Taču, ja pavērtē racionāli, lielo objektu būvniecība, nepiesaistot konkrētās jomās specializējušos uzņēmumus, varētu būt visai problemātiska.Pirmkārt, no darbaspēka viedokļa. Ņemot vērā, ka būvobjekti pēc veicamo darbu specifikas ir visai atšķirīgi, nepieciešamība pēc noteiktu jomu speciālistiem katrā konkrētajā brīdī nemitīgi svārstās. Ilustrācijai - vienu mēnesi darbs ir, pieņemsim, 50 betonētājiem, krāsotājiem vai elektriķiem, nākamajā tie vairs nav nepieciešami, jo kārta pienākusi flīzēšanas vai ventilācijas ierīkošanas darbiem. Ja būtu liegums izmantot apakšuzņēmējus, kas specializējušies konkrētās jomās, un tādējādi visi speciālisti būtu jānolīgst kompānijai, kurai pret pasūtītāju ir saistības par visu darbu nodrošināšanu, visneapskaužamākā situācijā būtu tieši darbinieki - tiem nemitīgi būtu vai nu jāslēdz terminēti līgumi un pēc katra būvobjekta jāmeklē darbs no jauna, vai arī jāsamierinās ar palīgstrādnieka pienākumiem starplaikos starp darbu savā (vienalga - elektriķa, flīzētāja vai jumiķa) specialitātē. Bet tas nozīmē vēl lielāku motivāciju dažādu būvniecības jomu speciālistiem emigrēt uz valstīm, kurās tie pieprasīti tieši savā profesijā.Otrkārt, problēmas būtu arī no darbu kvalitātes viedokļa. Katram skaidrs, ka nekas labs nevar sanākt, ja krāsotāji sāk instalēt arī elektroietaises vai jumiķi flīzēt. Protams, ir meistari, kas piešāvuši roku dažādos amatos, taču izglītību specialitātē apliecinošu dokumentu un tādējādi teorētisku zināšanu pārsvarā gadījumu tiem nav.Ja nepatikas pret apakšuzņēmējiem pamatā ir tas, ka nav no kā prasīt atbildību, tad no iepriekš minētā redzams, ka situācija neko daudz neuzlabojas arī tad, ja visi meistari skaitās darbā vienā kompānijā. Ko var prasīt no tā, kurš bijis nolīgts tikai uz brīdi vai darījis darbu ne savā profesijā? Jā, atbildību var prasīt no uzņēmuma, bet arī tagad var, tostarp par darbiem, kas uz līgumu pamata deleģēti citiem ( ja nav līguma, tas jau pārkāpums).Tāpēc kritika par nebūšanām būtu jāvērš uz pašām nebūšanām, nevis veidu, kā organizēti darbi.
Meļņiks: Ak šie apakšuzņēmēji...
Tiklīdz izvēršas diskusija par nebūšanām būvniecībā, gandrīz vienmēr izskan gluži vai par aksiomu uztvertā tēze, ka visu problēmu cēlonis esot daudzie apakšuzņēmēji. Šādas pārliecības pirmsākumi droši vien rodami valsts institūciju zemajā uzraudzības kapacitātē - tām, protams, vienkāršāk visu atbildību par katru sīkumu prasīt no kādas vienas, nevis daudzdesmit kompānijām (kā zināms apliecinājums tam ir arī Zolitūdes traģēdijas gausā izmeklēšana un daudzie gadījumi, kad kontrolējošās iestādes nespēj izķert nelegāli nodarbinātos).
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.