Divdesmit gadu nebiju laivojis pa skaisto upju pērli Salacu un, laika prognozē redzēdams, ka augusta beigās brīnumainā kārtā parādās dažas saulainas dienas, nolēmu pacelt buras.
Nu jau būs gadi pieci, kopš latvju rakstu zīmes un kantaini ķeburi sāka uzmācīgi pārņemt teritoriju no Ziemassvētku rotājumiem pilsētā līdz plastikāta plēvju iepakojumiem lielveikalā.
Kopš tā laika, kad izgatavoju pretrunīgi vērtētās lellītes, kuru vidū bija gan Rīgas domnieks mācītājs, kurš nevēlējās pieļaut bluķa vilkšanu Vecrīgā Ziemassvētku laikā, gan Herberts Cukurs ar saviem slepkavām un citi tipāži, dažādas auditorijas priekšā regulāri nākas atbildēt uz jautājumiem par provokatīvas un politiski orientētas mākslas esamību Latvijā.
Siena pļaušanas laikā ap Jāņiem Latvijas laukos ir vērojama raksturīga aina – traktoram ar pļaujamo ierīci seko izsalcis stārķu bars, kas uzlasa svaigi atsegtās treknās vardes.
Nesen iznākot no ēdnīcas, kur kopā ar zupu un salātiem neizbēgami bija jāuzņem _Prāta vētra _komplektā ar ziņu, ka Esplanādē atrasta Latvijā vēl neredzēta sēņu suga, atcerējos par pētījumu, kurā tika apgalvots, ka vidējais Rietumu iedzīvotājs uzsūc mediju informāciju 11 stundu dienā.