Taču arī Latvijas valstī pēc pavisam nelielas, ja ņemam vērā pasaku, aizkavēšanās sākās varena hiperziedēšana – pienenes, dzejnieku narcises, ievas un ceriņi, kastaņas, ābeles un japāņu ķirši Grīna bulvārī Uzvaras parkā (kāpēc Uzvaras?). Viss vienlaicīgi. Joprojām zied arī Imants Ziedonis.
Jūrmalas vilcienā satiku itāļus, kuri bija ieradušies uz Rīgas maratonu un priecājās, ka pie mums tik silts.
Dīvaini, bet arī Vasarsvētki jau bija. Tie bija svētdien. Apbrīnojami, kā oficiālākās konfesijas – luterāņi, katoļi, pareizticīgie un baptisti – diezgan apzināti mazina šo svētku nozīmi. Paši gan dievkalpojumos saka, ka Vasarsvētki ir trešie lielākie, uzreiz pēc Kristus dzimšanas un pēc Kristus augšāmcelšanās svētkiem. Tie patiešām ir nozīmīgi svētki – Dievs ir mūžīgs, arī Kristus klātbūtne vairāk ir mūžīga, taču Svētais gars ir tas, ko Kristus atstājis ticīgajiem, un tieši Svētā gara iedarbība ir tā, kas lielā mērā nosaka ticīgo dzīves šobrīd. Līdzībai iedomājieties ideālo, taču ne iedzeramo, bet endogēno, iekšēji piemītošo alkoholu ar vēlamāko iedarbību, nesaduļķojot apziņu, un kuru tu jūti, kad vēlies – kad elpo vai kad iedzer glāzi ūdens! Tāpēc nevis jābaidās, bet jāsaka paldies šīm dīvainajām Vasarsvētku novirziena harizmātiskajām draudzēm, kas pēdējo gadu desmitu laikā tā sazēlušas Latvijā. Par ko paldies? Par to, ka katoļu un arī luteriskā baznīca bija spiestas noņemt Svēto garu no augstajiem plauktiem, jo citādi riskēja pazaudēt savu ietekmi jauno draudžu invāzijas rezultātā. Nu arī tās to sludina, tikai piesardzīgā un mazliet vecmodīgā veidā, jo nezina, ko ar šo karsto kartupeli darīt. Daudz ierastāk baznīcēnu dedzīguma uzturēšanai bezmaz katru reizi piedāvāt Kristus asinis un miesu, kas gan atšķiras no dzīvnieku upurēšanas, bet liek aizdomāties. Tieši biežuma dēļ.
Varbūt kāds iedomājas, ka es propagandēju runāšanu mēlēs, ar ko saista Vasarsvētku draudžu praksi, taču tas būtu muļķīgs ieskats. Runāšana mēlēs ir tikai viena no daudzajām dāvanām, ar kuru var tikt apveltīts kristietis, bez izceļamas prioritātes.
Ko es gribu? Vismaz to, lai pa Latvijas Radio vismaz Vasarsvētku rītā runātu nevis izcils katoļu priesteris, bet Vasarsvētku draudžu bīskaps vai vismaz pārstāvis. Lai tradicionālo draudžu dievkalpojumi Vasarsvētkos nebūtu tik remdeni un apjukuši un lai to vienīgais ielāps nebūtu bērnu kristības un dievgalds.
Pirms pāris nedēļām diviem vadošiem luterāņu garīdzniekiem diskusijas ietvaros uzdevu jautājumu: Jūs veselu stundu stāstījāt par savu ticības pieredzi, bet kāpēc ne reizi nepieminējāt Svēto garu? Tad nu viņi stāstīja, pēc iespējas mērenāk. Viens no viņiem pie reizes neaizmirsa atgādināt, ka nevar būt kristietis ārpus Baznīcas. Var gan būt, jo, kā jau esmu rakstījis, Bībelē par Baznīcu, kāda tā ir šodien, nekas daudz nav. Dievam var kalpot dažādos veidos. Taču par spīti baznīcas trūkumiem, esmu tās draugs – lajs. Jo baznīcā neviens baznīcēns sliktāks nepaliek, atšķirībā no attiecīga temperamenta katoļu priesteriem, kuriem pārgalvīgi lemtais celibāts uzliek biopsiholoģiski grūti izpildāmu nastu.
Neviļus rodas secinājums. Ja būtiskajai Svētā gara dimensijai ir tik garš un gauss ceļš no baznīcas pie cilvēkiem, ko tad mēs gribam no laicīgām lietām, kuras ieviešas tik lēni un ir atkarīgas no lielām personībām, kas nāk piepildīt labus principus un pēc kā tā ilgojas sabiedrība. Šīs personības var darboties arī demokrātijās, valsts iekārta tāpēc nav jāmaina.