Tomēr dzīvē ir līdzīgi kā ar ekskursantiem pie Latvijas smilšakmens iežiem – katrs viendienītis grib ieskrāpēt savu šķībo vārdu ar viesošanās datumu un klāt piezīmēt sirsniņu vai krāniņu. Tagad ir pienācis tas svinīgais brīdis, kad kanālmala ir pārvērtusies par lakotu sekciju, kuras plauktos iespiesti ķiņķēziņi no pasaules ceļojumiem un stulbas dāvanas no kolēģiem dzimšanas dienās.
Tomēr, kā jau visām sekcijām, sākums bija skaists. 80. gadu albumos par Rīgu varēja redzēt romantiskus foto ar dzeltenām rudens lapām uz Rūdolfa Blaumaņa un priecāties par trim dejotājām ar gulbīšiem fonā. Atveroties robežām, šiem dārgumiem strauji sāka pievienoties dīvaini krāmi. Kanālmalā tika iestādīts socreālisma stilā veidots Taškentas zinātnieks, Tarass Ševčenko, Berlīnes mūra fragments, astoņkārtīgi palielināta Rīgas balva ar uzrakstu sānos: «Sponsors: Itera Latvija prezidents Juris Savickis.» Tiem pievienojusies ķīniešu lapene, gulbju mājiņa un traģiskā bezstilā sakrāmētā ūdens kaskāde Bastejkalnā. Lai ievērotu simetriju, Brīvības pieminekļa asij pretējā pusē izaugusi tikpat baisa skulptūra – piemineklis baletdejotājam Liepam. Cik dzirdēts, tēlnieki un arhitekti, ejot garām šai vietai, cenšas skatīties uz otru pusi.
It kā ar to nebūtu gana – šaurākajā vietā starp Nacionālā teātra sienu un kanālu, ko bebrs šķērso trijās sekundēs, ir nolemts izveidot Latvijas simtgades aleju. Tiesa, perfekta koku aleja tur pašlaik jau ir, taču ir paredzēts to mākslinieciski apdarināt. Šajā sakarā Rīgas dome izsludināja konkursu, kas paredz dekorēšanai 135 000 eiro. Turklāt ar vienu noteikumu – visi risinājumi līdz galam jāizdomā, piedāvājums jāsaskaņo būvvaldē, jāveic maketēšana dabā, telpiskie priekšmeti jāizgatavo un jāuzstāda 90 dienu laikā (līdz 4. maijam). Citiem vārdiem sakot – tas nav iespējams. Tieši šī iemesla dēļ daudzi nozīmīgi spēlētāji, ar kuriem runāju konkursa norises laikā, neredzēja iespēju piedalīties, jo viņiem bija aizdomas, ka rīkotāji neapjēdz, ko dara. Vēl jo dīvaināk ir tas, ka konkursa komisijas priekšsēdētājs – Rīgas domes Pilsētas īpašuma komitejas šefs Oļegs Burovs – vēlāk saka: štrunts par oficiālo nolikumu, viņš varot pielikt pusgadiņu klāt.
Bez šīs detaļas ir vēl pāris, ko nevaru sagremot alejas sakarā. Kā Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis var stāvēt pie skaisti safrizētās, ritmiskās koku rindas ūdens malā un stāstīt, ka "šī vieta ir jāattīsta, lai cilvēkiem tā būtu patīkama…"? Tāpat es nesaprotu, kā arhitekts un pasniedzējs Jānis Dripe, kļūdams par dedzīgu idejas atbalstītāju, arī pēkšņi ir sarēķinājis, ka tieši šī šaurā eja starp ēkas sienu un ūdeni kļūs par cilvēku iecienītu izziņas un atpūtas vietu.
Es ļoti cienu konkursā uzvarējušā biroja H2E darbu un profesionālo līmeni, kā arī priecājos par tā panākumiem. Varbūt metāla ciparu lente ir labākais, ko iespiest šajā spraugā, apzinoties, ka Rīgas dome tur kaut ko iegrūdīs jebkurā gadījumā. Atgriežoties pie līdzības ar lakoto sekciju dzīvoklī – ja plaukts ir piekrāmēts ar grāmatām, māla trauciņiem un koka sūdiņiem, bet ir vēl viena brīva sprauga, tur šobrīd tiek ielikta vāze ar sauso ziedu kompozīciju, kas svinīgi nosaukta par veltījumu simtgadei.