Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +3 °C
Daļēji saulains
Trešdiena, 25. decembris
Stella, Larisa

No kā tev jākaunas? Intervija ar režisori un aktrisi Ivetu Poli

"Institūcijas šobrīd mani neskar. Es izbaudu brīvību, to, ka daru, ko un kā gribu," saka režisore un aktrise Iveta Pole

Ieejot Valmieras slimnīcas bijušajā veļas mājā, kur notiek Ivetas Poles izrāde Daudz laimes dzimšanas dienā!, skatītāji saņem rozā vai zilas kartītes, pēc kurām viņi tiek sadalīti divās grupās. Bildītē redzami četri jauni starojoši cilvēki pēdējos grūtniecības mēnešos, maigi aptvēruši savu apaļo vēderu, – trīs sievietes un viens vīrietis. Jūras krastā ap viņiem staigā kā plēsīgie zvēri, tā jēri. Dzīve izskatās vienkārši perfekta. Uz zilās kartītes otrā pusē uzrakstīts Imanta Ziedoņa dzejolis: "Bez mīlestības nedzīvojiet" utt. Aktrises Madara Reijere, Elīna Hanzena, Anta Aizupe un horeogrāfs Rūdolfs Gediņš aicina skatītājus iekšā medaini siltiem un rāmi iedrošinošiem skatieniem. Vieglā ironija un pašironija tālāk sašķīst pret atkailinātiem personīgiem stāstiem: "Kad sapratu, ka vienu bērnu spiežu aiz kakla dīvānā un otru velku aiz rokas pa istabu, sapratu, ka nav labi", "kardiogramma rādīja, ka puisīti mēs varējām pazaudēt šeit, šeit un šeit". Režisore Iveta Pole ar aktieriem skatītāju ved neizskaistinātā patiesās realitātes teritorijā, kur krāsns mēdz dūmot arī tad, ja ir mīlestība. Daudz pasaka vārdi, bet vēl vairāk aizvārdu jutekliskais spēks – dzemdību sāpju kliedzieni, kurus uztver "diskžokeji" un cilpā met pret sienām vēl un vēl, un līdzīgi zalkšiem pārošanās laikā murskulī savīti ķermeņi. Beigās visa grīda ir slapja no zeltslotiņu vanniņu ūdens un sašķaidītā afrodīzija – arbūza.

"Izrāde piedāvā dzīvības rašanās fenomena izpēti, sākot no mikroskopiskā, vieliskā, matēriskā līdz eksistenciālajam. Mēs centīsimies iedziļināties delikātajā dzīvības rašanās procesā un pašā rašanās brīnumā kā tādā. Mēs aplūkosim, ko nozīmē kļūt par vecākiem, un aptversim šī jautājuma dažādas perspektīvas un pieredzes. Kā senā šūpuļdziesmā tiks apvienots radīšanas un rašanās process, tam izskanot poētiskā vispārinājumā par esības mistēriju," šādi izrādi Daudz laimes dzimšanas dienā! pieteica Valmieras vasaras teātra festivāls. Radīšanas stāstu bez šķidrumu klātbūtnes izstāstīt pagrūti. Ja kādam tas šķiet par traku, aktieri pirms rituāla iedrošina gan atstāt zāli, gan nākt un pievienoties.

Festivāls ir beidzies, bet intervija ar režisori un aktrisi Ivetu Poli nemainīgi aktuāla.

Viņa runā interesanti, precīzi formulē daudziem radošajiem sāpīgus jautājumus, tomēr vēl saistošāk ir vērot viņu kā kino. Ivetas Poles sejā ir kaut kas neatvairāmi ievelkošs un noslēpumains. Nodomāju – viņai vajadzētu tikai filmēties un filmēties. Ne velti gandrīz katra Ivetas Poles kinoloma gūst ievērību, sākot no lomām režisora Jura Poškus filmās Monotonija un Kolka Cool, beidzot ar mammas lomu Lindas Oltes filmā Māsas. "Viņa nemaz nekoķetē," pēc fotosesijas iedvesmots saka kolēģis fotogrāfs Kristaps Kalns. Droši vien tieši tāpēc ar pašas, šķiet, nenojaustu vieglu franču dīvas šarmu aktrisei tik labi padodas visi dzīves pabērni.

Kāda ir atšķirība, radot darbu vasaras festivālā pilsētvidē?

Ir festivāla sajūta – visi dzīvo kopā kojās, vakarē un dzer vīnu, cits citam prasa, kā jums iet. Ir savstarpēji draudzīga atmosfēra. Kaut kādā ziņā ir lielāka brīvība. Nav tik daudz nevajadzīgi uzliktas atbildības un uztraukuma. Nav jārūpējas, vai pirks biļetes un ko rakstīs kritiķi. Lai gan mēs ļoti intensīvi strādājām, ir sajūta, ka ir labi pavadīts laiks un pie reizes – pastrādāts.

Kā saglabāt šo brīvību arī citos spēles noteikumos?

Esmu sapratusi, ka man tā ir svarīga darba un arī dzīves kvalitāte. Institūcijas šobrīd mani neskar. Es izbaudu brīvību, to, ka daru, ko un kā gribu.

Tavs statuss šobrīd ir brīvmāksliniece?

Jā. Man ļoti patīk. Tās pašas brīvības dēļ, kas dzīvi padara jēgpilnu.

Vai tēma – dzimšana, dzemdības, dzīvības rašanās – tev būtu svarīga arī pašai kādā citā savā darbā, ja nebūtu nācis Valmieras vasaras teātra festivāla piedāvājums? Vai Daudz laimes dzimšanas dienā! ir gadījums, kad varam runāt par veiksmīgu, radoši īstenotu pasūtījuma darbu?

Nē, vēl sarežģītāk. Bija paredzēts, ka šo izrādi taisīs Inga Tropa. Bija jau izvēlēta vieta, komanda, ar ko strādāt, un tēma. Dažādu iemeslu dēļ viņa nevarēja veidot izrādi. Man piedāvāja, vai nevēlos to pārņemt jau ar dotajiem lielumiem. Godīgi sakot, tā nebija pašas izpīpēta ideja. Tas pārsteidz, jo Daudz laimes dzimšanas dienā! ir tik atkailināts un, šķiet, visai komandai personīgs darbs. Mums bija brīnišķīga komanda, mēs ātri saliedējāmies. Bija labs iekšējais klimats, līdz ar to bija vieglāk strādāt. Tas, protams, nenozīmē, ka nebija krīzes brīžu, jo tādi jau ir vienmēr.

Iespēja strādāt ar raibu raibām aktieru kombinācijām ir vēl viena festivālu patīkamā blakne. Vai aktieri uzreiz piekrita tik augstai atklātības pakāpei?

Kad sākām mēģināt un domāt, kas tā ir par teritoriju, tapa skaidrs, ka tā ir ārkārtīgi intīma zona, kuru parasti nemēdz publiskot. Dažādas sajūtas, kurās nav tikai prieks un laime par jaundzimušo bērniņu, bet ir arī daudz kauna, noklusētu un nepateiktu lietu, paššaustīšanās un vēl daudz citu emociju. Sākām mēģināt, un sapratu, ka tā ir teritorija, ko tu gribi paturēt pie sevis un nevienam nerādīt, bet man liekas, ka ir vērts iet tieši tur un skatīties, kas tur ir, runāt tieši par to. Instagram skatāmies, ka visi ir šausmīgi smuki un priecīgi un jaunie vecāki ir ar smaidīgiem bērniņiem. Ir svarīgi neignorēt arī īstenību.

Sieviešu reālā dzemdību pieredze un pirmais laiks ar bērniņu parasti maz līdzinās mazulīšu saldi mīlīgajām pirmajām fotosesijām. Līdz šim par to visvairāk un skaļāk ir runājušas vizuālās mākslinieces, atklājot īstenību, kas slēpjas aiz visiem daudz ērtākās idilliskās mātišķības. Vai aktieri stāsta katrs savu īsto stāstu vai mainās ar tiem?

Vienīgie, kam sakrita, daļēji bija Antai un Gediņam, pārējie stāstīja citu pieredzi.

Ko tas maina, ja aktieris stāsta otra tik personīgo stāstu? Tas piešķir nepieciešamo atsvešinātību? No tā arī žanrs – semidokumentāla izrāde?

Viņi vienkārši ir ļoti labi aktieri un ļoti labi to izdara. Es arī noticu, ka tas ir viņu stāsts. Kad dalījāmies ar saviem stāstiem, pamanīju, ka, lai arī tie ir ļoti dažādi, ir arī vienojoši motīvi. Sievietes, kas ir piedzīvojušas dzemdības, zina, kas tas ir. Kaut kādā ziņā bija svarīgi, ka aktrises pašas ir vecāki un zina, kas tā ir par pieredzi. Ja tu neesi gājis tai pieredzei cauri, tu nekādā veidā nevari to izdomāt vai uzburt.

Un kā ar skatītājiem? Vai tavā iecerē Daudz laimes dzimšanas dienā! pa īstam var pieslēgties arī cilvēki bez dzemdību pieredzes? Jo izrādē jau "dzemdē" arī Rūdolfs Gediņš.

Jā, noteikti, uz skatītājiem tas neattiecas. Es gribēju strādāt ar ķermeni kā mediju. Tas, kam dzemdībās ir jāiet cauri, tiešām ir uz dzīvības un nāves robežas, vismaz man tā bija. Uz izrādi bija mana draudzene, kuras dēls Mateo ir dzimis tieši Vidzemes slimnīcā, bet mēs izrādi spēlējām blakus esošajā slimnīcas veļas mājā. Pēc izrādes runājot sapratām, ka īstenībā šausmīgā dzemdību sāpju pieredze ātri aizmirstas, tu ķermeniski to neatceries. To sajūtu, cik tev bija slikti, kad biji slims ar angīnu vai kad tev bija šausmīgas paģiras, – to tu atceries, bet dzemdību sāpes es īsti neatceros. Varbūt – ja mēs atcerētos, negribētu dzemdēt otru bērnu?...

Aktieru pārspīlēti laipnie un mierpilnie smaidi, sagaidot skatītāju, liek samanīt krietnu ironijas devu tavā attieksmē pret dažādiem pašpasludinātiem pseidodziedniekiem, kas arī spieto ap jaunajām māmiņām ar savu piedāvājumu?

Jā, mēģinājumu gaitā sapratām, ka mums veidojas īpatnēja dzemdētāju sekta, kas šajās telpās satiekas katru piektdienu. Stāstus veidojām nosacīti kā grēksūdzes daļu pirms rituāla. Tas kaut kādā ziņā palīdzēja aktieriem, jo šāda tipa teātrī tu it kā nespēlē nekādu konkrētu lomu, bet tev ir kaut kāds tēls, kuru tu turi pakausī. Otrajā daļā aktieriem lieku darīt diezgan ķermeniskas lietas, tas arī pieprasa nolikt malā kautrēšanos un kaunu. Tas mums sanāca organiski, izejot no uzstādījuma, ka tie ir viņi, bet tomēr nav viņi.

"Otrajā daļā aktieriem lieku darīt diezgan ķermeniskas lietas, kas arī pieprasa nolikt malā kautrēšanos un kaunu. Tas mums sanāca organiski, izejot no uzstādījuma, ka tie ir viņi, bet tomēr nav viņi," par izrādi Daudz laimes dzimšanas dienā! stāsta Iveta Pole. Foto – Lita Millere

Vai tu saprastu, ja kāds aktieris atteiktos no prāta un kauna atslēgšanas?

Ar tādu komandu es droši vien vienkārši nestrādātu. Nu, ja nē, tad nē. Es nezinu, man tā vēl nav bijis. Ja būs tāda situācija, tad redzēs.

Teātris kļūst aizvien godīgāks un nepastarpinātāks. Vai tavā teātra izpratnē pašu aktieru personīgā dzīves pieredze ir galvenais dramaturģijas avots?

Manuprāt, mākslā nostrādā tieši īstā, nevis tēlotā atklātība. Kam tad izlikties, ka esi labāks? No kā tev jākaunas? Īstenībā no iekšpuses mēs visi esam vienādi. Mani arvien mazāk interesē teātris, kurā tēlo lomas. Redzu – aktieris labi spēlē lomu. Forši, nu un? Tur ir jābūt klāt kaut kādai personiskai atklātībai, citādi tas var kļūt par profesionālu paštīksmināšanos, kurā nekas cits netiek atklāts. Mani pēdējā laikā interesē īsta dzīve, mākslā paņemt kādu realitātes nogriezni vai aspektu un to transcendentēt.

Tu kā neatkarīga režisore esi pašā ceļa sākumā, bet izklausās, ka virziens tev ir skaidrs.

Jā, vēlos pulcināt ap sevi domubiedrus, ar kuriem runāt vienā valodā. Daudz laimes dzimšanas dienā! sākām mēģināt Rīgā. Biju strādājusi ar Gediņu un Antu, bet Elīnu un Madaru nepazinu. Bija bažas, ka ir tik maz laika un kā paspēsim. Daudz strādājām ar improvizācijas un etīžu metodi. Aktieri paši no sevis ļoti ātri uzģenerēja brīnišķīgu materiālu. Izrādē daudz ir palicis no tā, ko radījām, būtībā dauzoties, pirmajās trīs dienās. Bija jau aizdomīgi, ka iet pārāk labi, kad tad būs tā krīze? Bet atnāca, atnāca (smejas). Ar improvizācijas metodi var atrast izpausmes, kas nenāk no loģikas un prāta, bet nāk no iekšēja impulsa. Grūtības ir tādas, ka to ir ļoti, ļoti grūti atkārtot. Kad mēģinājām atkārtot, maģiskais pirmreizīgums vairs nedarbojās. Vajadzēja sameklēt struktūru, kā atrasto ievīt, bet ar citiem paņēmieniem.

Vai Daudz laimes dzimšanas dienā! tev lika arī pārdomāt visu, ko zini par savu piedzimšanu?

Nē, jo es to neatceros, bet tas man vairāk lika domāt par mammu.

Principā – šūpuļdziesma mammām par visu, kas viņām ir bijis jāiztur?

Jā, kaut kādā ziņā tā ir pateicība visām mammām. Iedot sev mirkli padomāt un pateikt mammai paldies.

Vai, strādājot ar aktieriem, pamatā izmanto apgūto studijās Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijā laikmetīgās performances kursā vai sakausē kopā visas metodes?

Es lieku kopā visu kaut ko un miksēju savā veidā. Man jau nav lielas izrāžu veidotājas pieredzes. Šis man ir trešais darbs, līdz ar to man nav vienas izteiktas metodes, ar kuru strādāju, bet ir pamatprincipi, ar kuriem sāku, un tad redzu, ka materiāls pats ved. Bez šaubām, Igaunijas pieredzei ir nozīme.

Tavs iesācējas darbs ar starptautisku mākslinieču komandu Malleus Maleficarum. Jaunais līgums 2023. gadā saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā gada lielās formas izrāde. Tas ir palīdzējis vai varbūt arī traucējis?

Man bija milzīgs prieks. Nenormāls prieks! O, labs sākums! Vienīgi pēc tam ir atbildība to noturēt un droši vien vieglāk krist. Ārkārtīgi žēl, ka mēs nevaram šo izrādi spēlēt. Tas ir arī kultūrpolitikas jautājums. Ja neesi nevienā institucionālajā teātrī vai neatkarīgajos Dirty Deal Teatro vai Ģertrūdes ielas teātrī, bet tas ir vienkārši nekam nekur nepiederošs projekts, realitāte ir tāda – ja tev nav naudas, to nevar rādīt. Tik vienkārši. Mums nav izplatīti projektu teātri. Pat ja esi guvis atzinību, tas tev neko nedod. Es ceru, ka to varēs mainīt vai vismaz iekustināt tēmu. Igaunijā, kamēr studēju, pamanīju, ka tur ir vairāk attīstīta neatkarīgo un performanču mākslinieku kustība un arī atbalsta formas. Igaunijā kultūrpolitika ir sakārtota labāk, lai tu varētu strādāt kā neatkarīgs mākslinieks. Mums tomēr ir tā – ja neesi nevienā teātrī, tad tu neesi nekur.

Kādā tavā intervijā izlasīju, ka savu dzīvi vadi starp Rīgu un Berlīni. Bet radošos plānus pašlaik vairāk saisti ar Latviju un Igauniju?

Šobrīd tā pats no sevis ir sanācis. Protams, šeit radoši strādāt man ir daudz vieglāk. Berlīnē mani neviens nepazīst. Berlīnē man ir ģimenes dzīve un citas lietas, ar kurām nodarbojos. Bet ceru, ka reiz arī Berlīnē varēšu kaut ko uztaisīt.

Kādā stadijā ir tava trakā ideja par filmu mokumentālajā žanrā (parodija par dokumentālo kino), kurā tu brauc uz Teksasu uzmeklēt slaveno podkāsta vadītāju Leksu Frīdmenu ar piedāvājumu apprecēties?

Mēs ar Matīšu Kažu strādājam pie scenārija. Brauksim septembrī uz Ameriku, lai to finalizētu. Tagad biju aizņemta ar Valmieras festivālu.

Pastāsti, lūdzu, kā tev kaut kas tāds ienāca prātā?

Arī tā ir ideja, kas nāk no īstās dzīves. Savā ziņā arī komiska. Kad pabeidzu studijas Igaunijā, aizbraucu uz Berlīni, kur mana meita iet skolā. Pati biju ļoti labi beigusi studijas Igaunijā, bija diezgan labi sanācis arī diplomdarbs. Bija sajūta, ka tagad riktīgi esi zirgā, tā teikt, jūra līdz ceļiem, varētu tik iet un taisīt darbus, jo patīk un liekas, ka arī sanāk. Bet realitāte bija tāda, ka esi Berlīnē un nezini, ko darīsi. Tu esi pilnīgi viens, un tev ir meita. Realitāte bija absolūti pretēja manai iekšējai sajūtai, kā braukšu uz Berlīni un kā visiem ļoti vajadzēs manu mākslu. Man nebija darba, un es sāku strādāt kādā uzņēmumā par kurjeri, jo man vajadzēja maksāt rēķinus. No sākuma man diezgan labi patika, jo, braukājot pa Berlīni, diezgan labi varēja iepazīt pilsētu un pastrādāt ar savu ego "tripu". Bet cik ilgi tad braukāsi? Iekšējā vajadzība bija darīt kaut ko radošu. Lai kavētu sev kaut kā laiku, sāku klausīties Leksa Frīdmena podkāstus. Viņam tie ir ļoti labi, ar visādiem interesantiem cilvēkiem plašā spektrā – filozofiem, zinātniekiem, fiziķiem. Visā tajā bezjēdzībā, kad kaut ko dari tikai tādēļ, lai samaksātu rēķinus, – un tas galīgi nav pareizi –, man likās, ka kaut kas ir jāmaina. Frīdmena podkāsti man iedeva jēgu tobrīd bezjēdzīgajai dzīvei. Kādā mirklī sapratu, kā lai pasaka... Sapratu, ka esmu viņā mazliet iemīlējusies. Bija sajūta, ka es jau pazīstu šo cilvēku, jo es katru dienu mašīnā viņu klausījos, un ka mums ir līdzīgi uzskati par realitāti. Tad es piedāvāju Matīsam Kažam, ka varētu par to taisīt filmu – par aktrisi, kura vienā valstī tikko saņēmusi balvu, vienalga, par kaut kādu lomu, bet otrā valstī viņa ir pilnīgs nobody, nekas. Tas ir tas pats, ko es iepriekš minēju, – ka tu paņem kādu realitātes fragmentu un sāc to pagriezt citādi. Tu sāc veidot reali ­ tāti tādu, kādu tev vajag. Sāc to konstruēt tā, kā tu gribi. Tajā filmā aktrise izdomā, ka grib triekties uz Teksasu, lai atrastu Frīdmenu un apprecētu viņu. Viņai ir pāri četrdesmit, viņa nekad nav bijusi precējusies. Amerikas daļā viņa grib ņemt līdzi meitu, kura atsakās. Redzēs, vai tas tā paliks, bet ir izdomāts, ka tad viņa sarīko aktieru atlasi. Manu fiktīvo meitu spēlētu Emma Skirmante, kura jau bija mana meita Lindas Oltes filmā Māsas, viņai tas arī labi sanāk. Tu sāc jaukt realitātes un beigās nesaproti, kas ir īstenība, kas – fikcija. Leksa Frīdmena meklējumos viņas iekuļas dažādās komūnās, un pa ceļam notiek visādi piedzīvojumi.

Man ļoti patīk tava attieksme pret dzīvi, ka nevēlies palikt upura lomā.

Jā, filma ir iecerēta par to, ka spēj nedaudz pašironiski paskatīties uz savu dzīvi. Tas mani arī interesē, bet, protams, ne tikai tas. Ir arī citi slāņi, kas man filmā būtu svarīgi. Redzēsim, vai mēs to Leksu atradīsim. Vajadzētu jau atrast. Pat ja viņš atsakās no laulību piedāvājuma – tas tā varētu būt –, tomēr viņa ir izdomājusi, ka ir vajadzīgas laimīgas beigas. Šitādas neder. Tad līdzīgi kā meitas lomai viņa uztaisa kastingu arī Leksam Frīdmenam.

Un ko tu darīsi, ja viņš piekritīs? Vai pati esi gatava iet līdz galam?

Tad jau redzēs. Vispirms pie viņa ir jātiek. Pie Frīdmena nav tik viegli tikt, kā bi ­ ja domāts.

Tev ir dūša.

Nujā, ir jādzīvo tāda dzīve, kāda tev pašam ir interesanta. Es negribu dzīvot gar ­ laicīgu dzīvi.

Kāda ir garlaicīga dzīve?

Pieaugušo cilvēku dzīve. Tāda, kurā tev no rīta ir jāiet uz ofisu, kur pilnīgi viss ir paredzams, ka tev nav interesanta tava dzīve. Ja pašam nav interesanta sava dzīve, to vajag mainīt. Dzīve, kurā esmu upuris, mani vairs neinteresē. Tas viss ir atkarīgs tikai no tā, kā mēs domājam.

Vai tev Berlīnē iznāk skatīties arī teātri?

Jā, eju pēc iespējas. Uz teātri, izstādēm. Man Berlīnē patīk, ka māksla ir rokas stiepiena attālumā un, ja ir laiks un kapacitāte, katru dienu var iet kaut ko skatīties.

Vai tu vācu valodu šobrīd jau brīvi proti?

Saprotu diezgan labi. Ar to gan esmu drusciņ paslinkojusi, visu laiku gribēju iet mācīties. Māku sliktā sarunvalodas līmenī.

Vai meita saprot, ar ko tu nodarbojies?

Viņa nav redzējusi manas izrādes, jo viņai tajā laikā ir jāiet uz skolu. Es viņai esmu rādījusi fragmentus, un meita ironiski saka – tas ir kaut kāds ārprāts.

Kad vēl strādāju JRT un meita bija maziņa, viņa nāca uz izrādēm. Viņa visspilgtāk atceras Melno pienu.

Pieminēji Jauno Rīgas teātri, tāpēc tomēr pavaicāšu, vai esi aizgājusi apskatīt māju pēc remonta. Nav tā, ka ir grūti tur atgriezties?

Nē, kopumā ne. Gata Šmita filmu gan skatīties bija emocionāli (dokumentālā filma Kur mājo teātris – U. A.). Ir pagājis laiks, tā ir bijusi viena man būtiska dzīves sadaļa, bet tagad tā ir pagātne. Filma gan mazliet atrāva sadzijušo brūci. Tur bija redzama vecā māja un mēs visi kopā, kaut kas ļoti sentimentāls. Bet, nē, tā man nav, ka es tur nevarētu aiziet. Ja vairāk būtu Latvijā, biežāk ietu uz JRT skatīties izrādes. Sanāk tik, cik sanāk. Tagad man ir cita dzīves sadaļa, un tas man pat patīk... Esmu pat priecīga. Toreiz šķiršanās bija gana skumja, bet tagad domāju, vai es gribētu būt atpakaļ teātrī vai ne. Un sapratu, ka nē. Tāpēc, ka esmu ieguvusi iekšējo brīvību, kuras man, esot teātrī, tomēr nebija. To es nepakam neatdošu.

Kā tu domā, kāpēc JRT tev nebija šīs brīvības?

Tāpēc, ka pārāk daudz paššaustīšanas un iekšējās salīdzināšanas. Tu neesi brīvs. Bet, ja neesi līdz galam brīvs, tu nevari būt labs mākslinieks, jo tevī dominē nevis radošā brīvība, bet bailes. Protams, ne jau visu laiku. Domāju, ka mēs par daudz no visa kā baidījāmies un salīdzinājām sevi ar citiem. Man šķiet, aktieriem vispār ir diezgan raksturīgi, ka tu visu laiku domā, vai esi gana labs. Īstenībā, kad tu radi, vajadzētu būt... gribas teikt, atvainojos par rupjību, bet – pohuj! Kad tu kaut ko radi, tevi nevar vadīt doma, vai esi gana labs, un mēģināt būt gana labs. Tieši šī iemesla dēļ es laikam negribētu būt vairs nevienā teātrī, kur dominē kaut kāda nerakstīta hierarhija, likumi, kam ir jāpakļaujas. Es vairs negribu pakļauties neviena cita diktētiem likumiem. Man vienalga. Man ir svarīgāk, ka man ir brīvība. Protams, neatkarīgam māksliniekam ir grūtāk, jo viss ir jādara pašam – jādabū nauda, jāproducē. Viss. Nav tā, ka ir visi resursi – gaisma un skaņa utt. Process ir ilgāks, grūtāks un sarežģītāks, lai tiktu līdz rezultātam, bet tik un tā palikt neatkarīgai man ir svarīgāk.

Atliek vēlēt izdošanos tavā ceļā!

Nu kas tad var neizdoties? Ja arī neizdosies, arī tas izdosies. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja