Tāpēc uz Positivus festivālu neatbraukušās mākslinieces viesošanās senču dzimtenē tieši 31. decembrī kā dāvana Jaunajā gadā likās likumsakarīga un bezgala piemērota. Jo kurā pasaules daļā gan vēl viņas vārds izrunājams un lokāms tik viegli un pareizi bez visādiem «aeustei», «aeustrae» vai vēl sazin kādiem brīnumiem? Neizprotams gan ir viens otrs interneta portālos sastopams komentārs: «Kāpēc ir jāaizbrauc no Latvijas, lai kļūtu atzīta dzimtenē, ja mums te ir labākas un skaistākas dziedātājas?» Austra nekur nav aizbraukusi, bet jau dzimusi svešumā un savās telefonintervijās pirms koncerta apliecinājusi, ka latviski nerunā.
Protams, viss šis ievads nav mājiens, ka Austrai būtu jāpārceļas uz Latviju, lai uzstātos tikai klubos Depo vai Nabaklab (tur nu jau vairākkārt sagaidīta cita lieliska uzlecošo zvaigžņu zemes Kanādas grupa Handsome Furs), kur viņas koncerts iederētos daudz labāk, ja Palladium Rīga nepaglābtu par pašu Austru artistiskākās piedziedātajas un dejotājas, no kurām viena atgādina viduslaiku karnevāla dalībnieci, bet otra -sava tikko notikušā starpzvaigžņu ceļojuma pārņemtu mūsdienu jaunieti. Abas šīs meitenes - Romija un Sari Laitmenas - ir dvīņumāsas, un viņām ir arī pašām sava grupa Tasseomancy, ko viņas nosaukušas par godu savai XIX gadsimta antisemītisma uzplūdu laikā no Krievijas uz Kanādu izceļojušajai vecvecvecmāmiņai Klārai Černovai, kura bija specializējusies nākotnes zīlēšanā tējas lapās, un viņas fotogrāfija redzama arī uz Tasseomancy debijas EP vāka. Pēc paceļošanas pa pasauli ar savu grupu māsas pagājušajā gadā pievienojās draudzenes Austras pavadošajam kolektīvam, kurā bez galvenās varones jau bija bundziniece Maija Postepski un basists Dorians Volfs, kā arī taustiņinstrumentāliste Raiena Vonziaka. Rīgas koncertā gan par kaut vienu no tur esošajiem instrumentiem teikt, ka tas skanēja, nebūtu pareizi, jo skaņa saplūda lielā ar ausi nekontrolējamā troksnī, kurā varēja saklausīt tikai meiteņu balsis un atpazīt dzirdētās dziesmas, kā tas jaunajā Palladium Rīga koncertzālē kopš atklāšanas bija novērojams pirmoreiz. Jo klausītājam, tāpat māksliniekam, par skaņu nav jādomā (tam paredzēti cilvēki aiz pults) un jābauda pati mūzika, kurā svarīgi saklausīt sīkākās nianses, citādi šāds uz elektronikas balstīts koncerts kļūst par diezgan vienveidīgu skaņu jucekli, par kuru interesi, no citas Lielā okeāna puses nesot savās dzīslās plūstošo Austrumu enerģiju, izmisīgi cenšas noturēt trīs lieliskas meitenes, dziedot kā neskaitāmas Elizabetes Freizeres, Keitas Bušas un Bjorkas vienlaikus. Gaidīsim viņas citreiz, kad «klimats» šeit būs labvēlīgāks.