Nesen uzdūros Nobela prēmijas literatūrā (2009. gads) ieguvējas Hertas Milleres atmiņām par dzīvi komunistiskajā Rumānijā. Millere apsver, vai nav kādas saistības starp tā laika rumāņu vidē plaši izplatīto paradumu krāšņi un neganti lamāties, no vienas puses, un politisko apātiju - no otras. Lamāšanās kā tvaika izlaišana. Izlasīju Milleres pārdomas, prātā savietoju attiecīgās leksikas lietošanas paradumus un politiskās līdzdalības līmeni mūsdienu Latvijā - jā, kā mēdz teikt, kaut kas tur ir...
Tomēr šoreiz tēma ir nevis attiecīgā leksika, bet gan tas, ka vārdi, vārdu savienojumi, lai cik bieži un ierasti lietoti, nav tikai tukša čaula - to jēgu (parasti gan atšķirīgās nozīmes, kādas tiem piešķir dažādi runātāji) ir vērts pārrunāt. Jo priekšvēlēšanu periodos gandrīz automātisma līmenī tiek lietoti vārdu savienojumi «Eiropas vērtības», «nacionālā identitāte», «kristīgās vērtības» utt.
Būtiski uzsvērt, ka aicinājuma tirpināt šo jēdzienu lietotājus mērķis nav kaut ko pierādīt vai atmaskot, jo viena pareizā skaidrojuma tiem nav. Tāpēc būtu tieši interesanti noskaidrot, ko konkrētais cilvēks saprot, piemēram, ar «kristīgajām vērtībām» kā Eiropas garīgā satvara sastāvdaļu. Atvainojos teologiem par vulgarizēšanu, bet Rakstos var izlasīt un ņemt lietošanai ļoti dažādas atziņas. Līdz ar to sarunu biedrs otra versiju var nepieņemt, bet vismaz tad ir skaidrs, kāda tā ir.
Ja šis piemērs bija «par augstiem plauktiem», ņemsim ar politiku vairāk saistītu - «nacionālā identitāte». Ko konkrētais runātājs ar to saprot? Latviešu valodu? Tādā gadījumā - ja runa ir par politiķi - jautājums ir, ko viņš ir darījis latviešu valodas lietošanas nostiprināšanā. Un, starp citu, kāpēc jums, cienītais, pašam ir tik dīvaina «nacionālā identitāte» - valoda? Latvijas laukus un ar tiem saistīto (vai vismaz piedēvēto) dzīvesveidu? Ļoti labi, tieši tāds pats jautājums. Nevar stiprināt, veicināt utt. vārdu savienojumu «nacionālā identitāte» - tā gan ir tukša muldēšana.
Kad sāk ķidāt, vārdu savienojumi, kas tiek lietoti tik bieži, ka mēs vairs tos nopietni neuztveram, izrādās ļoti konkrēti jautājumi. Ja politiķis sāk dainot par «zaļo dzīvesveidu», vēlama ir tālāka detalizācija. Vai viņš ar to saprot ģenētiski modificētu pārtiku? Jā? Tad kādi būtu priekšlikumi? Nē? Skaidrs. Vai runātājam par «zaļo dzīvesveidu» ir kas sakāms par mežu apsaimniekošanu? Nav? Skaidrs, tas tātad neietilpst viņa versijā. «Izglītota sabiedrība», «integrācija», «solidaritāte» un vēl, un vēl. Pilnīgi saprotams, daudziem tas viss ir noriebies, bet varbūt tieši tāpēc, ka mēs neejam tālāk par šo virspusējo līmeni? Rezultātā vēlāk izrādās, ka vieni, piemēram, «integrāciju» saprot kā situāciju, kad cittautieši brīvi pārvalda latviešu valodu, savukārt citi - nepilsoņu tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Ja politiķis (vai uzņēmējs) runā par «tranzītnozares veicināšanu», liela daļa piekrīt. Līdz brīdim, kad izrādās, ka tas nozīmē, piemēram, vēl vienu ogļu pārkraušanas termināli. Turklāt neviens jau nav mānījies - tikai jēdziens sarunā nav atšifrēts.
Īsi sakot, lai cik visa tā «runāšana» mums ir apnikusi - runājamies!