānus – lūdzu, jaunieši, skatieties, kā tas viss radies, un mācieties! Slavenais mūzikas kritiķis Artemijs Troickis arī apgalvo, ka metāls sākās un beidzās ar Black Sabbath.
Ja skatāmies iztālēm caur miglas filtru – no jaunatklājumu viedokļa –, rokmūzikas pasaule nekad vairs nemainīsies tik radikāli kā pirms 55 gadiem ar Black Sabbath, tomēr arī vienā dziesmā viss var mainīties ik sekundi: ieskanas kaut kas negaidīts, kas tevi pārsteidz un patīk, un trešajā reizē tu jau to uztver kā neatņemamu skaņdarba sastāvdaļu. Dziesmu temps var mainīties, bet aizvien, kad visi resursi šķiet izsmelti, aranžējumos tiek atklātas jaunas skaņu kombinācijas, kurās instrumenti cits citu harmoniski papildina, nevis nomāc.
Citēšu vēl vienu kritikas klasiķi, šoreiz latvieti Normundu Naumani, kurš teica, ka māksla rodas tikai tur, kur ir kļūdas. Atgriežoties pie Wicked Game, var piebilst, ka laikmetā pirms soctīklu invāzijas tikt klāt saviem elkiem, lai kaut ko ieteiktu, tik viegli nevarēja. Nācās vien mēģināt spēlēt pašam.
Jā, turklāt tajā laikā rokgrupas tikpat kā netaisīja "kaverus", īpaši popdziesmām. Mēs bijām vieni no pirmajiem. Tā pati par sevi ir lieliska dziesma, bet Wicked Game arī palīdzēja HIM atrast savu skanējumu un līdzsvaru starp sentimentālu melodiju un smagāku mūziku. Tā mums ir ļoti nozīmīga dziesma daudzos aspektos.
Viens no tās pašas desmitgades roka klasiķiem Merilins Mensons 1995. gadā izveidoja angļu dueta Eurythmics 80. gadu superhita Sweet Dreams (Are Made of This) spocīgi sirreālu kaverversiju, kas arī Mensonam atnesa pirmos lielos panākumus.
O, jā! Joprojām to ar milzu apbrīnu klausos – tas parāda, cik dziesma ir laba, ja "kavers" nostājas līdzās oriģinālam kā līdzvērtīgs. Šī dziesma noteikti ir atstājusi iespaidu arī uz mūsu Wicked Game versiju. Turklāt vēl kopā ar režisora Dīna Karra videoklipu Merilina Mensona Sweet Dreams ir absolūts šedevrs šausmu karnevāla estētikā – neko tamlīdzīgu neviens nekad vēl nebija redzējis. Ļoti iedvesmojoši no pirmās līdz pēdējai sekundei.
Taisnība! Nākamie desmitgades videošedevri – The Prodigy leģendārais dziesmas Breathe klips un Fatboy Slim hitu video – nāca pēc tam. Ko vēl uzskati par saviem skolotājiem?
Laikam esmu pa druskai mācījies no visa, ko sanācis dzirdēt, sākot no piecdesmitajiem un sešdesmitajiem – Roja Orbisona un Fila Spektora melodiskuma un aranžējumu dramaturģijas, kurā nekas nav nejaušs un katru pat visīsāko arfas vai vijoļu iespēli varētu pētīt un atrast pamatojumu, kāpēc tā skan šādi, kas noteicis tieši šī instrumenta izvēli. To laiku aranžējumi ir vesela zinātne. No Type O Negative ļoti lielu iespaidu uz mani atstāja albums Bloody Kisses (1993).
Allaž licies, ka dziedot mēģini līdzināties Type O Negative solistam un basistam Pīteram Stīlam, vietumis izklausies kā dziļi un lēni elpojošs zvērs uz spēka izsīkuma robežas, tomēr uzbrukuma lēcienam vienmēr gatavs, vēl gaidot īsto brīdi. Tev piemīt kaut kas kaķveidīgs, bet augumā esi mazāks un tava balss ir augstāka. Vai izdevās satikt Pīteru Stīlu?
Jā, esam tikušies vairākas reizes, bet sadraudzējušies nebijām, tikai pārmijām dažus vārdus. Pirmā reize bija 1998. vai 1999. gadā. Kad pienāca tik ilgi gaidītais satikšanās mirklis, ko man nokārtoja draugi, es, vēl pavisam jauns un nepieredzējis tūrēšanā, viņam blakus jutos kā tāds nobijies sīkais. Pīters bija garš un muskuļots – riktīgs mačo un iespaidīgs milzenis. Tas bija festivālā Hurricane, kurā arī mēs spēlējām, un turpmāk varējām lepni rakstīt savu panākumu sarakstā, ka festivālos esam uzstājušies ar Type O Negative. Katrs to var interpretēt, kā grib, – vai drudžainā steigā nomainījām viens otru uz tās pašas skatuves, aizdodot viens otram vadus, vai pat uzstājāmies kopā.
Nu jau kopā uzspēlēt vairs nesanāks. Labi, ka paspēju noklausīties Type O Negative koncertā Rīgā neilgi pirms Pītera Stīla aiziešanas 2010. gadā.
Pašā HIM darbības sākumā mums ļoti svarīgs bija angļu grupas Paradise Lost albums One Second (1997) ar tīru, melodisku vokālu, tajā daudz tika izmantoti elektroniskie instrumenti, un rezultāts – kaut kas pa vidu starp Sisters of Mercy un Depeche Mode. Tituldziesma ar klavieru ievadu pat kļuva par klubu hitu. Vēl viena mums nozīmīga angļu grupa – Anathema no Liverpūles – spēlē pasmagas popdziesmas ar melodisku vokālu. Tajā pašā laikā centāmies būt roķīgāki un ātrāki – kā piemērs ir jāmin Billijs Aidols.
Lielu ietekmi uz mums atstāja Kyuss, kas vēlāk transformējās par Queens of the Stone Age. Taču visvairāk ar HIM laikam uzskatām sevi par cienījamo veterānu Black Sabbath faniem, kuri viņu radītā mehānisma zobratos iemāna šo to no Depeche Mode un Krisa Aizeka, lai no šī kokteiļa izveidotos jutekliskas, emocionālas dziesmas, ko uz priekšu dzen draivīgas ģitāras un enerģisks ritms.
Dažos video izskaties līdzīgs Ozijam Osbornam. Man nepatīk mūziku dalīt žanros, ja nu vienīgi pašizdomātos, – tas love metal ir tavs?
Jā, to love metal pats izdomāju, un arī heartagram – mūsu simbolu. Tā visa sākums ir jāmeklē 80. gados. Kad augu, man ļoti patika black metal grupa Venom, no kuras aizgūto black metal simbolu – pentagrammu – savienoju ar sirdi kā mīlas motoru. 2003. gadā izlaidām albumu, ko nosaucām Love Metal.
Helsinku vecākajā rokklubā Tavastia, kurā 1995. gadā notika HIM debijas koncerts, drīz pēc gadsimtu mijas man laimējās pirmoreiz tikt uz The White Stripes. Ko domā par tolaik uzplaukušo tā saukto garage rock revival?
Atceros šo virzienu pārstāvošās grupas no britu mūzikas žurnāla New Musical Express jeb NME vākiem kā lieliskas indīroka apvienības. Viens no maniem tā laika iemīļotākajiem ierakstiem bija Ņujorkas grupas Interpol albums Antics (2004), kaut es tajā laikā biju dziļi iekšā blekmetālā. Starp citu, somu mūziķi – basists, divi ģitāristi un bundzinieks –, kuri tagad spēlē manos koncertos, nenāk no metāla, bet alternatīvā roka vides. Tā nu mēs mācāmies cits no cita, un dažas no vecajām dziesmām var pārsteigt ar aranžējumiem, kuros neviens instruments neskan kā ierakstā, jo pats esmu atbrīvojis dziesmas no savas nemākulīgās spēlēšanas, dodot vietu jauniem eksperimentiem. Pats uz skatuves koncentrējos tikai uz dziedāšanu, jo mana grupa ar visu pārējo lieliski tiek galā.
Savulaik biji seksa simbols un arī Latvijas meitenes bija tevī samīlējušās. He-he-he...
Nu jau arī viņas sen vairs nav nekādas mazās meitenes. 2000. gada sākumā, kad HIM hits Join Me in Death skanēja visur, bijām popmūzikas un tīņu žurnālos tikpat bieži kā tagad Måneskin. Tas bija reizē patīkami un briesmīgi, jo uzskatījām sevi par rokgrupu, nevis animācijas filmu varoņiem līdzīgiem tēliem.
Tolaik pirms koncerta Rīgā intervēju citu, nu jau pajukušo somu grupu The Crash – tās mūziķiem par HIM nekas labs nebija sakāms, viņi jūs uzskatīja par tīņu izklaidētājiem. Varbūt skaudība?
Iespējams, bet es jau minēju, ka pats tolaik nemaz nejutos labi. Slava nav nekāda dāvana. Ja rokmūziķi kļūst populāri, viņiem visu laiku jāpiedomā, kā piepildīt ēteru ar saturu starp bildēm, kas sastingušas uzņemšanas brīdī. Ņem jebkurus klasiķus – The Rolling Stones, Black Sabbath vai Led Zeppelin! Tā nav tikai izcila mūzika. Rokmūzikas vēsture vienmēr ir bijusi caurausta ar stāstiem, leģendām, mītiem. Neiedrošinos iecelt sevi vienā līgā ar Led Zeppelin, taču vienmēr esam centušies būt ne tikai mūzikas grupa, bet arī kaut kāda veida fenomens, kurš izraisa kultūršoku vai jebko citu, kas varētu padarīt mūs par interesantiem rokmūzikas vēstures objektiem arī nākotnē.
Ville Valo
Klubā Palladium Rīga 16.IV plkst. 20
Biļetes pārdotas