Ir pagājušas divas nedēļas, kurās dzirdēts pietiekami daudz melu, cinisma, liekulības, līdzjūtības un izmisuma. Tikpat daudz spekulāciju, pārspīlētu patiesības meklējumu, kad negribas ticēt nevienam, uzbrukumu, nožēlas un arī mīlestības. Kad pirms diviem gadiem jūlijā Ūteijas salā norvēģu ekstrēmists nogalināja 69 norvēģu jauniešus, kam klāt vēl astoņi, kas gāja bojā viņa sarīkotajā sprādzienā Oslo, lielākā daļa citu valstu izteica apbrīnu par norvēģu spēju saņemties pēc tā visa un piedot, meklējot kļūdas pašiem savās sistēmās. Viens šaujamierocis viena cilvēka rokās tur izdarīja to pašu, ko te viena nepareiza skrūve. Nu labi, ne tikai viena. Vairāk, protams. Bet viena apzināta slepkavība pret neapzinātu nolaidību. Jo kādam ienāca prātā, ka var neuzņemties atbildību un kaut ko var neizdarīt – jo alga par mazu, riebjas profesija, dzīve nav izdevusies un tie citi taču nav pelnījuši, lai par viņiem rūpētos. Gan jau neviens nemanīs, gan jau no tā nekas nesabruks, tā taču ir bijis tik ilgu laiku. Norvēģi piecēlās. Stiprāki. Kaut viņu slepkavam, ko negribas saukt vārdā, ir pat šķirklis Vikipēdijā un tikai divdesmit viens gads siltā cietumā.
Un tai pašā laikā varbūt mēs nezinājām, ka spējam būt tik labi, mēs nezinājām, ka spējam būt tik drosmīgi un cēli. Ka glābām, ziedojām, žēlojām un vienkārši lūdzām. Visa Latvija degošās svecēs. Skaidrs, ka mēs – arī tie, kuri tik tālu un it kā neskarti no visa. Šoreiz – mēs. Kad daļa no mums tieši un netieši ir palikusi tajās nepareizi uzkonstruētajās būvēs, kas iebrukušas un vēl bruks (cerams, naktīs, kad neviena nebūs iekšā), jo kaut kas ir nozagts, neizrēķināts, ietaupīts, nesaskaņots un nogulēts. Kad mēs esam arī visi tie, kuri kliedz uz pacientiem slimnīcās, kuri nelaiž darbiniekus maiņas laikā uz tualeti, kuri pārlīmē derīguma termiņus uz produktiem un vispār daudz ko dara tāpēc, ka to gribējusi kāda mistiskā valsts, kāds stulbs priekšnieks, vienkārši citi – svešie. Celtnieku, ceļu būvētāju, vadītāju grēksūdzes ir pagājušās nedēļas klusie stāsti telefonos un sarunās. Jo katra personīgā nepiedalīšanās atbildībā par otru ir bijusi pārāk izplatīta, pārāk liela un briesmīga. Tāpēc tie dzelzsbetona bluķi tik smagi sašķaidījuši kaut ko lupatās. Ne tikai šo lielveikalu kā izklaides un laika pavadīšanas ēku, kura tapa ātri un lēti, kurā viss saturs bija labi, ērti, lēti un pa rokai acu augstumā. Gandrīz pirms divtūkstoš gadiem Kolizeju būvēja piecus gadus 30 tūkstoši vergu, tā laika labākie arhitekti rēķināja, cik daudz zemes apakšā jāizrok, lai nostiprinātu pamatus ar betonu. Kolizeju gan nesagrāva nepareiza konstrukcija. Tas sabruka nepareizas idejas dēļ, izklaidi tur sniedza citu asinis, un agri vai vēlu tam bija jānotiek.
Zīmes nekad nav nejaušas. Tajā ēkā, kura funkciju dēļ mūslaiku vērtību sistēmā gandrīz iecelta Kolizeja vietā, iegāzās zīme – melna zeme un ūdens kopā ar betonu. Briesmīgāku modināšanu ir grūti iedomāties. Un negribas arī. Pietiek. Mēs redzējām, dzirdējām un jutām. Paldies Dievam, jau ir beidzies novembris. Melns, baiss un bezgalīgi garš. Sākusies Advente. Mazliet slapja balta sniega pieņem zeme. Rīt varbūt jau tas būs nokusis, bet snigs vēl. Būs labi. Vienmēr nāk augšāmcelšanās.