2006. gada agrā pavasarī viņš tika apbalvots ar pasaulē aktieru iekārotāko suvenīru – Oskara statueti par fantastisku pārmiesošanos lomā – rakstnieka Trūmena Kapotes tēlā Beneta Millera dokumentālajā drāmā Kapote.
Par viņa spēju/talantu līdz spēku izsīkumam strādāt gan kā epizodes meistaram, gan lielās lomās, gan komercprojektos, gan eksperimentālās art house filmās viņu cienīja darbabiedri un režisori, kaut gan raksturs viņam nebūt nebija cukurs – viņš ciest nevarēja paviršus haltūristus.
Viņš bija lielisks teātra aktieris un tieši teātri, nevis kino uzskatīja par savām īstajām mājām. Viņš dzīvoja artistiskajā Ņujorkā un negrasījās pārcelties Holivudas virzienā. Viņam bija nauda, kolēģu apbrīna, slava, laimīga ģimenes dzīve, tiesa, ar civilsievu, mākslinieci Mimiju O’Donelu, un trīs pusauga bērni. 19. janvārī viņš vēl pēdējo reizi tika publiski fotografēts, prezentējot fotogrāfa Antona Korbeina jaunāko filmu Visvairāk meklētais cilvēks/A Most Wanted Man Sandānsas kinofestivālā, – smaidīgs, gandrīz blonds, vasarraibumiem klātu, bērnišķi atklātu seju un neatņemamo rumpja apaļīgumu, kas jau bija kļuvis par viņa imidža zīmi. Viņam bija 46 gadi.
Un pēkšņi – krahs.
Ņujorkas dzīvoklī atrastās 50 paciņas ar heroīnu un šļirce viņa rokās nāves brīdī visdrīzāk liecina par narkotiku atkarību, kas atgriezusies no "jaunības grēku" pasaules, – viņš nav slēpis, ka rotaļājies ar zālīti un šad tad arī ko kreftīgāku.
Neatkārtojamā, unikālā, jo universālā, talanta īpašnieka Filipa Seimora Hofmana patiesos nāves iemeslus mēs neuzzināsim nekad. Protams, dakteri noskaidros fiziskās nāves cēloņus. Bet iemeslus – varam tikai minēt. Psihē neielīdīsi. Varbūt pārdegšana darbā? Slimības rēga atgriešanās? Krīze attiecībās? Dzīves apnikums?
Visnožēlojamākie ir daudzo spekulāciju autori un morālisti – arī Latvijā to netrūkst –, kas pēc diža aktiera nāves norejas: "Nu ko tur slavināt vienu narkomānu? Vai tas būtu piemērs jaunajai paaudzei?" (neatkārtošu, ka šīs ciniskās anonīmās muldēšanas autori dziedātu pavisam citu dziesmu, ja būtu aizgājis viņa/-as dēls vai meita, vai cits mīļš cilvēks).
Mēs vispār raugāmies uz lietām, parādībām, cilvēkiem kaut kā… vienpusēji. Ierobežoti.
Piemēram, Hofmana Venēcijas balva, slavenais Volpi kauss. Vai zināt, ka to iniciējis viens no bagātākajiem 30. gadu Itālijas lielrūpniekiem, grāfs un pārliecināts fašists Džuzepe Volpi di Mizurata? (Šo "niansi" garām bija palaiduši pat padomju laiku ideoloģijas modrie sargsuņi, kad Volpi kausu ieguva latviešu aktrise Dzidra Ritenberga, un tas joprojām ir augstākais latviešu aktieru starptautiskais panākums.)
Piemēram, Kapote, loma, kas Hofmanam atnesa Oskaru, realitātē bija slavenākais amerikāņu gejs – smalko aprindu un smalko kaišu hronists, neciešami kaprīzs ekscentriķis, kurš pasauli satricināja ar divām (tikai!) grāmatām – Gluži aukstasinīgi un Brokastis pie Tifānija –, bet iemantoja mūžīgu slavu XX gadsimta literatūras Olimpā.
Tāpat ir ar Volpi kausu un Kapoti – ne tas ir būtiski, ka vienu "sponsorēja" fašists, bet otru – alkohols un tenkas. Hofmana gadījums ir baisa mācība, ka ar nāvi nejoko. Un šausmīga nožēla, ka par vienu talanta tīrradni pasaule kļuvusi nabagāka.
Par līdzpārdzīvojumu