Nekas nav mūžīgs. Pat visskaistākie suņi un cilvēki mirst, visērtākie zābaki novalkājas, omulīgākie krogi aizveras, un nebūtībā aiziet arī festivāli, lai dotu vietu kaut kam jaunam, un tikai retos gadījumos to piemiņa saglabājas ilgāk, nekā dzīvs vēl kāds, kurš tos ir savā ceļā sastapis un atceras. Dzelzs ir jākaļ, kamēr to kāds valkāt grib. Kaut kur joprojām pasaulē notiek festivāli, kas nes Vudstokas vārdu, bet vai ir kāds, kuram tā leģenda saistās vēl ar kādu citu gadu, izņemot sešdesmit devīto?
Festivālam Liepājas dzintars arī ir vairāku gadu desmitu vēsture – sešdesmitajos gados tajā kā labākie dziedātāji godalgoti Ojārs Grīnbergs un Pauls Butkēvičs, kā labākais instrumentālists – Gunārs Rozenbergs – visi kā karavīru ansambļa Zvaigznīte dalībnieki, un šim mainīgā sastāva kolektīvam bija liela nozīme arī turpmāk, kad līdzās ieročiem cilāt mūzikas instrumentus sava obligātā karadienesta laikā bija ļauts Zigmaram Liepiņam, Imantam Vanzovičam, Uģim Prauliņam, Aigaram Graubam u. c.
1970. gadā Liepājas dzintarā laurus plūca Imants Kalniņš ar savu grupu 2XBBM, kas toreiz droši vien bija no Rietumiem ienākušās hipiju kustības uzplaukuma augstākais punkts, vēlāk balvas saņēmuši arī Menuets, Līvi un Credo, Pērkons un Zodiaks, Sīpoli un Odis, Time After Time, Tumsa, Satellites LV un Zig Zag, savukārt Yaputhma Sound System nesaņēma lielo balvu tikai tāpēc, ka Prāta vētra bija un joprojām ir neuzvarama. Tāpat kā kādreiz Raimonds Pauls. Savu pirmo koncertuzstāšanos, kas tika pārraidīta arī televīzijā, Liepājas dzintarā 1987. gadā piedzīvoja Dzeltenie pastnieki, un viņu Milžu cīņa ievada vienīgo izdoto festivāla ierakstu vinila plati.
Vēl deviņdesmitajos gados Liepājas dzintars bija gandrīz obligāts iemesls vismaz reizi gadā apmeklēt šo pilsētu, īpaši neuztraucoties, kur pārnakšņot, jo iebraucēji ātri vien atrada vietējos, kuri viņus labprāt uzņēmās izguldīt un izklaidēt, bet laika gaitā, jau parādoties citiem festivāliem un ierobežojot tik romantisko kāpšanu vai dzērienu mešanu pār sētu, Liepājas dzintars savu nozīmi sāka zaudēt un likumsakarīgi izbeidzās. Pēdējo reizi tas par sevi atgādināja 2006. gadā, kad tas tika rīkots trīsdesmito reizi ar pamatīgu koncertu stadionā Daugava, kurā piedalījās mūziķi no visiem festivāla periodiem, un jau tad tas tika organizēts kā piemiņas pasākums, jo bija skaidrs, ka savā līdzšinējā veidolā turpināties tam nav jēgas.
Vai tās reizes ir vai gadi, kas tiek svinēti, nav svarīgi, bet divi piecinieki kaut kādu skaitlisku sakarību dēļ ir izraudzīti par 25. maijā koncertzālē Lielais dzintars gaidāmā kārtējā Liepājas dzintara piemiņas pasākuma talismaniem. Koncerta režija un mākslinieciskā vadība ir uzticēta dziedātājam Igo. Pa dienu pirms koncerta paredzēta konference, kurā vecie varēs strīdēties par to, vai atmiņa nav kļuvusi pārāk konstruktīva, un jaunie brīnīties par to, cik gan mūzikai cilvēku dzīvē kādreiz ir bijusi liela nozīme. Atcerēties kaut ko vienmēr ir vērts – kaut vai tādēļ, lai uzreiz būtu ko aizmirst.