Laika ziņas
Šodien
Migla

Māksla ir rakstura norūdīšana. Saruna ar dziedātāju Mihailu Čuļpajevu

"Ja ir vismaz viens cilvēks, kas bauda manu dziedāšanu, man viņa dēļ ir jāgatavojas un jāuztur sevi formā," uzsver Latvijas Nacionālās operas tenors Mihails Čuļpajevs, kurš gaidāmajā Džoakīno Rosīni operas Pelnrušķīte pirmizrādē atveidos princi donu Ramiro.

Ja ceļš ir īstais, tu pamazām nonāksi tur, kur tev ir jābūt, – ir pārliecināts Latvijas Nacionālās operas tenors Mihails Čuļpajevs. Pirms astoņiem gadiem iebrāzies uz teātra skatuves kā viesulis Trufaldīno Sergeja Prokofjeva operā Mīla uz trim apelsīniem, kurā pārsteidza ar salto un citiem akrobātiskiem trikiem, Mihails pašlaik 32 gadu vecumā ir viens no spilgtākajiem un visvairāk aizņemtajiem Latvijas Nacionālās operas solistiem, kura repertuārā ir vairākas galvenās lomas.

Pēc lieliskās šī rudens debijas Gabriēles Adorno lomā Džuzepes Verdi Simona Bokanegras jauniestudējumā šonedēļ bija paredzēta debija prinča dona Ramiro lomā Džoakīno Rosīni Pelnrušķītes jauniestudējumā. Lokdauna dēļ pirmizrādi nācās atcelt. Tā pārplānota uz 28. novembri, bet sarunu ar dziedātāju neatliekam, jo viņam ir ko teikt ne tikai par dziedāšanu, bet arī par elektroniskā roka komponēšanu, mākslinieku jūtīgumu un situāciju mūsdienu sabiedrībā.

Šķiet, šī ir jau otrā reize, kad Pelnrušķītes pirmizrādi nācies atcelt, turklāt pašā iestudējuma tapšanas finišā. Lieki jautāt – vai ļoti žēl?

Protams, ir žēl, jo ir ieguldīts liels darbs. Pirmajā reizē mēs tikām līdz ģenerālmēģinājumam uz skatuves kostīmos un ar orķestri, ievērojot visus stingros epidemioloģiskās drošības noteikumus. Tas bija pagājušajā sezonā maijā. Mēs regulāri testējāmies un ievērojām distancēšanos. Jau bija atbraukusi titullomas izpildītāja – brīnišķīgs mecosoprāns no Īrijas. Bija cerība, ka drīz notiks pirmizrāde.

Mēs, mākslinieki, esam dzīvi cilvēki. Mēs visu laiku sevi turam formā un visu laiku ejam uz visaugstāko rezultātu, tāpat kā sportā. Kad tuvojas pirmizrāde, mēs garīgi gatavojamies parādīt labāko. Tiklīdz parādās ziņas, ka tūlīt atkal viss beigsies un tiks pārtraukts, tas rada lielu disonansi un apstādina visus radošos mehānismus. Ar kolēģiem runājām, ka nevaram sev atļaut iegrimt drūmās domās un padoties.

Taču bija cerība, ka glābiņš būs vakcinācija un "zaļais režīms".

Ja nemaldos, operas trupā visi ir vakcinēti. Pa visu šo laiku mums operas solistu trupā arī nav bijis neviena gadījuma, ka būtu kāds saslimis. Notika gan repertuāra izrādes, gan Simona Bokanegras pirmizrāde. Viss bija augstā līmenī un izdevās labi, bet…

Mēs tomēr cerējām, un tika arī solīts, ka vakcinētajiem būs citi ierosinājumi. Negribu apstrīdēt valdības lēmumu, politika nav mans lauciņš, un varu runāt tikai par mūziku, bet tas, ko tagad redzu, – visi esam vienā laivā. Mums visiem ir jāpieņem tas, ka ir jāatkāpjas un jāsolidarizējas. Ir svarīgi, ka vismaz varam nākt uz teātri un strādāt. Tas ir būtiski ne tikai man un kolēģiem dziedātājiem, bet jo īpaši baletam un daudziem mūziķiem, kuriem mājās vienkārši nav iespēju vingrināties un uzturēt formu. Tas bija sevišķi grūti pirmā Covid-19 viļņa laikā, kad nedrīkstējām vispār nākt uz teātri.

Kā tas bija konkrēti jūsu gadījumā?

Man bija kaimiņi, kuri nemitīgi taisīja remontu, bet, paldies Dievam, bija toleranti pret manu bļaustīšanos manā mazajā muzikālajā istabiņā. Pat šķiet, ka viņiem patika. Pa to laiku es savā istabiņā izveidoju skaņas izolāciju. Man patīk rakstīt mūziku. Es saceru elektronisko mūziku, istabā esmu iekārtojis studiju. Tas ir mans hobijs, ko pandēmijas laikā attīstīju. Bija daudz laika, es varēju komponēt un pats ierakstīt savu mūziku.

To es daru kopš sešpadsmit gadu vecuma, jo pirms operdziedāšanas man bija iepatikusies rokmūzika un es ar to nodarbojos. Nodibinājām grupu un bliezām riktīgu roku klubā Depo. Ar laiku gan sapratu, ka tas traucēs manām vokālajām studijām Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā. Naktī izbļāvis visu balsi, aizgāju pie Kārļa Saržanta, kurš bija mans pirmais vokālais pedagogs Mediņskolā. Tas vēl bija pirmais studiju mēnesis, un viņam vajadzēja definēt manu balsi. Viņš teica – basbaritons! Nobrīnījos, bet nospriedu – labi, ja basbaritons, tad basbaritons.

Kad atklājās, ka tomēr esat tenors?

Tagad satiekoties smejamies: nu re, kā dzīve mainījusies. Toreiz Kārlis Saržants nekļūdījās. Viņa dzirde bija pareiza. Vienkārši man bija "nosēdināta" balss. Vispār pirmos trīs gadus es īsti negribēju mācīties, jo nedomāju, ka operdziedāšana būs ceļš, kuru iešu.

Kas dzina stāties vokālajā nodaļā, ja negribējās mācīties?

Man simpatizēja tas, ka Mediņskola deva speciālo izglītību – pabeidzot vidusskolu, man būs arī specialitāte, ja nu pēkšņi izlemšu, ka gribētu kļūt par mūziķi. Taču tolaik man tāda nolūka nebija. Vienkārši domāju: labi, es pamēģināšu. Šo domu man prātā Rīgas 2. mūzikas skolā, kuru pabeidzu kā pianists, ielika Daumanta Kalniņa tēvs Imants Kalniņš. Viņš teica: tev ir dotības, vari mēģināt. Kopš brīža, kad viņš tā pateica, šī doma mani ir atvedusi līdz Operai. Noder viss, ko esmu mācījies, – klavieres, ģitāra un mūzikas teorija. Savas vokālās partijas bieži mācos pats, jo varu paņemt toni un nospēlēt pavadījuma akordus. Biju mēms, uzzinot, ka Mūzikas akadēmijā vokālistos var iestāties bez izglītības. Kā tā var?! Ja nav pamatu, viss būs simtreiz grūtāk! Manā kursā bija cilvēki, kuriem nebija iepriekšējās muzikālās izglītības. Bija arhitekts, kurš bija izlēmis, ka grib dziedāt. Viņam tik grūti gāja solfedžo, ka vajadzēja ņemt privātstundas.

Var, protams, pēkšņi atklāties spilgts, milzīgs talants, taču tā notiek reti. Es arī neslēpju, ka Operā ienācu ar balss īpašībām, kuras varētu definēt kā jaunu raksturtenoru. Ar potenciālu. Andrejs Žagars to saskatīja, un esmu viņam par to pateicīgs. Debitēju Trufaldīno lomā Sergeja Prokofjeva operā Mīla uz trim apelsīniem.

Tā bija satriecoša debija, jo ieraudzījām tenoru un akrobātu vienā personā. Līdz šim nebija redzēts operas solists, kas uz skatuves veic salto lēcienus.

Šo lomu es ieguvu šādi: operteātrī notika tā organizētās jauniešu operstudijas galā koncerts. Man tajā vajadzēja kaut kā sevi pierādīt. Nodziedāju Arlekīna serenādi no operas Pajaci. Serenāde ilgst pusotru minūti. Iznācu apžmiegtajā Arlekīna tērpā, nodziedāju, uztaisīju ritenīti un beigās arī salto. Es taču nezināju, ka operā tas nav normāli. Man tas bija normāli, jo pirms studijām Mūzikas akadēmijā biju dejotājs šova deju grupā, ar kuru braukāju uz festivāliem. Pēc mana Arlekīna priekšnesuma pie manis pienāca Arturs Maskats: "Man prātā ir viena jums piemērota loma. Nevaru garantēt, ka jūs to dabūsiet, bet paņemiet notis!" Iemācījos Trufaldīno lomu un pēc trim nedēļām parakstīju savu pirmo līgumu.

Atbrauca režisors Aleksandrs Titeļs. Viņš vispār nebija iedomājies šādu Trufaldīno personāžu. Es mēģinājumā teicu: "Ziniet, es gribu izdarīt šito tā, gribu nolēkt šeit tā un pastāvēt uz rokām. Viņš nolaida brilles un skatījās uz mani kā uz jukušu. Sajutos neērti: ko es, jauns gurķis, atļāvos pateikt? Viņš piebilda: "Vai spēsiet to paveikt?!" Jā, spēšu! "Labi, parādiet!" Iestājās klusums, un visi gaidīja, kas būs. Un es izdarīju! Raksturlomās tas labi iederas, turklāt Trufaldīno lomā nevajag skaistu bel canto dziedāšanu.

Tagad es to nevarētu darīt, jo vairāk strādāju, lai būtu augstāka vokālā kvalitāte. Man ir svarīgi saglabāt ķermeņa brīvību, pareizo diafragmas pozīciju un mentālo uzstādījumu toreizējā iekšējā haosa vietā. Bet toreiz tā bija atslēga, kā man ienākt operā un sākt mācīties. Es godīgi varu pateikt: mākslinieks mācās uz skatuves. No savām kļūdām, no kolēģiem, no publikas reakcijas.

Tomēr sākums bija operas žanram patiesi neierasts!

Man tas šķita dīvaini. Režisoram un solistiem patika, taču viņi arī teica: "Bet mums te tā nav!" Kā jums te tā nav?! Man teātris asociējās ar to, ka tur ir jābūt visam kaut kam. Man tā latiņa bija tik augsta, ka likās – teātrī ir iespējams viss!

Laikam vēl visai maz zinājāt par operas mākslu.

Tur tā lieta, ka neko par to nezināju. Daudzi par to jau gadiem bija sapņojuši, bet es operā iemīlējos, tajā strādājot. Ienākot teātrī, es vēl nebiju tik labi izglītots. Draivu sajutu tikai pēc tam. Jo kas man ir māksla? Māksla ir rakstura norūdīšana. Tā ir disciplīna. Pēc dabas esmu ļoti slinks, bet ar laiku, ar gadiem tik daudzus ieradumus atmetu, apzinoties, kas es esmu, ko pieprasa mana balss un ko pieprasa šis dzīvesveids. Vissvarīgākais – es to daru tāpēc, ka ir cilvēki, kas grib mani klausīties. Ja ir vismaz viens cilvēks, kas bauda manu dziedāšanu, man viņa dēļ ir jāgatavojas un jāuztur sevi formā

Ko īsi atmetāt? Neteiksiet taču, ka bijāt nopīpējies, dejojot un trenējoties akrobātikā?

Protams, nebiju ne dzērājs, ne baigais pīpētājs, taču savos jaunieša gados un rokgrupas iespaidā biju gan pīpējis, gan lietojis alkoholu un man patika izklaidēties, ballēties līdz rītam. Tas piederas zināmam dzīves posmam, studiju gadiem. Ar laiku sapratu, ka balss – dziedātāju instruments – ir ļoti individuāla. Tieši mans balss instruments ir tik jutīgs, ka es vispār nevaru atļauties uzpīpēt. Tas uzreiz atstāj ietekmi uz balss saitēm. Ir jāuzmanās. Vislabāk manai balsij ir nedzert, it īpaši pirms izrādēm. Tikai tad, ja izrāde nav ieplānota nedēļu vai divas, varu atļauties vīnu, aliņu vai aukstu pienu.

Kāpēc tieši tenori ir visjutīgākās, sargājamākās balsis?

Es vispār nezināju, kas ir antibiotikas, zāles vai homeopātija. Ne saaukstēšanās, ne gripa, ne muguras, ne spranda sāpes. Es visu to uzzināju, kad sāku dziedāt. Kāds tam iemesls? Esmu ļoti empātisks cilvēks. Esmu paškritisks un ļoti jūtīgs. Pret savu darbu, pret katru noti izturos ar milzīgu atbildību. Ko tas dod nerviem? Šausmīgu smagumu! Ārkārtīgu stresu. Pēc izrādes man ir grūti sevi paslavēt – it īpaši, ja kaut kas nav izdevies. Nakts pēc izrādes pārvēršas par kļūdu labošanas darbu savās domās. Man tā ir bijis ilgus gadus, un tā man ir mācība. Tagad beidzot esmu iemācījies un varu ieteikt citiem, kuri plāno būt dziedātāji, pateikties sev, mīlēt savu ķermeni, atzīt to, ko esi izdarījis, un neuztraukties par kļūdām, jo kļūdīties ir dabiski. Kļūdoties mēs mācāmies un kļūstam labāki. Tā ir mana filosofija. Līdzko sāku vairāk pieņemt sevi, būt ar sevi mierā, viss sakārtojās.

Protams, kritikai ir jābūt, bet nevajag sevi nosodīt. Nevajag sevi mocīt. Sevi mokot, pazūd dievišķais radošais spēks, kuru no sevis izspiežam kā no zobu pastas tūbiņas. Tieši otrādi – ir jāpriecājas par katru brīdi. Man tikko bija fantastiska iespēja priecāties uz skatuves pat nedziedot. 8. oktobrī notika Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncerts. No Francijas atbrauca brīnišķīgais diriģents Žans Klods Kazadezī, kuram drīz būs 86 gadi. Es biju Bēthovena Devītās simfonijas solistu kvartetā. Mums un korim ir jādzied simfonijas finālā, kad sākas slavenā Oda priekam, bet līdz tam ilgi spēlē tikai orķestris.

Mana skatuves partnere soprāns Perīna Madefa pirmajā mēģinājumā atzinās, ka, klausoties šo mūziku, viņai saviļņojumā nāk raudiens. Atbildēju: "Tu esi jūtīga. Forši, ka tev tā ir." Pienāca nākamais mēģinājums, un es nezinu, kas ar mani tajā brīdī notika, bet kaut kādas skaņu vibrācijas tik dziļi ieplūda arī manī, ka arī man sākās iekšējais raudiens sajūsmā par Bēthovena mūziku un diriģenta ģenialitāti. Visi komplimenti orķestrim – tas skanēja fenomenāli! Tur ir viens čellu solo: spēlē pieci cilvēki, diriģents rāda raksturu, es sēžu viņiem priekšā un dzirdu tik vienotu unisonu, it kā spēlētu viens čells. Biju mēms no apbrīnas, kā tas mani iedvesmoja.

Pienāca koncerta diena, un tie visiem bija svētki. Skatījos uz orķestra mūziķiem – viņi priecājās. Daži muzicēja aizvērtām acīm, jo baudīja šo brīdi, kuru pie pults vadīja leģendārais diriģents. Sēžot krēslā skatuves priekšā un gaidot brīdi, kad būs jāsāk dziedāt, man bija daudz laika novērot klausītājus pilnajā zālē. Ko es redzēju? Cilvēki pamazām sāka uzplaukt kā puķes. Es bieži arī pirms pandēmijas vēroju cilvēkus, bet šoreiz acis bija citādas. Tā enerģija bija citāda, sejas izteiksme bija cita. Sajūta bija līdzīga baznīcas kalpošanai, kad cilvēki slavina Dievu un notiek dvēseles attīrīšanās.

Nezinu, kas koncertā notika ar cilvēku garu, bet viņi bija it kā pacelti augstāk. Tā sēžot savā vietā un skatoties uz viņiem, sapratu, cik svarīga ir mūsu misija. Cik svarīga vieta ir mākslai mūsu dzīvē. Cik svarīgi ir muzicēt un būt kontaktā ar cilvēkiem.

Taču pandēmijas laika retorikā atkal izskan apgalvojumi, ka tie ir "nevajadzīgie kontakti" un "nevajadzīgie pasākumi". Kas būs, ja nu pieradīsim, ka pietiek ar "ēst, dzert un gulēt"?

Var kādu laiku izrādes rādīt ekrānos. Kādu laiku tas der, bet tas ir tikai aizvietotājs. Smadzenes tā nevar apmānīt. Cilvēks ir sociāls. Mums visiem ir savs enerģijas lauks, un mēs ar to dalāmies. Mēs jūtam viens otru pat sarunā. Tajā nesenajā koncerta brīdī man bija tik svarīgi to sajust un saprast, ka viss, ko darām, kā komunicējam mūzikā, ir cilvēkiem svarīgs un nepieciešams. Ir svarīgi, ka ir tādas leģendas, tāda mūzika, orķestris, ka cilvēki klausoties kļūst labāki. To nedrīkst aizmirst. Pirmajā pandēmijas vilnī tāda apziņa mums atnāca visiem.

Šai medaļai ir arī otra puse. Pirmoreiz, kad visu slēdza, es nākamajā rītā pamodos ar nenormālām sirds trīsām, ka man tūlīt kaut kur ir jāskrien. Bet man nekur nav jāskrien. Šodien un rīt teātris ir slēgts, uz darbu nav jāiet. Pagāja vēl divas dienas. Pamodos atkal ar to pašu iekšējo saspringumu: jāskrien! Nē, nekur nav jāskrien. Šodien un rīt, un vēl nedēļas, un mēnešus tu sēdēsi mājās. Pierodi pie apstākļiem un tā, ka vari būt mierīgs un pagaidām iztikt bez tā. Mans iekšējais nervs un stresa līmenis atslāba, un es kļuvu daudz priecīgāks. Ko es un daudzi mākslinieki bijām aizmirsuši šajā nenormālajā skrējienā no izrādēm uz koncertiem un haltūrām? To, ka tas ir vāveres ritenis. Mēs esam skatuves narkomāni. Mums vajag skatuvi, bet dažreiz pārdozējam tajā ziņā, ka neko nevaram atteikt. Gribam vēl un vēl: izrādes, pirmizrādes, koncertus. Tādā skrējienā tu vairs nemaz neatpūties, sevi nodedzini, vairs neesi harmonijā ar sevi.

Saprotu, ka daudziem pandēmija bija ļoti sāpīgs dūriens. Bija un ir milzīgi zaudējumi, arī zaudētas dzīvības, izdegšana attālinātajā darbā profesijās un sadzīves apstākļos, kam tas nav piemērots. Tas ir traģiski. Taču pozitīvais ir tas, ka varējām uz mirklīti apstāties katrs savā dzīvē un izvērtēt visu, kas ar mums līdz šim ir bijis.

Ko likāt dzīves izvērtēšanas svaru kausos?

Ļoti daudz ko. Es tik ātri biju skrējis uz priekšu, bet kāpēc tā darīju, ja tāpat savā dzīvē neko nevaru nokavēt? Manuprāt, cilvēka dzīvi vada kaut kādi interesanti likumi. Viss notiek savā laikā un savā vietā tad, kad esi tam gatavs. Vienkārši apziņa nāk ar laika nobīdi. Tu nevari to saskatīt un izanalizēt uzreiz. Kad es apstājos un nevajadzēja iet uz darbu, ilgi domāju, kāpēc esmu saskāries ar šo un vēl ar to. Ā, tādēļ, lai saprastu šo. Tagad nomierinu savu nervu sistēmu, atpūtinu balss saites un būšu atkal gatavs jauniem izaicinājumiem, kad tie būs iespējami. Šī apstāšanās man bija ļoti pozitīva.

Vai turpinājāt mājās dziedāt?

Jā, es trenējos. Ja esi profesionāls mākslinieks, tu esi jau dvēselē profesionāls mūziķis. Diemžēl ir jāpieņem spēles noteikumi, daudz ko nosaka apstākļi. Man bija iespēja dziedāt savā dzīvoklī, un pēc laika mūs arī drīkstēja pa vienam ielaist teātrī, kur varējām strādāt. Sajūtas bija fenomenālas. Vispirms bija tik dīvaini, ka opera visu laiku bija tukša, bet pēc tam tā pēkšņi ir pilna ar cilvēkiem.

Tomēr lokdauna pieraduma, arī baiļu un citu iemeslu dēļ publikas kļūst mazāk…

Mēs esam ļoti mainījušies. Esmu par to daudz domājis. Kāpēc mums sabiedrībā pašlaik valda tāda sašķeltība, neiecietība, naidīgums? Dzīvojam pārpildītā informatīvajā laukā. Ikvienam ir telefons, un ikviens var dažādos interneta medijos un sociālajos tīklos atrast video, ko kāds ir samontējis, pasniedzis kaut kādu informāciju, kurai pēkšņi sākam ticēt, kaut gan mūsu racionālais prāts to noraidītu. Tikai pēc tam saprotam, ka tas taču ir pilnīgs sviests! Vairs nespējam kontrolēt informācijas milzīgo daudzumu, kas nāk no visām pusēm. Esam tās nogurdināti: ir gan īsta informācija, gan pilnīgs sviests, un viss juku jukām.

Kā atsijāt pelavas no graudiem?

Normāls cilvēks grib saprast, kas notiek un kā rīkoties. Viņš cenšas atrast informāciju, un tad sākas… Facebook pilns ar visu ko, bet kā ir patiesībā? Tāpēc es gribētu, lai mēs būtu daudz nosvērtāki, lai mēs nepaļautos vētrai, kura visu laiku tuvojas. Mūs nemitīgi pārbauda: kā izturēsiet to un šito? No mums gaida pretreakciju. Jo nosvērtāki esam, jo vēsāk skatāmies uz informāciju un tikai pēc tam pieņemam lēmumus, jo labāk. Esam tik elektrizējušies. Es to redzu arī teātrī. Cilvēki ir uztraukušies, un ir arī par ko. Es jūtu, ka cilvēki ir bēdīgi. Mākslinieki grib uzstāties, bet informācija sajauc prātu. Tā virpuļo ap mums un nosūc enerģiju, kura būtu jāvelta radošajam darbam.

Šajā situācijā ir jābūt modriem, nevajag ļauties emocijām. Būsim saprātīgi! Esam ļoti uzvilkti un vairs nespējam ciest, tomēr ir jānogaida. Jāievelk elpa. Varbūt tas viss turpināsies vēl gadiem, taču cilvēki adaptējas. Ticu, ka mēs šo visu izturēsim godam un kļūsim tikai labāki. Globālā pandēmija ir parādījusi, ka cilvēkiem pietrūkst mīlestības, cieņas, līdzcietības. Tiklīdz kas – tā uzreiz esi sliktais. Mūsos ir par maz labā, par maz pretimnākšanas. Vajag vairāk mīlēt, cienīt, nebūt vienaldzīgam.

Nu jau dziedat vairākas galvenās lomas. Kā tieši pēdējos divos gados, par spīti pandēmijai, izdevies tik strauji un būtiski augt?

Vienmēr esmu centies uzlabot savas spējas. Man ir svarīgi nestāvēt uz vietas – gan attīstīt savu balsi, gan sasniegt augstu māksliniecisko līmeni. Man paveicās, ka pašreizējais Latvijas Nacionālās operas direktors Egils Siliņš uzaicināja teātrī strādāt pieredzējušo Grācas operas koncertmeistaru un kouču Māri Skuju. Viņa vadībā es kā profesionāls mākslinieks ļoti daudz ieguvu tieši pēdējos divos gados, kad pandēmijas dēļ nebija izrāžu, bet bija iespējas šeit strādāt.

Dziedu Alfrēdu Traviatā, Gabriēli Adorno Simonā Bokanegrā, Ļenski Jevgeņijā Oņeginā, princi donu Ramiro Pelnrušķītē. Nākamā gada maijā atveidošu donu Otavio Donā Žuanā. Esmu spējīgs cilvēks. Man ir liriskais tenors ar plašu diapazonu un tembru, kura tumšā nokrāsa rada sajūtu, ka balss var doties dramatiskā virzienā. Taču savos gados neplānoju dziedāt Otello. Gribu dziedāt vēl vismaz 20–25 gadus un gribu savu karjeru veidot maksimāli veselīgi un ilgstoši. Man ir 32 gadi. Tas ir ideāls vecums, lai dziedātu Alfrēdu un Romeo (Šarla Guno Romeo un Džuljetā). Mana balss ir tik elastīga, ka varu dziedāt princi Rosīni Pelnrušķītē, lai gan ir pieņemts, ka to dzied pavisam cita tipa – t. s. vieglais leggiero – tenors, kā Huans Djego Floress. Bel canto gan ir mans repertuārs. Ceru, ka man kādreiz būs iespēja nodziedāt Edgardo lomu Doniceti operā Lučija di Lammermūra.

Februārī braukšu uz Somijas Nacionālo operu Helsinkos dziedāt Narabotu Riharda Štrausa Salomē. Tā būs mana debija lomā un operteātrī ārpus Latvijas. Mana izaugsme notikusi tik strauji, pateicoties tam, ka Māris Skuja ar savām zināšanām, fenomenālo dzirdi un pieredzi varēja man iedot tik daudz un es biju tik gudrs, lai to paņemtu un saprastu. Dažreiz ir ļoti talantīgs pedagogs, bet kontakts neveidojas, kaut gan viņš dod gudrus padomus. Mums ar Māri Skuju izveidojies tik labs cilvēciskais kontakts, ka es saprotu, ko viņš grib man pateikt.

Kādu mūziku rakstāt pats?

Manu projektu sauc Koroļ Gord. Tā ir vārdu spēle – Lepnais karalis vai arī Karalis Gords. Tas ir vieglais roks ar atklātiem tekstiem par visu, ko gribu pateikt par dzīvi, mīlestību. Izvēlējos krievu valodu, jo tajā man ir vienkāršāk atrast pareizos vārdus un interesantāku frāzējumu. Esmu cilvēks orķestris. Spēlēju ģitāru, pēc tam ierakstu basģitāru, taustiņinstrumentus, ieprogrammēju bungas. Tas ir ilgs process, bet tas man sagādā prieku. Tā ir mana meditācija, iespēja mazliet atslēgties no operas, kas aizņem 90 procentus no manas radošās dzīves. Man bija svarīgi mazliet nomierināties. Astoņus gadus strādādams operā, vienmēr biju žanra rāmjos, bet, kad rakstu savu mūziku, man to nav. Es pats izvēlos – sašaurināt vai paplašināt robežas. Tas man dod brīvību, dvēselisko lidojumu. Pēc tam varu atkal dziedāt operu.

Vai radāt šo elektronisko roku tikai pats sev?

Esmu to rādījis draugiem, padalījies Facebook. Daudziem manas dziesmas ļoti patika, tās var noklausīties straumēšanas platformās Spotify, Apple Music un Soundcloud. Ja es šīs dziesmas vairāk reklamētu, rezonanse būtu lielāka. Taču mārketingam man nav laika.

Tomēr tā joprojām ir mūzika un darbošanās telpās.

Pandēmijas laikā man iepatikās daudz staigāt pa mežu. Daba dziedē, tā ir unikāls dakteris. Daba ir mūsu bagātība, ko vajag izmantot. Ir bieži jādodas mežā ieelpot svaigu gaisu, pieskarties koku stumbriem. Apskaujiet tos! Ir tik forša sajūta, ka vasarā var novilkt botas un basām kājām pastaigāties pa čiekuriem, izpeldēties jūrā. Mani iedvesmo Latvijas daba. Esmu lauku dabas fans. Diemžēl man pašam lauku nav, jo ģimene nenāk no Latvijas. Tētis ir no Vidusāzijas, mamma no Kaļiņingradas. Viņi šeit mācījās, dzīvoja kojās, iepazinās un izveidoja ģimeni. Tētis strādāja zivju konservu kombinātā Kaija, mamma saimniekoja mājās. Tētis nāk no vides, kur augstākajā vērtē bija matemātika, fizika, ķīmija, inženierzinātnes. Esmu pateicīgs, ka vecāki man atļāva iet savu ceļu, ka viņi deva man brīvību izvēlēties un kļūdīties. Ja ceļš ir īstais, tu kaut kādā veidā pamazām nonāksi tur, kur tev jābūt.

Tagad klišejiskais jautājums par sapņu lomu.

Man šeit operā tik ātri viss noticis, ka gandrīz visas sapņu lomas jau ir nodziedātas. Man vispār dzīvē ir tā – ja par kaut ko sapņoju, tas piepildās. Es kādreiz ļoti gribēju nodziedāt Ļenski un nu jau esmu to nodziedājis daudzās izrādēs. Tā bija lieliska pieredze Rēzijas Kalniņas iestudējumā, kas deva grūdienu tālākajai izaugsmei. Atkārtošu – mākslinieks savu karjeru veido un attīstās uz skatuves.

Tagad, visticamāk, gribētu nodziedāt Romeo, Faustu, Rūdolfu Bohēmā. Ļoti gribētu dziedāt hercogu Rigoleto. Man patīk vieglprātīgie tēli, un es domāju, ka tieši tagad šī loma man piestāvētu. Tad var izklaidēties uz skatuves. Mīlētāji? Mīlestība operā vienmēr ir naiva. Nemorīno romance Mīlas dzērienā ir ļoti skaista, nu bet cik viņš ir naivs!

Kā jūtaties latviešu komponistu operu repertuārā – Imanta Kalniņa Spēlēju, dancoju (velnēns), Ērika Ešenvalda Iemūrētajos (Arhitekts), Zigmara Liepiņa Turaidas Rozē (Brūkūzītis), Ventspilī iestudētajā Imanta Kalniņa dziesmuspēlē No saldenās pudeles (Mārtiņš)?

Visspēcīgāk mani uzrunā Romualda Kalsona Pazudušais dēls. Kāpēc mums repertuārā tās nav? Grūta, sarežģīta?! Tur ir sižets, dramaturģija, tāds dziļums! Diriģenta Aleksandra Viļumaņa jubilejas koncertā Lielajā ģildē dziedāju Krustiņa monologu, pēc tam arī kvartetu un duetu. Ārprāts, kā man šī mūzika patika. Cik forši tā orķestrēta – sulīgi, biezi, ahh!… Manā sirdī šai operai ir īpaša vieta.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mazā kultūra(1)

Turpmāk arvien grūtāk būs paskaidrot, kāpēc ir vērts atgriezties izstādēs, teātros, koncertzālēs, – paškritiski jāatzīst, ka mana profesija ir beigusies

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja