Gaidot meitas nodarbības beigas, krieviski runājošā mamma darīja to, kas, viņasprāt, ir svēts tajā pavasara dienā, – telefonā skatījās 9. maija tiešraidi no Uzvaras parka. Tādēļ, lai godātu un pieminētu karā kritušos onkuļus, tantes, tālākus radus, nezināmos kareivjus un citus, kam karš bija liktenīgs, – mamma Kristīne man vēlāk stāstīja.
Vieglā pēcpusdienā Uzvaras parka estrādē parasti uzstājas dejotāju grupas, pēc tam nāk frontes dziesmu izpildītāji, kuru skarbās balādes nomaina bērnu ansambļi, eņģeļdzidrā balsī izpildot veltījumus vectētiņiem. Īstie rokeri uzstājās vēlāk vakarā, pie sevis domāju, lai saprastu, kādas tieši skaņas nāca no Kristīnes telefona. Visdrīzāk tas bija šlāgermūzikas popurijs ar deputātu uzrunām pa vidu, kad skolas personāls palūdza izslēgt tiešraidi vai skaņu.
Hm, varbūt Kristīne jau redzēja, kā onkulis sēž kādā mūžības tranšejā, ievelk papirosa dūmus, piemiedz acis un sadzird savu iecienīto melodiju no neizsakāmas tālienes – no telefona mūzikas skolas gaitenī.
Kamēr dziesmas skanēja un meitene darbojās ap čellu, uzgaidāmajā telpā pastrupa vārdu pārmaiņa sāka raisīt divu kontinentālo zemes plātņu berzi.
To pastiprināja atnākušās direktores prasība vienā plātnes pusē, nākamā dziesma – otrā pusē, vēl viena prasība, vēl viena dziesma, līdz beidzot Sofijai, iznākot no klases, nācās uzzināt, ka no skolas viņa ir atskaitīta un šeit vairs nedrīkst rādīties. Latvija – uzvara!
Klāt nebiju un strīdu neredzēju, taču esmu ievērojis, cik 10. maijā latviešu presē ir iecienītas fotogalerijas ar bildēm no agra rīta pēc ballītes Uzvaras parkā ar samīcītām plastmasas glāzēm, izmīdītu zāli un pazaudētām treniņbiksēm, savukārt radio un TV tīksmi uzsver, cik krūmos čurājošu cilvēku 9. maijā aizturēti. It kā pašiem pēc Līgosvētkiem grāvmalās negulētu leģions apmīzušos un apvēmušos bāleliņu un slimnīcās nekunkstētu dzēruma kautiņu upuri. Tā nu mēs cīnāmies ar šiem rēgiem un ēnām, gaisā zibinot zobenus un raidot uzvarošus dūrienus sabiezējuma centrā.
Tomēr negaiss nāk no citas puses, un ir skaidrs, ka latvju cīnītāju pulks sarūk. Nācija izmirst, un politiķu sarežģītie plāni par dzimstības veicināšanu ir snieguši pretēju efektu – dzimstība sarūk vēl krasāk, liecina CSP dati. Es silti iesaku neizgudrot jaunu riteni brīvpusdienu un lētāku tramvaja biļešu formā daudzbērnu ģimenēm.
Ar likumu jānosaka desmitgadēs pārbaudītas metodes: pēc plkst. 23 radio drīkst spēlēt tikai liegi samtainu saksofona mūziku, televīzijā nakts ziņu diktori ir jāsaģērbj nedaudz vaļīgāk, atdarot to podziņu, kas uzkrītoši spiež, un nekādā ziņā vēlu vakarā nedrīkst rādīt hokeja spēles!
Vislabāk, ja visos TV kanālos ap gulētiešanas laiku būtu redzama tikai kamīna uguns liesmu deja ap malkas pagalēm. Sarkanu liesmu spēle un saksofons. Perfekta recepte, lai vairotos Latvijai.
ļuļa
ilze
dainis